Latvijā
Politika

Kāpēc izčākstēja oligarhu lieta. Kalnmeiers taisnojas 27

Foto-Dainis Bušmanis

Žurnāla “Ir” jūnija trijos numuros tika publicēti fragmenti no viesnīcā “Rīdzene” noklausītajām Aināra Šlesera, Aivara Lemberga, Andra Amerika, Viestura Koziola un citu personu sarunām. Sabiedrībā tās jau ieguvušas apzīmējumu “oligarhu sarunas”. Noklausīšanās notikusi laika posmā no 2009. līdz 2011. gada pirmajai pusei, un publicētie materiāli parāda, kā tikušas dalītas oligarhu ietekmes sfēras politikā, uzņēmējdarbībā un kā savām interesēm pakļauti mediji (laikraksti “Diena”, “Dienas Bizness” un “NRA”, apspriestas arī televīzijas LNT un LTV).

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs lietu ierosināja 2011. gada maijā pēc Krimināllikuma pantiem par kukuļņemšanu, kukuļdošanu, noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšanu, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un valsts amatpersonām likumā noteikto ierobežojumu pārkāpšanu. KNAB veica kratīšanas vairākās vietās, tostarp ietekmīgu politiķu īpašumos, taču šogad šī lieta tika izbeigta. KNAB vainoja prokuratūras neizdarību, savukārt prokuratūra uzskatīja, ka birojs nav lietu pienācīgi izmeklējis.

KNAB jaunais vadītājs Jēkabs Straume atzinis, ka KNAB lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu ir bijis pamatots. Proti, lietā netika gūti pierādījumi – tas, kas izskanēja pazīstamu uzņēmēju un bijušo politiķu sarunās, “neapstiprinājās dzīvē vai netika noskaidrots”. “Nebija veiksmes, bija priekšlaicīga informācijas noplūde, tai skaitā arī no KNAB,” sacīja Straume, norādot, ka atsevišķas lietā iesaistītās personas, iespējams, bija lietas kursā par KNAB īstenotajiem pasākumiem.

No atsevišķiem sabiedrības pārstāvjiem izskan viedoklis, ka par to, ka lieta izgāzās, atbildība jāuzņemas arī ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram. Vakar intervijā “LA” ģenerālprokurors uz to atbildēja tā: “Valstī ir noteikta kārtība, kā atstādina ģenerālprokuroru. Es nesaskatu, ka prokuratūra būtu pieļāvusi rupjus pārkāpumus šīs lietas sakarā. Patlaban notiek publiska KNAB neizdarītā darba attaisnošana un vainas pārspēlēšana uz prokuratūru.

Vairākkārt ar KNAB vadītāju Straumes kungu esmu runājis, ka jāvērtē tā daļa sarunām, kas ir palikusi neizmeklēta, un, ja būs pamats, tad jārosina kriminālprocesi. Mans redzējums ir tāds, ka sarunu apjoms bijis tik liels, ka KNAB pilnā apjomā to neviens nav noklausījies. Iespējams, ka atklāsies nozieguma slēpšana, ja būtiskām sarunām nebūs bijis noņemts slepenības statuss.

Jāvaicā, cik gadījumos KNAB amatpersonas ir vērsušās ar iesniegumiem pie ģenerālprokurora, ka uzraugošie prokurori nepilda savus pienākumus, cik gadījumos rakstījuši sūdzības par ģenerālprokurora rīcību kaut vai Saeimas Nacionālās drošības komisijai vai Aizsardzības, korupcijas novēršanas un iekšlietu komisijai, Nacionālajai drošības padomei, Augstākās tiesas priekšsēdētājam? Personīgi es neesmu saņēmis nevienu iesniegumu.”

“LA” arī jautāja – vai tagad ir kaut kas mainījies tajā politiskajā virtuvē, par kuru mēs uzzinām no publicētajām sarunām. Ē. Kalnmeiers: “Jāatzīst, ka politiskais tirgus vienmēr ir bijis un būs, bet katrā ziņā tas vairs nav tik nekaunīgs un brutāls. Arī publiskotās sarunas atstās savu iespaidu, un politiķi vēl vairāk piebremzēs šo politisko tirgu.”

Jūs iepriekš esat sacījis, ka esot noskaidrota persona, kura noplūdināja operatīvo informāciju par oligarhu sarunu noklausīšanos. Pēc neoficiālas informācijas, tā ir bijušā Saeimas deputāta Dzintara Jaundžeikara māsīca, kura strādāja Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā. Vai viņa ir sodīta?

Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers: Radu rakstus es nepārzinu, bet viņa bija KNAB darbiniece, kurai, pildot amata pienākumus, bija piekļuve operatīvajai informācijai, un viņa informēja, ka tiek noklausītas sarunas viesnīcā “Rīdzene”. Šo personu sauca pie kriminālatbildības, un viņa tika sodīta ar naudas sodu.

Kurš konkrēti atbildēja par sarunu atslepenošanu un pievienošanu krimināllietai?

Ir ļoti būtiski saprast, ka operatīvās izstrādes lietā iegūtā informācija saskaņā ar Operatīvās darbības likumu ir valsts noslēpums. Satver­sme, Eiropas Cilvēktiesību konvencija sargā privātās dzīves noslēpumu. Bet šīs tiesības nav absolūtas – likumā noteiktos gadījumos, lai noskaidrotu, vai netiek izdarīts noziegums vai arī lai atklātu izdarītu noziegumu, atļauts pārkāpt šo konstitucionālo tiesību.

