×
Mobilā versija
+5.9°C
Mirta, Ziedīte
Piektdiena, 20. aprīlis, 2018
21. decembris, 2017
Drukāt

Kāpēc dizaineriem Holgeram un Ingunai Eleriem, pa Rīgu ejot, sāp acis (4)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Dizaina biroja "H2E" dibinātāji Inguna un Holgers Eleri ir pārliecināti, ka dizains ietekmē mūs visus – kaut vai fonta dizains, lasot avīzi vai arī grāmatu.

Šogad starp citiem Izcilības balvas saņēmējiem tika nosaukts arī dizaina biroja “H2E” un tā dibinātāju Holgera Elera un Ingunas Eleres vārdi. Izcilības balvu “H2E” pasniedza par panākumiem dizaina jomā Latvijā un ārvalstīs, ko apliecina virkne iegūto nacionālo balvu un arī apbalvojumi starptautiskos, profesionāli prestižos dizaina konkursos pasaulē.

Abi biroja dibinātāji ir profesori Latvijas Mākslas akadēmijā, un pagājuša gadā Kultūras ministrija konkursa kārtībā biroju H2E izvēlējās par Latvijas Dizaina gada balvas rīkotāju turpmākajiem trim gadiem.

– Mēdz uzskatīt, ka dizains – tas ir kaut kas skaists...
Inguna Elere: – Tieši šobrīd mainās sabiedrības priekšstats par to, ka dizains ir tikai skaists iepakojums vai noformējums. Ar šo priekšstatu mēs sastopamies ne tikai Dizaina balvas sakarā. Protams, estētiskās vērtības ir viena no dizaina sastāvdaļām, bet noteikti ne pirmā, tikai mazs procents no laba dizaina. Protams, ir svarīgi, lai acis nesāp skatoties, bet funkciju nedrīkst upurēt skaistajam.

– Eiropas muzeju balvai šobrīd izvirzīti trīs Latvijas muzeji, un divos no tiem ekspozīciju veidojis “H2E”…
I. Elere: Tas mums ir ļoti patīkami, jo izvirzīti gan divi muzeji, bet četras ekspozīcijas – Motormuzeja ekspozīcija un trīs Raiņa un Aspazijas muzeji, katrs no tiem atšķirīgs. Es domāju, mūsu risinājums ir arī atbilde, kāpēc vajag četrus Aspazijas un Raiņa muzejus, jo katrā no tiem stāstīts par atšķirīgiem viņu dzīves aspektiem un dzīves posmiem, katra no šīm vietām runā savā vizuālajā, saturiskajā valodā, protams, ieskicējot kopsakarības. Tu jau nezini, kurā brīdī apmeklētājam radīsies saikne ar dzejniekiem, viņu daiļradi. Tāpat Motormuzejam ir savs risinājums, izejot to tā, kur tas atrodas, kādā ēkā, kāda ir tā ekspozīcija un kādiem apmeklētājiem tas domāts.

– Vai arī paši, dodoties ārpus Latvijas, apmeklējat muzejus?
H. Elers: – Var teikt – kad mēs kaut kur braucam, tad braucam skatīties muzejus.

I. Elere: – Jā, tā mums ir prioritāte, jo man šķiet, ka muzeji vēl joprojām nav līdz galam novērtēti, tādēļ man arī prieks par nomināciju un visiem Latvijas muzejiem, jo arī pie mums muzejs sāk kļūt par jaunu satikšanās vietu. Tā ir tendence, kas ārpus Latvijas izpaužas arvien plašāk un pamazām sākas ar Latvijā. Protams, muzejiem ir noteiktas funkcijas – krāt, uzglabāt, komunicēt ar sabiedrību, bet tie kļūst arī par pilnīgi jaunu, saturiski bagātu laika pavadīšanas vietu.

