Publicitātes un LETA foto

Kāpēc Kārlis Vērdiņš uzskata – labāk, lai par rakstnieka dzīvi paliek tikai mīti 0

Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) ceļā uz atjaunoto mājvietu 2018. gadā “Birojnīcā” ik mēnesi piedāvās Mēneša priekšmetu izstādi, un par janvāra Mēneša priekšmetu izvēlēts dzejnieka Kārļa Vērdiņa peidžeris, LA.lv uzzināja muzejā.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 42
Lasīt citas ziņas

Peidžeris ir ļoti trāpīgs tehnoloģiju pārejošās dabas simbols, kas spilgti ilustrē tiešraides tekstu zūdamību. Šis priekšmets ir kā metafora mūsu laikmeta parādībai – arvien mazāk muzeja krājumā ienākošām liecībām par radošo cilvēku saziņu un sadarbību, gan arī pašu radīšanas procesu.

Tas rosina pārdomas, vai nākotnes pētnieki varēs vērot procesus, balsoties uz kultūras darbinieku savstarpējo saraksti, kā tas bijis iespējams līdz šim. Kārlis Vērdiņš video sarunā stāsta par šī peidžera nu jau vēsturi un viņa paša toreizējām un tagadējām attiecībām ar tehnoloģijām, kā arī pauž savu attieksmi par saziņas fiksēšanu, dokumentēšanu un liecību saglabāšanu nākamībai.

CITI ŠOBRĪD LASA

Visticamāk, ne tikai nākamajām, bet arī mūsdienu jaunākajai paaudzei būs nepieciešami skaidrojumi, kas ir šis tehnikas brīnums un kā tas strādā. 20./21. gadsimtu mijā, pirms mobilie tālruņi kļuva par galveno saziņas kanālu, daži lietoja peidžerus – ierīces, kas var uztvert un parādīt teksta ziņojumus vai saņemt un atskaņot balss ziņas. Šis modelis ir vienvirziena peidžeris, kas var tikai saņemt ziņas.

1999. gadā, kad Kārlis Vērdiņš sāka studēt Rīgā, viņa māte iegādājās peidžeri, lai varētu sazināties ar dēlu. Saturiski tie pārsvarā bija īsi ziņojumi, piemēram: “Piezvani man!” vai “Kur esi?”. Peidžera īpašnieks varēja reaģēt, meklējot iespēju piezvanīt vai uzrakstīt vēstuli.

Jautāts par to, vai ir būtiski piefiksēt norises un saglabāt tās nākotnei, dzejnieks atceras: “Kad biju maziņš un rakstīju dienasgrāmatu, redzēju, ka tā iznāk ļoti fragmentāra. Ja kaut kas slikts bija noticis, to es ierakstīju dienasgrāmatā, bet tā neatspoguļo to labo, kas notika, vai ko es tad rakstīju, par ko domāju, ko mācījos. Tad jau jāfiksē visa dzīve… Visa tā dokumentēšana ir lieka. Labāk, lai nepaliek nekādas liecības, tikai mīti…”

“Mēneša priekšmeta” stends piedāvās ieskatīties vērtībās, kas atstājušas paliekošas pēdas un jaunā gaismā ļauj ieraudzīt Latvijas literatūras un mūzikas vēstures notikumus. Gada garumā tiks izstādīti 12 izcilām kultūras personībām veltīti priekšmeti ar muzeja speciālistu stāstījumu par to nozīmi vēstures un mūsdienu kontekstā.