Kāpēc Latvijā neaudzē lopbarības sēklu? 0
Pākšaugu (zirņu, pupu, vīķu, lupīnu) sēklaudzēšanas platības laikā no 1993. gada līdz 2011. gadam ir samazinājušās gandrīz 22 reizes – vislielākās platības bija 1996. un 1998. gadā – ap 1130 ha, bet 2011. gadā – vairs tikai 51,7 ha.
Iemesli sēklu lauku samazinājumiem ir tie paši, kas ziemāju labībām – likumdošanas izmaiņas atbilstoši Eiropas prasībām (1999. gads) un valsts atbalsta politikas izmaiņas pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (2004. gads). Turklāt pākšaugu sēklaudzēšanas platību samazinājums ir ciešā saistībā ar nosacīti lētās soju saturošās lopbarības pieejamību.
Tauriņziežu (āboliņš, lucerna) sēklaudzēšanas platības ir samazinājušās aptuveni četras reizes – no 1525 ha (1995.) līdz aptuveni 350 ha (2005., 2006., 2010.). Deviņpadsmit gadu laikā tikai četrus gadus (1994.–1996. un 2001.) tauriņziežu sēklu lauku platības ir pārsniegušas 900 ha robežu. 1993., 1997., 2000. gadā tauriņziežu sēklu lauku platības ir bijušas zem 500 ha. Šī nosacītā stabilitāte tauriņziežu sēklaudzēšanā ir saistāma ar to, ka audzētājiem ir pieejams Eiropas Savienības atbalsts par realizēto sertificēto sēklu.
Sējas zirņiem šogad tikai trīs šķirnes
Sējas zirņiem spēkā ir tās pašas likumsakarības, kas citiem pākšaugiem, vislielākās sēklaudzēšanas platības 1996. gadā – 964 ha – un 1998. gadā – 937 ha –, bet vismazākā platība 2011. gadā – tikai 43,47 ha – un 2007. gadā – 65 ha.
Pavairoto šķirņu skaits sējas zirņiem šajos gados ir bijis visai mainīgs – visplašākais šķirņu klāsts ir bijis 1998. gadā, kad pavairotas 13 šķirnes, 1999. gadā – 12 šķirnes, bet 2000.–2002. gadā 11 šķirnes. Savukārt šogad pavairotas vairs tikai trīs šķirnes, bet 2010. un 1994. gadā ir bijušas četras šķirnes. Kopumā kopš 1993. gada ir pavairotas 24 sējas zirņu šķirnes.
Katru gadu ir pavairota Priekuļu laukaugu selekcijas institūta izveidotā šķirne ‘Vitra’. Šī šķirne izceļas ar to, ka, neskatoties uz pietiekami lielo šķirņu klāstu, tās īpatsvars sēklaudzēšanas sējumos vidēji bijis ap 50%, turklāt divus gadus pārsniedzis pat 70% un tikai trīs gadus ir bijis mazāks par 33%.
Vairāk nekā desmit gadus ir tikušas pavairotas šādas šķirnes: ‘Almara’ (‘Alma’) – 14 gadus, ‘Lāsma’ – 13 gadus, ‘Zaiga’ – 12 gadus, bet ‘Rota’ un ‘Tružeņik’ – 10 gadus. Kā redzams, tās visas (izņemot ‘Tružeņik’) ir bijušas Latvijā selekcionētās šķirnes, diemžēl visas šīs šķirnes nu jau vairākus gadus dažādu iemeslu dēļ netiek audzētas.
Pēdējos divos gados savu ieņemto vieto sēklaudzēšanas sējumos notur Priekuļu laukaugu selekcijas institūta ‘Bruno’ un ārzemniece ‘SW Clara’ – abas Latvijā pavairotas jau sešus gadus.
Vasaras vīķus jau trīs gadus neaudzē
Vasaras vīķu sēklaudzēšana nu jau trīs gadus Latvijā netiek veikta – pēdējās šīs sugas sēklaudzēšanas sējumu lauku apskates 31 ha platībā veiktas 2008. gadā. Vislielākās vasaras vīķu sēklaudzēšanas platības bija 1995. gadā – 156 ha –, 1994. gadā – 120 ha – un 1998. gadā – 119 ha. No 2000. gada līdz 2008. gadam šīs sugas sēklaudzēšanas platības ir svārstījušās no 1,2 ha līdz 31 ha.
Kopumā vasaras vīķiem pavairotas piecas šķirnes, no tām 14 gadus šķirne ‘Cēsu vietējie’, 12 gadus šķirne ‘Kuršai’ un 10 gadus šķirne ‘Tverai’. Vēl divas šķirnes izmēģinātas – lauku apskates veiktas tikai vienu gadu.
Pupas audzē izmēģinājuma režīmā
Deviņus gadus ir veikta lauka/lopbarības pupu sēklaudzēšana, vairāk gan tādā kā izmēģinājuma režīmā, jo lielākās pupu sēklaudzēšanas platības ir bijušas 2002. gadā, kad pupu sēklu lauki bija 25 ha platībā. Pārējos gados pupu sēklas ir audzētas ap 10 ha lielās platībās.
Kopumā ir tikušas pavairotas trīs šķirnes: ‘Lielplatones vietējās’ – četrus gadus (no 1993. līdz 1998. g.), ‘Scirocco’ – trīs gadus (2001., 2002. un 2008. g.) un ‘Fuego’ – 2010. un 2011. gadā.
Lupīnas neaudzē jau septiņus gadus
Septiņus gadus (1993.–1999.) tika veikta šaurlapu lupīnas pavairošana. Sēklaudzēšanas platības aizņēma no 14 ha (1994.) līdz 84,8 ha (1997.). Pavairotas tika divas šķirnes: ‘Danko’ un ‘Danko ulučšennij’.