Konkrētajā gadījumā KNAB no sarunās izskanējušiem faktiem varēja izdarīt secinājumu, vai ir pamats uzsākt kriminālprocesu. Lai to uzsāktu, ir jānoņem slepenības saturs tai informācijas daļai, kuru pārvietos uz krimināllietu. Slepenības statusu var noņemt tikai tās amatpersonas, kuras to ir piešķīrušas. To, cik lielā mērā šīs sarunas atslepenot, izlemj konkrētais operatīvais darbinieks, kura liet­vedībā atradās operatīvās izstrādes lieta. Šai amatpersonai, kura virzīja operatīvās izstrādes lietu un kuru likums aizliedz man nosaukt, bija priekšnieks un tam bija vēl viens priekšnieks. Izskanējušais apgalvojums, ka tas tika saskaņots ar prokuratūru, ir demagoģija, jo likums neparedz nekādu saskaņošanu. Prokurors nevar ne aizliegt, ne atļaut kaut ko atslepenot. Sarunas ir noklausītas gandrīz trīs gadus, un tas ir milzīgs apjoms.

Bet ģenerālprokuratūrā taču bija “oligarhu lietas” uzraugošais prokurors. Vai tomēr uzraudzītājam nebija daudz aktīvāk jāiesaistās krimināllietas izmeklēšanas procesā, nekā tas patiesībā notika?

Krimināllietu uzraugošais prokurors neredz neatslepenotās sarunas, viņam nav iespējas pārbaudīt. To neredz arī KNAB izmeklētājs. Izmeklētājam, ja nepieciešams, ir tiesības pieprasīt iepazīties ar operatīvās izstrādes materiāliem. Šajā gadījumā izmeklētājs acīmredzot ir saņēmis informācijas apjomu par konkrētajām epizodēm – iespējamo tirgošanos ar ietekmi, līguma ar “Mediju namu” un iespējamajām slēptajām īpašumu tiesībām Rīgas Tirdzniecības ostā.

KNAB izmeklētāji apgalvo, ka jūs par tām sarunām esot labi informēts. Jums dots klausīties ierakstus, atšifrējumus, stāstīts, par ko runā… Jūs esat bijis labi informēts par operatīvajām darbībām, jo prokuratūra taču uzrauga operatīvo darbību likumīgo pamatu.

Tā ir klaja demagoģija. Lai viņi uzrāda kaut vienu dokumentu, ka man ir doti ieraksti. Es neesmu klausījies nevienu ierakstu. 2011. gadā pie manis atnāca darbinieki ar KNAB lēmumu, kas ir sagatavots Augstākajai tiesai ar lūgumu pagarināt noklausīšanos, un tur bija pievienotas arī atsevišķu sarunu izdrukas. Tikai tā es uzzināju, ka tāda operatīvās izstrādes lieta vispār eksistē. Tagad nevaru simtprocentīgi pateikt, kādas sarunas tās bija, bet tas, ka pie manis kabinetā neviens neklausījās nekādus audioierakstus, tas ir pilnīgi droši.

Uzraugošā prokurora uzdevums ir uzraudzīt, vai ir pamats operatīvajām darbībām, nevis klausīties sarunas.

Tad jūs personīgi tās sarunas neesat klausījies, tikai izlasījis žurnālā “Ir”?

Nevienu audioierakstu neesmu klausījies, tikai izlasījis dažus atšifrējumus, kuri bija pievienoti KNAB lēmumam, kas bija sagatavots Augstākajai tiesai. Sarunas ir jāanalizē operatīvajam darbiniekam, kurš atbild par lietu. Viņam ir jāinformē sava vadība, un tā lemj, ko darīt tālāk ar to informāciju.

Tagad, izlasot šīs sarunas, jāatzīst, ka viena liela daļa no tām ir vērtējamas no ētikas viedokļa, nekas tur vairāk nav. Tur es neredzu nekādu noziegumu, ja kāds atzīst, ka tas žurnālists ir galīgi neregulējams, bet cits savukārt ir labs, jo klausa, ko viņam sakām. Ir jānošķir ētiskas dabas momenti no kriminālas dabas momentiem. Var noklausīties narkotiku tirgoņu sarunu, ka vakar bijusi ļoti veiksmīga diena, jo pārdevis piecus gramus heroīna, bet šodien gan nav paveicies, jo pārdevis tikai vienu gramu. Lai notiesātu, ar to būs par maz, jo jākonstatē, kam viņš pārdevis, jāizņem šī narkotika, jāveic ekspertīze utt. Tad šīs sarunas kalpos kā pierādījums.

Vai jums nešķiet, ka tomēr “oligarhu lietas” neveiksmes viens no cēloņiem ir prokuratūras un KNAB nespēja saprasties būtiskos juridiskos jautājumos?

Te ir runa par tiesiskuma un likumu izpratni. Prokuratūrā ir daudz augstāks līmenis, un mēs nekad neļausim un nepiekritīsim tai nostājai, kāda vismaz iepriekš valdīja KNAB. Tur tika uzskatīts, ka viss, ko KNAB dara, ir pārāks pār likumu. Jebkura rīcība, kas ir vērsta uz nozieguma atklāšanu, izmeklēšanu, pat ja tā neatbilst likumam, ir pieļaujama. Vislielākās domstarpības mums radās tad, kad mēs pieprasījām ievērot likumu. Šī iestāde visu laiku bija pieradusi, ka viņiem neviens nekad neiebilda – kā gribēja, tā strādāja, ko gribēja, to darīja. Tas ir tāpat kā ar izlutinātu bērnu – kad sāk mēģināt likt viņu atpakaļ rāmjos, tad kliedz un krīt gar zemi.

LA.lv