Kāpēc bija jānošauj lācene Made ? 0
Otrdienas vakarā netālu no Līgatnes dabas parka teritorijas drošības apsvērumu dēļ pieaicinātie vietējie mednieki bija spiesti ar medību ieroča šāvienu nogalināt no iežogojuma izkļuvušo lāceni Madi.
Viņa jau septiņpadsmit gadus ar savu draisko un draudzīgo uzvedību priecēja savu iemīļoto kopēju Velgu Vītolu un pārējos dabas parka apmeklētājus.
Jau pagājušā gada augustā lācene bija tikusi savvaļā, taču savas kopējas pierunāta ļāvās atgriezties voljērā. Šajā reizē Made brīvībā esot izkļuvusi, izrokot eju zem nožogojuma, kur iekārojusi apmeklētāju līdz mērķim neaizmestos kārumus žoga ārpusē. Pirmās dienas lielais dzīvnieks pavadījis dabas parka tuvumā, barības meklējumos ieklīdis kādas lauku mājas pagalmā. Par lāču mammu dēvētajai Velgai Vītolai Madi neesot izdevies pielabināt. Neoficiāla informācija vēsta, ka lielais dzīvnieks kopējai pat uzbrucis, taču nekas ļauns nav atgadījies. Uz piedāvātajiem kārumiem lācene nav bijusi pierunājama un devusies savās jau brīvo gaisu izjustajās gaitās.
Kādā lauku mājā lācis saplosījis suni un demonstrējis nepakļaušanos un nervozitāti. Dabas taku vadītājs parka darbinieks Jānis Andrušaitis otrdien mēģinājis Madi pierunāt jau patālu apmēram sešus kilometrus no mītnes, dzīvnieks bijis agresīvs un meties cilvēkam virsū, paglābies tikai metot lācim savu virsjaku. Šādos gadījumos savvaļā izbēgušu dzīvnieku neitralizēšanai un iemidzināšanai izmanto iemidzinošas ampulas, taču risks to neiedarbībai bijis pārāk liels, un pieaicinātie veterināro dienesta, policijas, mednieku kolektīvu un pašvaldību pārstāvji nolēma klaiņojošo lāci nošaut.
“Savas pēdējās dzīves stundas tu biji brīva… Paldies tev, Made, par visu. Paldies par kopā pavadīto laiku, šiem 17 tavas dzīves gadiem. Es gan nebiju tava kopēja, bet ļoti mēģināju būt tavs draugs,” smagajā šķiršanās brīdī raksta Velga Vītola.
Šo gadījumu komentē dzīvnieku dārza turētāja un medniece Gunta Cunska: “Manam tēvam, LPSR mežsaimniecības un mežrūpniecības ministram Vilim Karisam nācās reiz nošaut piejaucētu lāci. Tas notika pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās. Kāds tēlnieks savas Mežaparka mājas pagalmā sprostā tika turējis no Sibīrijas atvestu lācēnu, kas izaudzis pie izdevības arī izlauzās savvaļā. Tā kā konkrētais gadījums nebija pirmais un dzīvnieks nu nekādi nebija piedabūjams atgriezties “mājās”, nācās aicināt kādu labu mednieku, un mans tēvs tāds patiesi bija, lai dzīvnieku nošautu ar pēc iespējas mazākiem riskiem, nesagādājot tam nevajadzīgas liekas ciešanas.Tas nebija nekas tāds, ar ko tēvs, mednieks būdams, būtu lepojies, bet vienkārši tā vajadzēja.”
No savas pieredzes G. Cunska atceras, ka pagājušā gadsimta deviņdesmitajos Latvijā kāds mednieks no Krievijas austrumiem nelegāli ieveda mazu lācēnu un izraisīja nelielu vētru ūdensglāzē, jo pretēji gaidītajam neviens mazo bāreni ar atplestām rokām nesagaidīja. Dzīvnieks nonāca pie Cunskas: “Arī šim stāstam ir skumjas beigas. Tā kā nebija iespējams savlaicīgi uzbūvēt atbilstošu sprostu, arī man nācās pieņemt sāpīgo lēmumu, jo, lai arī man ne īpaši traucēja pa pagalmu klaiņojošs lācis, tomēr apkārtējo reakcija bija viennozīmīga – likvidēt! Tomēr šajā sakarā pēc savas pieredzes varu teikt – kad uzzināju par Mades otro izkļūšanu savvaļā, man bija gandrīz vai 100% pārliecība, ka šis nebūs stāsts ar laimīgām beigām. Kontaktējoties ar šo dzīvnieku, esmu ieguvusi lielu pieredzi, lai apgalvotu – jā, lācis nav aprēķināms, vienalga, savvaļas vai piejaucēts un ja to savieno ar ārkārtīgi augstu intelektu, lielisku atmiņu un izcilām savvaļas dzīvei piemērotām prasmēm, tad bija maz ticams, ka brīvības garšu sajutis dzīvnieks otrreiz ļaus sevi apmuļķot.
