Kanibāli Francijas ziemeļos 0
Bruno Dimona vārds Latvijas kino festivālu apmeklētājiem komentārus neprasa, un nu ir noticis patīkams pārsteigums – režisora astotā pilnmetrāžas lente “Svelmainais līcis” nonākusi repertuārā.
Bruno Dimons radījis vienu no šā gada nekaunīgākajām komēdijām, un viņam palīdzējuši labi Eiropas aktieri – arī Patriss Lukīni, Žiljeta Binoša un Valērija Bruni- Tadeski –, kā arīdzan virkne neprofesionāļu. Viņi 20. gadsimta sākuma Francijas ziemeļu piejūras pilsētiņas dekorācijās izspēlē absurdu notikumu pilnu komēdiju, kurā ir vietas gan ekscentriskām dāmītēm, gan zvejniekiem kanibāliem, kuru teiktais “Kurš vēl vēlas kājiņu?” iegūst pavisam citu jēgu, jo tiek piedāvāta nesen pazuduša un asinīm notašķīta atpūtnieka pēda, bet no mutesbļodas izsalkušo vēderos pazūd gan ausis, gan iekšējie orgāni, nemaz nerunājot par garšīgi aplaizāmiem pirkstu kauliņiem. Kaut arī izklausās briesmīgi – uz ekrāna redzamais nudien apetīti neveicina –, Dimona humors ir hiperbolizēts līdz neiedomājamiem apmēriem un filmas stāstu pavada jau mēmā kino laikā labi apgūtie jociņi. Tie ar fiziskām izdarībām – to nudien ir daudz! – akcentē notikumu bezjēdzību un tiek konfrontēti ar sabiedrības šķiru nesamierināmajām domstarpībām, pasauli strauji pārņemošo kapitālismu un ekscentrisku uzvedību, bez kādas nav iedomājamas aizgājušo laiku augstākās sabiedrības sieviešu kaprīzes.
Dimona humoru novērtēja Kannu kino festivāla organizatori – šī ir jau piektā viņa filma, kas pēdējo deviņu gadu laikā iekļauta konkursa skatē, kandidējot uz Zelta palmas zaru, turklāt saņēma balvu par skaņu celiņa noformējumu. Viņš iedvesmojies no modernās kino valodas pamatu licējiem un intervijās ne reizi uzsvēris, ka, par spīti piekarinātajai birkai “arthouse autors”, režisors nevēlas, lai viņa filmu skatītāji būtu vien Parīzes un Londonas bohēmisti, taču vietā arī piebilst, ka viņa filmu stāsti un to vizualizācija no skatītāja prasa zināšanas, kas neaprobežojas ar Holivudas meinstrīmu. Tāpat kā Fransuā Ozons un Leo Karakss, par franču ekstrēmistu dēvētais Bruno Dimons ir viens no spilgtākajiem savas paaudzes kino autoriem, un viņa ietekme uz kino dzimtenes – un ne tikai – kustīgo bilžu mākslu nav apstrīdama. “Svelmainajā līcī” kino vēstures vētīšana ir apzināts solis laikmeta kariķēšanai, ļaujot režisora izvēlētā stila līdzinieku kompānijā piesaukt arī Vesu Andersonu un Roju Andersonu.
Divu ģimeņu – bagātnieku van Petegemu un nabadzīgo zvejnieku Breforu – likteņi sirreālajā stāstā tiek atklāti pa mazam mozaīkas gabaliņam, un par to jāpateicas arī kolorītajiem otrā plāna varoņiem, kas piejūras pilsētiņā ienes gan augstākās sabiedrības ikdienas atblāzmu, gan krietnu jautrību, ja vien ne mistiskie notikumi, kad gaišā dienas laikā viens pēc otra pazūd atpūtnieki. Viņu – tāpat kā vietējo – skapji ir pilni ar skeletiem, un tiem visiem ir lemts satikties, pateicoties van Petegemu radiniecei Billijai. Tērpusies gan sieviešu, gan vīriešu drēbēs, viņa pamatīgi mulsina gan ģimeni, gan svešiniekus un sagādā ne vienu vien burleskas un žestiem pārbagātas, teatrālas izrādes pārsteigumu. Jo īpaši – Stena Lorela un Olivera Hārdija lomu mantotājiem milzīgi resna policista un viņa pavisam miesās niecīgā palīga personās, kuriem uzticēts pats nepatīkamākais – saprast, kas notiek, kamēr vēl mistikas pilnie stāsti nav nonākuši Parīzes smalko ļaužu sarunās.
UZZIŅA:
“Svelmainais līcis”/”Ma Loute”/”Slack Bay”
Francija, Vācija, 2016.
Režisors: Bruno Dimons
Lomās: Fabriss Lukini, Žiljeta Binoša, Valērija Bruni-Tadeski, Žans Liks Vensāns, Didjē Deprē, Rafa
No 18. novembra “Splendid Palace”
