Kāpēc Dziesmu svētkos neskanēs “Daugavas krastā”?
 0

No repertuāra izņēma Ilzes Arnes “Daugavas krastā”. It kā piesauca autortiesības, bet vai tad kāds mūsdienās vēl var aizliegt dziedāt dziesmas?


Reklāma
Reklāma

 

Vītola, koriste

Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
Mākslīgais intelekts nosauc piecus “neveiksmīgākos” latviešu politiķus 115
Kokteilis
Izplatītas frāzes, ko vedeklām labāk neteikt vīramātēm 1
Lasīt citas ziņas

“O! Paklau, tā dziesma taču ir ar maniem vārdiem un tikusi izpildīta Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos,” apmēram šādi varam iztēloties trimdas latvieša Andra Ritmaņa izbrīnu par dziesmu “Daugavas krastā”, kad viņš 2010. gadā savā mājvietā ASV noskatījās pagājušo Dziesmu un deju svētku koncerta ierakstu DVD. Izrādījās, ka dzejolim “Daugavas krastā” melodiju radījusi ne vien A. Ritmaņa meita Lolita Ritmane, bet arī komponiste Ilze Arne, kuras dziesmu viņš tad pirmoreiz izdzirdējis. Faktiski A. Ritmanis nav zinājis, par kādiem nopelniem gandrīz 20 gadus viņam tikusi maksāta daļa no autoratlīdzības. I. Arne dziesmu radīja jau 90. gadu sākumā, un pa šiem gadiem tā izpildīta daudzos koncertos ne vien Latvijā, bet arī ārzemēs. Jau 1995. gadā dziesma skanējusi Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku rīkotāji šo dziesmu grasījās iekļaut arī šā gada noslēguma koncerta repertuārā. Dziesmas notis jau bija nodrukātas dziesmu grāmatās. Taču pērn izvērtās nepatīkamas domstarpības starp I. Arni un A. Ritmani. It kā par sīkumu. A. Ritmanis pieprasīja dziesmā nomainīt divus vārdus “pie akmeņiem” uz “pie Lielvārdes”, kā bijis oriģinālā.

Lai gan I. Arne tam nepiekrita, jo atmodas laikā par oriģinālu neko nav zinājusi, tādēļ ka sacerējusi pēc versijas kādā rokrakstā, Latvijas kora nozares padome pacentās, lai labojums tomēr tiktu izsūtīts koristiem. Aizskarta par šādu pašdarbību, I. Arne paziņoja, ka liedz dziesmu labotā versijā izpildīt Dziesmu svētkos.

CITI ŠOBRĪD LASA

Varbūt kādam tas šķiet smieklīgi, ka šobrīd vieni dziedātāji autoru nesaskaņu dēļ “Daugavas krastā” lēmuši vairs vispār neizpildīt jelkādos koncertos, otri joprojām dzied I. Arnes oriģinālversiju, trešie izpatīk A. Ritmaņa vēlmei rediģēt tekstu, bet ceturtie dzied A. Ritmaņa meitas sacerēto “Daugavas krastā”. Tomēr uz šo atgadījumu var paraudzīties arī plašākā kontekstā: kāda īsti ir rietumvalstīs tik pašsaprotamo autortiesību ietekme uz muzikālo dzīvi un tās attīstību Latvijā?

 

PSRS laika idiotisms?

Padomju laikā pastāvēja cenzūra, līdz ar to visas jaunās dziesmas, lai tās tiktu atskaņotas, bija jāapstiprina Em. Melngaiļa tautas mūzikas centrā, kur pārsvarā varēja apstiprināt tikai tās dziesmas, kuru tekstos bija izmantoti iepriekš publicēti dzejoļi. Tas tāpēc, lai būtu droši, ka tie 
dzejoļi jau vienu cenzūru ir izturējuši.

Dziesmu tekstu autors Guntars Račs atminas: “Manus pirmos dziesmu tekstus Ainara Virgas dziesmām neapstiprināja. Tad Virga un daudzi citi autori savu dziesmu tekstus pierakstīja kādam pazīstamam autoram. Tad to varēja atskaņot koncertos. Tas bija idiotisms, bet tā nu tas bija.

No padomju laikiem daudzu mūsu komponistu apziņā ir nostiprinājusies pārliecība par to, ka visi publicētie dzejoļi ir brīvi pieejami, lai no tiem radītu dziesmas. Tādā veidā ir radītas daudzas lieliskas dziesmas, un dzejas autori par šo dziesmu rašanos uzzināja “post factum”. Tam bija savi plusi un mīnusi. No vienas puses, dziesmām tika izmantota augstvērtīga dzeja, no otras puses, tā bija sociāli neaktīva un savā ziņā paralizēta,” uzskata G. Račs. Taču I. Arne uzskata, ka šāds lielākoties popmūzikā iesakņojies princips nebūtu jāievēro arī atzītiem akadēmiskās mūzikas komponistiem.

Labskanības dēļ, vienota pantu ritma iegūšanai un citu profesionālu apsvērumu dēļ dažādi komponisti rediģējuši pat tādu ievērojamu dzejnieku kā Knuta Skujenieka, Friča Bārdas, Aleksandra Čaka, Māras Zālītes un daudzu citu tekstus.