H. Elers: – Tas notiek visā pasaulē, mēs esam ceļā uz to. Ja muzejā Amsterdamā nevari piekļūt Rembranta gleznai, jo tas pilns ar cilvēkiem, tas ir fantastiski, tas nozīmē, ka muzeji strādā, lai cilvēki nāktu un skatītos, un apmeklētāji muzejos atrod risinājumu arī ikdienišķām vajadzībām – viņi var tur paēst, padzert kafiju, nopirkt kādu labu grāmatu vai suvenīru Jo muzejs jau nav noputējusi mantu krātuve. Muzejam ir pilnīgi cita funkcija – izskaidrot, kādēļ noticis tā, kā noticis. Teiksim, mūsu veidotā ekspozīcija par Latvijas iedzīvotājiem Pirmajā pasaules karā – tā ir ļoti traģiska laikmeta lappuse, un stāsts jau nav par mantām, bet gan caur lietām – stāsts par cilvēkiem.

I. Elere: Stāsts, kas attiecas uz ikvienu no mums.

H. Elers: – Un no tā, cik veiksmīgi to pastāstīsi, tik veiksmīgs būs muzejs. Mēs strādājam ar vēsturniekiem, kuri ir izcili gudri cilvēki, un mūsu uzdevums ir stāstu ar dažādiem izteiksmes līdzekļiem padarīt par piedzīvojumu un jaunu pieredzi dažādām apmeklētāju grupām.

– No Latvijas muzejiem, – vai ir kāds, kura ekspozīciju gribētos pārveidot, ja būtu tāda iespēja?
I. Elere: – Man bija viens sapnis, bet tas nepiepildījās. Tas saistīts ar Anatomikuma muzeju, kurā lielu dzīves daļu ieguldījis mans vectēvs Kārlis Arājs. Viņš bija neiroķirurgs, pēc kara viņam, kā pats jokoja, ideoloģisku apsvērumu dēļ aizliedza strādāt ar mirušajiem, bet atļāva ar dzīvajiem Rīgas Pirmajā slimnīcā.

Katram muzejam ir kas savs un īpašs, un labi, ja vari atrast valodu, kurā tas runā, pat ja muzejs ir fiziski novecojis. Reizēm ir pat labāk, ja nekas nav modernizējot sabojāts, ko ir ļoti viegli izdarīt, zaudēt šarmu, kas piemīt seniem muzejiem. Reizēm jāpieliek tikai kāds nieciņš, lai tas būtu savdabīgs un unikāls.

H. Elers: – Mākslas akadēmijā tagad sākusies ziemas sesija, es studentiem pasniedzu lekciju kursu par ekspozīciju dizainu, lai cik neparasti tas skanētu (smejas), un mēs veicām dizaina auditu Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam. Protams, tur redzama mūžīgā dilemma ar nepietiekošu finansējumu, daudz kas novecojis, bet, kā jau teica Inguna, tas ne vienmēr ir būtiskākais. Patiesībā ir diezgan daudz elementu, kas neprasa lielu materiāli tehnisko ieguldījumu. Piemēram, izveidot vienotu navigāciju – kur apmeklētājiem jāiet, kāpēc, kas viņus sagaida. Šiem elementiem vismaz kaut kāds finansējums ir paredzēts, un, ja tos strukturāli sakārto, izveido loģisku sistēmu, uzreiz vieglāk orientēties. Protams, ir elementi, kuri diemžēl prasa diezgan krietnus ieguldījumus – ja apgaismojums jāmaina, tas jādara kvalitatīvi, nevar, kā bieži mēdz, ielikt lētus prožektorus, jo gaisma jau tāpat spīdēs. Apmeklētājiem no nepiemērota apgaismojuma var pat galva sāpēt. Ir tādi vides risinājumi, kurus skatītāji pat neapzinās, tikai jūt, ka vide nav aicinoša, neiesaista, nospiež – un apgaismojums ir ļoti būtisks.

I. Elere: – Arī tas, kā muzejs sasveicinās un atsveicinās ar apmeklētājiem…

H. Elers: – Jā, mēs pētījām, kāds ir komunikācijas veids tiem muzeja darbiniekiem, kuri ikdienā saskaras ar apmeklētājiem. Man ir bijuši gadījumi, kad cilvēki kādā muzejā, neteikšu kurā, tiešām ir ļoti erudīti. Man bija jāuzdod tikai viens jautājums, un es saņēmu brīnišķīgu stāstījumu, kaut gan tam darbiniekam, šķiet, pēc statusa nepienācās būt gidam. Taču man šis jautājums bija jāuzdod – tas ir viens no elementiem, kurus pagriežot mazliet citā leņķī, mēs iegūstam pilnīgi citu efektu.

