Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
10. jūnijs, 2013
Drukāt

Kāpēc ceļus Latvijā uzturēt grūtāk nekā citviet

Foto - Atis JansonsFoto - Atis Jansons

Latvijā parasti lietotā atbilde uz jautājumu, vai mums ir pietiekami daudz ceļu, skan šādi: jā, aptuveni 1,1 km ceļu uz vienu kvadrātkilometru ir pietiekami. Pats arī šo tradicionālo nozares speciālistu atbildi esmu pērnajā “Latvijas Avīzes” gadagrāmatā tiražējis. Un piedevām ielicis tabuliņu, kurā palepojos ar Latvijas visai augsto vietu (32.) pasaules rangā. 


Bet – laiks rit, ceļi, kā zinām, brūk, un jautājums skeptiskākajos prātos mazliet ir, kā saka, modificējies.

 

Vai ceļu nav 
pārāk daudz?

Tā biedrības “Latvijas Ceļu būvētājs” (LCB) rīkotajā izbraukumā pa Zemgales ceļu dubļiem VAS “Latvijas valsts ceļi” (LVC) valdes loceklim Jānim Langem jautāja “Bauskas Dzīves” žurnālists. Un atbildi saņēma ne visai plašu un diezgan izvairīgu. Taisnība Langes kunga pirmajai tēzei – ceļu nevar būt par daudz. Lūk, šis gauži sen tā īsti nekoptais (nomales krietni augstākas par klātni, ūdens nost vairs netek, pat ja tecētu, grāvju ta’ nav…) ceļš no Bērvircavas uz Sviteni ir vajadzīgs saimniekam, kura aprīļa saulei pavērtajās milzu siltumnīcās uzziedējušas zemenes.

Ja mēram ceļu daudzumu nevis “uz platību”, bet gan iedzīvotāju skaitu (kvadrātkilometri jau naudu ceļu uzturēšanai nedod), Igaunija un Latvija ierindojās godpilnajās 5. un 7. vietā pasaulē. Par mums bagātākas (?) ir tikai Kanāda, Austrālija un Islande, kurās iedzīvotāju blīvums ļoti mazs.

Reitinga uzvarētāja Pitkarnu sala neskaitās (tai – kaut kur tur Klusajā okeānā, kur Fidži – ir tikai 6,5 km ceļu un 50 iedzīvotāji).

Esam līderi. Priekšā Lietuvai, Amerikai. Forši?

 

Vai varu pacelt?

Nav forši. Nelabi, kā saka, metas. Man ir jāvar uzturēt labā stāvoklī 30 metri ceļa (tev arī), tam tur vācietim, kas pieticīgi iekārtojies tabulas pēdējā ailē, tikai trīs. Vispār jau man vēl vairāk: ja aprēķinu “uz galviņu” – uz jebkuru iedzīvotāju, bērnus, pensionārus un bezdarbniekus ieskaitot, tad man uzturami kādi 100 metri šo bedru ceļa.

Tabula skaidri liecina, ka Vācijas ceļi ir labākie nevis tikai viņu kārtības mīlestības vai pašaizliedzīgu investīciju dēļ, bet vispirms jau tādēļ, ka viņu ceļu saimniecības apmēri ir perfekti sabalansēti ar valsts platību, iedzīvotāju skaitu.

Mūsu stāvokļa vienkāršotai izpratnei ieviesu tabulā aili “Grūtības koeficients”. Šis skaitlis rāda, cik reizes vairāk par vācieti man būtu “jāiespringst”, lai savu taku sakārtotu viņa līmenī. Ja viņam pietiek ar procentu vai diviem no kopprodukta, man būtu jāatdod 26 vai pat 52. Un arī tas tad, ja mēs darītu vienu darbu. Bet tā jau nav. Viņš tikai kops, man vispirms kapitāli jārestaurē 20 gados sabrukušais. Kas tad mums atliks pensijām, veselībai, izglītībai, Dziesmu svētkiem?

 

Eiropa palīdzēs?

Palīdzēs. Jau palīdz. Ceļu būves nozares uzņēmumi Latvijā jau vairākus gadus turas virs ūdens, tikai pateicoties Eiropas Savienības dotācijām. Tikai (ar retiem izņēmumiem) galvenajiem ceļiem! Eiropa nedod naudu ceļam Talsi–Dundaga vai Skaistkalne–Vecumnieki vai… tādu mums simtiem. Piedevām Eiropa kategoriski prasa katra par tās naudu restaurēta ceļa kilometra periodisku virskārtas atjaunošanu – par Latvijas budžeta līdzekļiem.