Reklāma
Reklāma

Kad I. Arne sacerēja dziesmu “Daugavas krastā” – pat neko netika mainījusi speciāli. Tolaik bijis drukātu patriotisku dzejoļu deficīts. Kolēģis no mūzikas skolas viņai iedevis vairākus ar roku pārrakstītus trimdas latviešu autoru dzejoļus, tajā skaitā arī dzejnieka Andreja Eglīša tekstus. Kolēģim tos iedevusi literatūras skolotāja, kura tos izmantojusi dzejas lasījumiem. Uz pārrakstītajām lapiņām acīmredzot ieviesušās vairākas neprecizitātes un pat mainīti vārdi. I. Arne, neko nenojauzdama, ar šiem tekstiem sacerējusi dziesmas.

“Pie Akmeņiem Daugavas krastā” – šī pirmā rinda uzreiz iekaroja manu sirdi, un prātā uzreiz raisījās simboli, kas tik daudzus padomju gadus mums, šeit dzīvojot, radās. Akmeņi simbolizēja tik ļoti skarbos padomju jūga gadus un tik ļoti sašķelto, pasaulē izmētāto tautu,” domā I. Arne.

 

Dzejoļa dubultā dzīve

Teksta autors A. Ritmanis, kurš dzīvo Kalifornijā, šādu interpretāciju nepieņem. Dzejoļa jēga bijis veltījums Lielvārdei. Jau 1989. gadā meita Lolita sacerējusi dziesmu, un 1990. gadā Latvijas Dziesmu svētku ietvaros kora dziesmu konkursā tā ieguvusi III vietu.

Lielajā ilustrētajā grāmatā par Lielvārdi, kas publicēta 1999. gadā, tās pirmajās lappusēs iespiesti “Daugavas krastā” oriģinālie vārdi un L. Ritmanes dziesmas notis. Šo dziesmu kompaktdiskā 2007. gadā ierakstījis Ventspils kamerkoris Ivara Cinkusa vadībā.

Šī nav pirmā reize, kad A. Ritmanis protestē pret sava garadarba izmantošanu. Kopā ar Ievu Akurateri vairākkārt protestēts pret tautā iemīļotās, otras A. Ritmaņa meitas Brigitas Ritmanes komponētās dziesmas “Manai tautai” izmantošanu “politiskiem mērķiem, kas bija negatīvi Latvijas interesēs, kā, piemēram, referenduma lietā…

Šie pasākumi tika tūlīt apturēti”, stāsta A. Ritmanis. Kāds tieši sliktums rodas viņam personīgi vai Latvijai no I. Arnes “pie akmeņiem” gan netiek paskaidrots… Drīzāk šis ir principa jautājums, nojaušams arī pēc meitas Lolitas Ritmanes izteiktās cerības, ka pēc šīm nesaskaņām‚ radošie cilvēki atcerēsies viens otru respektēt un pirms darbu lietošanas paprasīs atļauju. Man neienāktu prātā, piemēram, komponēt jaunu mūziku dzejai “Tik un tā” – lai nu cik man mīļa ir Māras Zālītes dzeja. Mūzikas autors ir Uldis Stabulnieks.”

 

Aizsargā pat tautasdziesmas

Guntars Račs uzskata līdzīgi: “Tas nav īsti korekti paņemt tekstu no citas dziesmas, to izmainīt, nevienojoties ar autoriem, radīt savu versiju un pēc tam apvainoties. Dziesmas ir autoru bērni, un viņiem nav vienalga, kas ar viņu bērniem notiek.” Pašam G. Račam šādi konflikti gan nerodoties, jo lielākoties dziesmas radot kopā ar komponistu vai līdzautoru.

“Pasaules prakse ir atšķirīga dažādās valstīs, taču vairākumā gadījumu starp autoriem vienmēr pastāv vienošanās. Ja ir iesaistīts izdevējs, tad vienošanās parasti ir rakstiska. Bet arī gadījumos, kad nav iesaistīts 
izdevējs, autori bieži vien paraksta savstarpējas elementāras vienošanās 
par to, kāds ir abu autoru procentuālais ieguldījums darba radīšanā un 
kāds precīzi būs darba nosaukums.

Tas notiek, lai nākotnē izbēgtu no 
strīdiem par autorību, sadali un darbu reģistrāciju. Es visiem saviem 
jaunajiem autoriem vienmēr iesaku savstarpēji uzreiz vienoties par visu 
un to fiksēt rakstiski,” skaidro G. Račs.

Izdevējs spēlē lomu, arī ja tapis tautasdziesmas ieraksts pat par spīti tam, ka teksta autors it kā ir tauta. “Jauni tautasdziesmu aranžējumi, interpretācijas un ieraksti, kas veikti vismaz pēdējo 70 gadu laikā, ir aizsargāti, un, lai tos izmantotu, veidojot jaunas interpretācijas un dziesmas, būs jāsaskaņo ar šo aranžējumu autoriem vai viņu mantiniekiem. Tas pats attiecas uz garīgajiem tekstiem,” stāsta G. Račs.

Jāpiebilst, ka iepriekšminētais A. Ritmanis savu dzejoli “Daugavas krastā” reģistrēja tikai trīs gadus pēc meitas dziesmas tapšanas – 1992. gada 10. augustā “United States Copyright Office”. Pēc ASV likumiem autori var prasīt atlīdzību no līdzautora par darba lietošanu.

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.