I. Elere: – Man atkal citā muzejā nācies nejauši noklausīties darbinieku privātu sarunu par vakarā vārāmu kāpostu zupu, un ekspozīcija palika atmiņā nevis ar savu saturu, bet tieši ar šo stāstu. Tas atsaucas uz apmeklējuma kvalitāti. Mēs varam paskatīties uz ekspozīciju citādi, mūsu acis ir trenētas saskatīt risinājumus, piedāvāt, ko darīt citādi un labāk.

– Periodiski rakstu par dizainu jau vairāk nekā desmit gadus, un gadsimta sākumā ļoti asi izpaudās izjūta, ka dizains nevienam nav īsti nepieciešams. Kā ir šobrīd?
H. Elers: – Piedalījos LIAA projektā par dizainu mazajos un vidējos uzņēmumos, tajā bija interesanti secinājumi, taču tagad situācija mainījusies. Ražotāji pārsvarā saprot – ja ir izcila ideja, bet izskatās pēc draņķa…

I. Elere: – …produktu nesapratīs, neieraudzīs un nepirks.

H. Elers: – Un tā ir katastrofa, jo ražotājs ieguldījis lielus līdzekļus. Jā, pamazām ražotāji, un ne tikai ražotāji, sāk apzināties vajadzību pēc dizaina, taču bieži gadījies dzirdēt: mums ar dizaineriem ir ļoti slikta pieredze. Bet, kad jautāju, kur viņi dizaineri atraduši un kāda ir viņa pieredze, kļūst skaidrs – nereti nav īstas izpratnes, cik dizainera darbs maksā un kādai kompetencei jāpiemīt labam speciālistam.

– Un cik maksā dizainera darbs?
H. Elers: – Pietiekoši labi – jurists prasa konkrētu summu par savu darbu, un dizainera kompetence maksā aptuveni tāpat. Ja cilvēki izvēlas kādu, kurš prasa piecas reizes mazāk, cerot, ka viņš strādās tikpat kvalitatīvi kā labs speciālists, ļoti bieži ir vilšanās.

I. Elere: – Tādēļ mēs arī uzņēmāmies rīkot Dizaina balvu, jo mēs, paši dizaineri, esam atbildīgi, ko sabiedrība domās par dizainu, vai sapratīs, ko tas var un nevar izdarīt. Tādēļ mēs aicinām – iesniedz savu darbu, piedalies, jo tā tu veicini sabiedrības izpratni par to, ka mums Latvijā ir labs dizains, kas var risināt dažādas lietas, un, ja to parādi, tad daudzi, arī valsts pārvalde, sapratīs, ka ir iespējami labāki, mērķtiecīgāki, efektīvāki risinājumi.

– Pieminējāt, ka reizēm, pa Rīgu ejot, sāp acis. Es neesmu dizainere, bet, ejot pa daudz apspriesto Barona ielu, jūtu – kaut kas nav kārtībā…
I. Elere: – Mums pa Barona ielu mazāk sanāk staigāt, bet Valdemāra ielā ir līdzīga situācija.

H. Elers: – Es varu vērtēt tikai kā patērētājs, jo neesmu bijis iekšā un nezinu, kādēļ izvēlēti šie risinājumi, bet man liekas, tur visa ir par daudz. Man, ejot pa ielu, nevajag vizuālu un taktilu piesātinājumu, es gribu iet pa ielu tā, lai kāja neķeras, un ideāls dizains būtu tāds, kuru vispār neredzu. Šis man traucē, vizuāli uzbudina, jo nesaprotu, kādēļ izvēlēts viens vai otrs risinājums, kurš turklāt nefunkcionē. Tādēļ man liekas, ka tur nevajadzīgi iztērēti lieli līdzekļi.