Tātad Eiropas dāvanu apkope prasīs jau tā ierobežoto mūsu pašu līdzekļu virzīšanu prom no, viņasprāt, lokālajām reģionālo un vietējo ceļu pro­blēmām, kuru mums ir vairāk nekā jebkurai citai valstij pasaulē. Jā, jā – no tiem maniem 30 apkopjamajiem metriem 25 ir grants.

Vācijā, Anglijā, Austrijā, pat Čehijā, grants ceļu nav vispār. Mums ir. Saules, ūdens, vēja izdeldēti, daudzviet nosēdušies zemāk par apkārtējiem laukiem, bez grāvjiem, paši pavasaros īsti dubļu grāvji… Bet vajadzīgi.

Valsts autoceļu sakārtošanas 2014. – 2020. gada programma tiešām ir vērienīgs dokuments. Konkrēts piemērs. Autoceļš P 125 Talsi–Dundaga–Maz­irbe. Minimālā valsts reģionālo ceļu programma (ERAF Ls 166,6 milj. un valsts budžeta Ls 29,4 milj.) nekādus darbus līdz 2020. gadam šeit plānot nespēj. Nākamais solis – Nacionālās attīstības programmā paredzētais papildus 135,5 miljonu finansējums no valsts budžeta. Dundadzniekiem tas septiņgadē dotu vien dažu pirmo kilometru (līdz pagriezienam uz Valdemārpili un Roju) remontu. Un tikai maksimālais projekts (pieņemot, ka valdība spēj akceptēt SM “ceļu finansējuma modeli” ar lielākas degvielas akcīzes nodokļa daļas novirzīšanu šiem mērķiem – vēl 204,3 miljoni septiņos gados) varētu šo ceļu glābt.

Es joprojām neredzu kolektīvi noformulētu un skaidru atbildi uz jautājumu – vai varam celt, vai varam nest? – un esmu spiests gaidīt budžeta veidotāju rudeni. Vasaru izmantošu, lai kopā ar ceļu būvētājiem mēģinātu skaidrot esošā trūcīgā finansējuma kvalitatīvas izmantošanas problēmas. Tās, ja pamanījāt, uzsvērtas arī valdības lēmuma trešajā punktā.

 

Ceļu garums uz vienu iedzīvotāju (m)

Vita
Valsts
Ceļi uz iedzīvotāju
(m)
IKP uz iedzīvotāju
(USD)
IKP uz ceļa metru Grūtības koeficients
pret Vāciju
1.
Pitkernu salas 139,1


2.
Kanāda 44,9 41 000 912,7 15,0
3.
Islande 44,7 38 500 860,5 15,9
4.
Austrālija 42,9 40 800 951,4 14,4
5.
Igaunija 37,5 20 600 548,7 24,9
7.
Latvija 30,9 15 900 515,2 26,5
9.
Austrija 25,0 42 400 1698,4 8,0
10.
Īrija 24,3 40 100 1649,7 8,3
11.
Zviedrija 23,9 40 900 1707,8 8,0
16.
ASV
22,2 49 000 2205,6 6,2
17.
Lietuva 21,5 19 100 888,3 15,4
18.
Norvēģija 20,4 54 200 2661,6 5,1






74.
Lielbritānija 6,3 36 600 5780,2 2,4
115. Krievija 3,6 17 000 4671,6 2,9
137.
Vācija 2,8 38 400 13 660,6 1,0

VIEDOKĻI

Jābūt kolektīvam lēmumamBerzins_Leta_Andrejs_Baburovs_6

Andris Bērziņš, Latvijas Valsts prezidents: “Demokrātiskā pārvaldes sistēmā nepietiek ar to, ka uz sarežģītu jautājumu spēj atbildēt tu vai es. Lēmumam jābūt kolektīvam, tādēļ tā tapšanas process ir sarežģīts. Ne ceļu būvētāji, ne pašvaldības, ne zemnieki, ne mežinieki – neviens nevarēs izvairīties no līdzdalības un līdzatbildības problēmas risināšanā. Neviens nevarēs tikai prasīt, ja gribam esošo ceļu tīklu saglabāt un uzlabot.

Pirmkārt, protams, uz šiem jautājumiem nekavējoties jāspēj atbildēt divu nozaru vadītājiem – satiksmes ministram, konkrēti un detalizēti iezīmējot valsts ceļu tīkla perspektīvas tāda vai citāda finansējuma apstākļos. Tad finanšu ministram un Ministru kabinetam kopumā jāizvēlas optimālais variants, tas jāpublisko, jāskaidro un jārealizē.”

