Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
12. jūlijs, 2012
Drukāt

Kantrimūzikas lipīgais bacilis

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

“Neesmu fanātiķis, tomēr kantrimūzika ir mana sirdslieta,” atzīst Latvijas kantrimūzikas kustības motors, Bauskas kantrimūzikas festivāla dibinātājs un producents Uldis Ozoliņš.

 

Biznesa cilvēki teiktu – Bauskas festivāla zīmols ir viens no atpazīstamākajiem pašmāju mūzikas notikumu plašajā piedāvājumā, tomēr par spīti tam Uldis neievēro “biznesa likumu”, veiksmīgo ideju nepārdod – arī šogad 13. un 14. jūlijā Bauskas pilsdrupās, viņa aicināti, pulcēsies ārvalstu un pašmāju kantrimūziķi.

Uz interviju Uldis gan ieradies košā uzvalkā, kādu varētu sastapt ne vienā vien vesternā. Tiesa, sākumā kovboja cepure gan paslēpta somā, Uldis smej – neesot fanātiķis, kas “ieciklējies” vienā žanrā, ikdienā ģērbjoties kā visi citi, bet mājās klausoties arī džezu un blūzu, gadoties pa reizei arī uz operu aiziet.

“Protams, kantrimūzika ir mana sirdslieta, un, ja reiz mājās ieslēgta kantrimūzikas raidstacija, tad izslēgta netiek. Reizēm visu diennakti. Pēc savas uzbūves tā ir ārkārtīgi pozitīvi lādēta, tā netraucē, pat ja neesi kantrimūzikas fans. Kantrimūzikas bacilis ir lipīgs.”

Savulaik Latvijas Valsts konservatorijā izstudējis režisoros, rīkojis pasākumus 80. gadu beigās, tostarp arī “Ielīgosim Latvijai” un trimdas mākslinieku – Austra Graša, Rolanda Lappuķes, grupas “Skandāls” – koncertus, Uldis gluži nejauši esot atklājis mūziku, kas līdz tam bijusi ārkārtīgi populāra aiz okeāna, nu kļuvusi par viņa dzīves virzītāju. “Tolaik iepazinos ar visām Latvijas skatuvēm un sapratu, ka pie mums nav nevienas kantri grupas, izņemot Pītu Andersonu. Tas deva azartu rīkoties. Protams, tolaik bija interesanti klausīties “Čikāgas piecīšus” un atpazīt slavenu kantrimūzikas dziesmu kaverversijas latviešu valodā, tomēr mana interese par šo mūziku nāca no ārpuses.

 

“
Deviņdesmito gadu beigās laimējies, jo veidot kantri un vesterna mūzikas raidījumu Uldi aicinājis Latvijas radio, kas netieši rosināja darīt ko vairāk. “Atzīšos, tā bija arī laba iespēja reklamēt gaidāmo “bērniņu” – Bauskas festivālu, kam tobrīd nebija analoga nedz Lietuvā, nedz Igaunijā,” atminas Uldis.

 

“Pēkšņi bija laiks, kad parādījās “Tekila”, “Emburgas zēni”, “Kaimiņi” (šobrīd “Sestā jūdze”) – nezinu, vai to inspirēja mans raidījums vai kas cits.

“
Kantrimūzikas saknes meklējamas īru ieceļotāju atvestās tautas mūzikas un “melnā” blūza savienībā, tā, pārtapusi neatkarīgā kultūrā, iestiepjas visplašākajos žanru laukos.

Pie mums un Eiropā kantri ir vairāk modes un stila lieta. Ir cilvēki, kas spēlē šlāgeri, bet ir tādi, kas grib kaut ko drusciņ citādu. Tomēr amerikāņu kantri atšķiras no mūsu kaut vai pēc dziesmu kompozīcijas uzbūves – viņu dziesmas lielākoties ir ļoti sadzīviskas, tajās ir mazs teātris, zināma dramaturģija – svarīgs ir stāsts, tādēļ pirmais instruments ir balss. Mēs savukārt vārdos īsti neklausāmies un mūzika iznāk priekšplānā. Zinu, ja kāda dziesma ir pirmajās vietās “Billboard” tabulās pasaulē, pie mums tā var “neaiziet”, jo nereti veiksmīgam tekstam ir mazāk izteiksmīga mūzika, bet mums vajag “upsā, upsā”. Līdzīgi būtu, ja ārzemēs izdotu albumu ar Imanta Ziedoņa tekstu latviešu valodā.”

 

“Tomēr misijas apziņa, runājot par pašmāju kantrimūzikas lauciņa kopšanu, būtu par skaļu teikts – vienkārši patīk šī mūzika, lieta ir sākta un saites ar citu festivālu rīkotājiem pārāk ciešas – kantrimūzika kļuvusi par pamatu sava veida dzīves stilam.”

 

Ikreiz esot svētki, kad kārtējā festivālā kaut kur Eiropā – Polijā, Vācijā, Dānijā, Holandē vai Lietuvā – izdodas satikt savus draugus mūziķus, festivāla rīkotājus, kas ceļo no viena festivāla uz otru.

Jāpiekrīt Uldim – salīdzinoši nelielā ieejas maksa, kas prasīta par Bauskas festivālu, ir teju dāvana. Jo kur gan vēl tādā koncentrācijā varēs dzirdēt māksliniekus, kas uzstājas bez fonogrammas, vēl jo vairāk – ārvalstu kantrimūzikas “paraugus”, no kuriem šo to varot pamācīties arī vietējie. Šogad ārzemnieku vairāk, nekā ierasts – pasākuma nagla, Nešvilas mūziķis, turienes festivāla konkursa uzvarētājs Badijs Džuelss, kuru klausīties ieradīsies viņa talanta pielūdzēji no tuvākajām valstīm, Holandes grupa “Sawannah”, mūziķi no Vācijas, Lietuvas. 
”Pieļauju, ka daži pašmāju mūziķi ir “cemmīgi”, ka neesmu aicinājis, tomēr šlāgermūzikas formula ir jālauž. Mani priecē, ka šogad iznākuši vismaz divi kantri mūzikas albumi – pēc ilgas klusēšanas “Sestajai jūdzei” un arī Edvīnam Baueram.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+