I. Elere: – Otrs – komunikācija pārmaiņu laikā. Tas ir normāls pakalpojumu dizains, kas nav ticis īstenots. Ideja ielu remontiem ir uzlabot mūsu visu ikdienu, bet tas kaut kā jākomunicē, nepietiek uzlikt planšeti, ka darbi beigsies tad un tad – turklāt tie parasti nebeidzas noteiktajā termiņā. Tuvojoties vēlēšanām, saņemam tonnām reklāmas lapiņu, bet par remontiem Valdemāra ielas iedzīvotājiem nav bijusi neviena informācija. Pat mūsu mazais bērns – viņai ir seši gadi – kad izdomāja izslaucīt grīdu nevis vienkārši pateica, ka slaucīs, bet uzlika zīmi ar kāju, slotu un gružu kaudzi… un tas nozīmē, ka šajā teritorijā notiek uzkopšanas darbi, lūdzu, izvēlies citu ceļu.

H. Elers: – Man liekas, cilvēkiem, kuri sadala resursus, uzstādījums nereti ir: iedodiet mums kaut ko interesantu. Lembergs visu Ventspili ar bruģi izlicis, mums vajag triju veidu bruģi. To vari darīt privātmājā, bet šī ir sabiedriska, publiska, visiem pieejama vieta, tai pirmkārt jāfunkcionē un vispirms tieši no funkcionālā viedokļa risinājumi jāmeklē. Ūdenim jānotek no ietvēm, jāizvērtē, kā segums kalpos ziemā, kā sētnieks to varēs notīrīt, vai materiāli atbilst mūsu klimatiskajiem apstākļiem un funkcijām, kas tiem jāpilda. Jaunās, skaistās flīzes – nav pa gājis ne gads, kad tās jau saplaisājušas. Protams, tādā veidā var novērst uzmanību no patiešām būtiskām lietām…

– Un visbeidzot – ar to droši vien būtu vajadzējis sākt – kā vērtējat Izcilības balvu? Jums birojā jau ir vesela “motivējošā siena” ar visdažādākajām atzinībām…
I. Elere: – Izcilības balva bija pārsteigums un liels pagodinājums, jo mēs noteikti neesam vēl izdarījuši visu, ko varētu, un tas uzliek noteikti atbildību darīt labāk un vēl precīzāk.
Kāpēc vispār vajadzīgas balvas – to es domāju arī Dizaina balvas kontekstā. Bieži dizainera darbs ir šaubu pilns, īpaši, ja tie nav kopēti risinājumi, bet absolūti inovatīva ideja. Reizēm sākumā no pasūtītāja ir ļoti liela pretestība. Daudzi gaida, ka būs smuki un tikai nedaudz atšķirīgi nekā citiem. Bet būtiski jauni risinājumi sākumā nereti izsauc šoku, un balva ir kolēģu apliecinājums, ka tu ej pareizā virzienā. Tāpēc svarīgas arī starptautiskās balvas. Ja par tavu darbu otrā pasaules malā pasaka – tas ir labs risinājums, tad ir pirmkārt gandarījums, ka esi novērtēts, bet otrkārt, tas dod drosmi iet iecerētajā virzienā.

H. Elers: – Ja cilvēks, kurš ikdienā nesastopas ar dizainu, nespēj vizualizēt, kā mūsu piedāvātais risinājums varētu izskatīties, notic un saka: labi, dariet, – tas ir lielākais sasniegums mūsu darbā. Bet reizēm ir sarežģītāk, vajadzīgs liela pārliecināšana, kas prasa daudz papildus enerģijas un laika. Man patīk strādāt ar cilvēkiem, kuri uzticas, saprot, ka viņiem ir viņu kompetence, mums – mūsējā. Es taču, aizejot pie zobārsta, saprotu – viņš tik ilgi mācījies un strādājis, es nepārbaudu katru plombi, ko viņš liek mutē. Tu taču vispirms uzzini, pajautā citiem, kāds ir tas zobārsts. Dariet tāpat ar dizaineriem, ejiet pie labiem dizaineriem! Protams, zobārsts vai jebkurš cits ārsts mūs ietekmē ļoti tieši, fiziski, bet arī tas, ko mēs, dizaineri, darām, ilgtermiņā var sāpēt, ja tu, piemēram, gadiem sēdi uz slikta krēsla.