 

 

Vajag ilgtspējīgu finansējuma modeli

Lange_leta_Edgars_Priediitis_6Jānis Lange, “Latvijas valsts ceļu” valdes loceklis: “Mums ir divas alternatīvas – pārvaldīt ceļus kā šobrīd (finansējums pēc pārpalikuma principa, ar ikgadēju politisku lēmumu) vai arī izveidot ilgtspējīgu autoceļu finansējuma modeli, kurā ceļu lietotāju maksājumi tiek piesaistīti pie faktiski paredzamajiem ceļu uzturēšanas un atjaunošanas līdzekļiem.

Vēl gribu uzsvērt, ka faktiskie ceļu lietotāju maksājumi (akcīzes un transporta ekspluatācijas nodokļi) jau šobrīd pārsniedz Ls 350 milj. – tas arī ir avots, kuru LVC un SM redz ceļu finansējumam. Protams, tiek apskatīti arī citi finansējuma avoti – PPP, obligācijas, aizņēmumi, pensiju fondu ieguldījumi u. c.”

 

 

 

Kā aprēķināt nepieciešamo 
ceļu daudzumu?Berzins_Leta_Ieva_Ciika_6

Andris Bērziņš, biedrības “Latvijas Ceļu būvētājs” valdes priekšsēdētājs: “Interesanta tabula. Ko nevar celt, to nevar nest. Protams, ir jāapzinās, ka katrai valstij ir vajadzīgs vien minimums ceļu kā nepieciešamā infrastruktūra. Un, jo mazāk iedzīvotāju, jo vairāk “lieko” kilometru. Objektīvi! Bet galvenais jautājums, uz kuru vēl nevaram pietiekami pamatoti atbildēt, ir: cik tad kilometru ir tas minimums? Kā to noteikt? Kā iespēju pa vienu (diviem?) ceļiem nonākt katrā apdzīvotā vietā?

Un kurš to pateiks? Politiķi? Domāju, ka negribēs. Un ko darīt ar pārējiem ceļiem? Atdot pašvaldībām bez naudas? Neņems! Bet jāsāk šo tēmu beidzot cilāt!”

 

 

Valstij ceļi jāfinansē avansā

Matiss_leta_Edgars-Priediitis_6Anrijs Matīss, satiksmes ministrs: “Satiksmes ministrija ir izstrādājusi nākamās septiņgades detalizētu programmu, kurā precīzi redzams, kuru ceļu spēsim vai nespēsim uzturēt tāda vai citāda finansējuma ap­stākļos. Tas vairs nav bezpersoniski. Tie nav abstrakti procenti. Tas ir konkrēti. Tas ir grafiks, kurā redzams, ka, absolūtai taupībai turpinoties, konkrētam pilsonim nepieciešamais konkrētais ceļš vēl septiņus gadus nesaņems ne santīmu, ne centu. Un sabruks pavisam.

Tas, ko es gribu panākt no Finanšu ministrijas, ir aktīva, ja nepieciešams, “nestandarta” rīcība. Pirmkārt – brauciet uz “Eiropu”, skaidrojiet, panāciet, lai 2014. gada 1. janvārī ES finansējums ir atvērts un pieejams. Otrkārt – valsts kasē nauda ir. Kāpēc nevarētu avansēt normālu ceļu remontu tūlīt, nākamajos gados paņemot naudu atpakaļ, nevis atkal burtiski mest to zemē, lāpot bedres par septiņiem miljoniem gadā?”

 

 

lauksteins_6

Valdis Laukšteins, LVC tehniskais direktors: “Valdības atbilde visiem labu autoceļu kārotājiem ir noraidoša. Satiksmes ministrs savu darbu ir paveicis, taču atbalstu valdībā nav saņēmis. “Pieņemt zināšanai” nav atbalsts, tāpat kā atbalsts nav finanšu ministra kādā no intervijām teiktais, ka “ceļi ir viena no valsts prioritātēm”. Atbalsts ir reāli un konkrēti lēmumi, nevis vārdi. Valdībā atkal uzvarēja finanšu ministra un valdības vadītāja viedoklis. Pārfrāzējot – ko jūs bāžaties virsū ar savām ceļu programmām, rudenī skatīsim, kādas ir citas valsts vajadzības un, ja ceļiem kaut kas atliks, tad iedosim. Šāda politika ar retiem izņēmumiem Latvijā tiek īstenota pēdējos 22 gadus.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+