I. Elere: – Dizains ietekmē mūs visus – kaut vai fonta dizains, lasot avīzi vai grāmatu.

H. Elers: Man sanāca pastaigāt pa valsts iestādēm, tad parasti jāsēž rindās un var papētīt vidi. Nereti iestādēs sienas ir briesmīga krāsā, kuru izvēlējušies, iepējams, celtnieki. Labi var redzēt, kāds ir apgaismojums, kā izveidota loģistika – cilvēki spiežas cits gar citu, lai kaut ko uzrakstītu, kaut gan telpa atļautu citu risinājumu. Mēbeles salasītas briku braku. Un darbiniekam katru dienu visu nedēļu spīd acīs lampa – viņš jau ir kļuvis zils, dusmīgs, viņam nav spēka būt laipnam, un arī apmeklētājs iznāk no iestādes ar kultūršoku un slims. Bet no tiem cilvēkiem jau nevar gaidīt, lai viņi būtu laipni, ja viņi jūtas slikti, jau uz darbu atnākot. Tās ir lietas, kuras apzināti nepamanām, bet kuras mūs diemžēl ietekmē, lietas, kuru dēļ jūtamies slikti, bet vajadzētu justies labi, lai dzīve būtu vienkāršāka un foršāka, jo tāpat jau katram pietiek, ar ko cīnīties.

UZZIŅA
Holgers Elers (1967), dizaineris, dizaina biroja “H2E” dibinātājs, Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas vadītājs.

Inguna Elere, dizainere, Latvijas Mākslas akadēmijas profesore Vides mākslas apakšnodaļā.

Dizaina birojs “H2E” īstenojis izcilas izstāžu ekspozīcijas dažādos Latvijas muzejos – Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā, Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, Raiņa muzejā Tadenava, Pirmā pasaules kara tēmai veltītu dizaina ekspozīciju Latvijas Kara muzejā, kā arī Rīgas Motormuzeja ekspozīciju. Tāpat arī vairākus starptautiskus apbalvojumus guvusi “H2E” ekspozīcija “10 lietu stāsti par cilvēku un varu” Stūra mājā.

Patlaban strādā pie Latvijas muzeju kopekspozīcijas “Latvijas gadsimts” un Alūksnes bānīša stacijas ekspozīcijas.

Starp iegūtajām balvām – German Design Award 2018, Red Dot Award un citas.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. ir atraduši zelta dzīslu trūcīgās Latvijas muzeju pasaulītes personā. Ar to arī viņus no sirds apsveicu!

  2. Jums sāp sirds, ejot pa Rīgu, bet man sāp sirds, vērojot jūsu ekspozīcijas. Nemaz netaisos apstrīdēt
    dažas to kvalitātes iepretī pēc naftalīna smakojošajām ekspozīcijām, kādu mums Latvijā vēl pa pilnam (viena tekstā jau tika pieminēta). Tas būtu tikpat dumji, kā noliegt svaigi izremontēta un ar dārgiem pribambasiem aprīkota dzīvokļa pārākumu pār smirdošu komunalku, taču ar to pozitīvais, ko šajā sakarā varu pateikt, arī beidzas. Manuprāt, jūsu ekspozīcijās pietrūkst paša galvenā – patiesas vēlmes iedziļināties to atspoguļojamās tēmas vai personības būtībā, nemaz nerunājot par spēju to atklāt šai tēmai, vietai vai personībai adekvātā formā. Un šo skumjo faktu (vismaz manās acīs) nekādi nemaina ne jūsu saņemto balvu skaits, ne arī tām līdzi kāpjošie (ja pareizi sapratu, nu jau advokātu honorāriem līdzīgie) jūsu atalgojuma cipari.

  3. Šie tipiņi ir ļoti šaubīgi. Groza naudu, nevis dizainu.

  4. Laiks polītikā iet, jo laiks iet polītikā..

Draugiem Facebook Twitter Google+