Četrus gadus (2001.–2004.) ļoti nelielās platības (1,2–7,5 ha) tika veikta dzeltenās lupīnas šķirnes ‘Kurzeme’ sēklaudzēšana.
19 gados 19 sarkanā āboliņa šķirnes
Vislielākās sarkanā āboliņa sēklaudzēšanas platības bija 1995. gadā – 1482 ha –, kas drīzāk vērtējams kā izņēmums, jo aizvadītajos divdesmit gados tikai četros (1994.–1996., 2001.) sarkanā āboliņa sēklaudzēšanas platības pārsniedza 1000 ha robežu, bet pēdējos septiņus gadus svārstās 300–400 ha robežās.
Deviņpadsmit gadu laikā pavairotas 19 sarkanā āboliņa šķirnes. Visvairāk šķirņu – deviņas – pavairotas 1998., 1999., 2007., 2010. un 2011. gadā, bet vismazākais šķirņu skaits bijis 1994. un 1997. gadā – tikai piecas.
Pārskatot sarkanā āboliņa pavairoto šķirņu klāstu, iezīmējas šķirņu zelta fonds, jo septiņas šķirnes ir pavairotas ilgāk par 14 gadiem, bet 11 šķirnes tikai pa vienam vai diviem gadiem.
Visus šos deviņpadsmit gadus ir pavairotas trīs šķirnes – ‘Stendes vēlais II’, ‘Raunis’ (Priekuļu 66) un ‘Skrīveru agrais’. Šķirnes ‘Stendes vēlais II’, ‘Raunis’ (Priekuļu 66) sarkanā āboliņa sēklaudzēšanas sējumu struktūrā vidēji aizņēmušas 24% katra, bet šķirne ‘Skrīveru agrais’ 13%.
Nedaudz īsāku periodu – septiņpadsmit gadus – ir pavairota šķirne ‘Dižstende’, kas sarkanā āboliņa sēklaudzēšanas sējumu struktūrā vidēji aizņēma 22%, un ‘Stendes agrais’, kas sarkanā āboliņa sēklaudzēšanas sējumu struktūrā vidēji aizņēma 15%. Sešpadsmit gadus pavairota šķirne ‘Dīvaja’, bet četrpadsmit gadus – ‘Skrīveru tetra’, sešus gadus šķirne ‘Arija’, bet šo šķirņu vidējais īpatsvars sarkanā āboliņa sēklaudzēšanas sējumu struktūrā aizņem tikai nedaudz vairāk kā 1%.
Jāpiebilst, ka šķirne ‘Stendes agrais’ kopš 2009. gada vairs netiek pavairota, bet divas mūsu zelta fonda sarkanā āboliņa šķirnes ‘Stendes vēlais II’, un ‘Skrīveru agrais’ šo šķirņu uzturētājs vairāk nevēlējās uzturēt Latvijas augu šķirņu katalogā un pēc to katalogā iekļaušanas termiņa beigām 31.12.2010. tās var sertificēt un tirgot tikai līdz 30.06.2013. Tomēr, ja kāds uzskata, ka šādas šķirnes ir Latvijas lauksaimniecībai nepieciešamas, tad atbilstoši normatīvajiem aktiem (27.10.2009. MK noteikumi nr. 1247 Latvijas izcelsmes laukaugu ģenētisko resursu saglabājamās šķirnes atzīšanas un sēklu aprites noteikumi) pēc 30.06.2015. šīs šķirnes varēs reģistrēt Latvijas augu šķirņu katalogā kā “saglabājamās šķirnes”.
No jaunajām šķirnēm, kuras pavairotas tikai divus gadus, jāpiemin šķirnes ‘Kaive’ un ‘Jancis’, jo to selekcionārs ir paredzējis, ka tās spēs aizstāt zelta fonda šķirnes ‘Stendes vēlais II’, un ‘Skrīveru agrais’.
Baltais āboliņš ‘Daile’ populārākais
Baltā āboliņa sēklaudzēšanas platības pēdējos piecos gados ir stabili pārsniegušas 20 ha robežu. Vismazākā platība bijusi 1994. gadā – 4 ha –, bet vislielākā 2009. gadā – 35,8 ha –, 2011. gadā – 24,8 ha.
Kopumā pavairotas četras baltā āboliņa šķirnes. Astoņpadsmit gadus pavairota šķirne ‘Daile’ (Priekuļu 61), bet pārējās trīs šķirnes pavairotas tikai vienu vai divus gadus.
Bastarda āboliņš šogad 5,5 ha
Dati par bastarda āboliņa sēklaudzēšanas lauku apskatēm ir apkopoti no 1995. gada. Vislielākās bastarda āboliņa sēklaudzēšanas platības ir bijušas 1995. gadā – 28,2 ha – un 1996. gadā – 24,4 ha. Vēl četrus gadus (1999., 2001., 2003. un 2004.) platības ir bijušas 10–15 ha robežās. Pēdējos septiņos gados bastarda āboliņa sēklaudzēšanas platības svārstās aptuveni 6 ha robežas. 2011. gadā (tāpat kā 1997.) bastarda āboliņš pavairots 5,5 ha platībā.
Kopumā pavairotas četras šķirnes: ‘Namejs’ (Priekuļu tetraploīds) – 17 gadus (vidēji aizņemot 71% no bastarda āboliņa sēklaudzēšanas sējumu struktūras), ‘Menta’ – 15 gadus (vidēji – 21%) un ‘Fricis’ (SK – 74) – 12 gadus.
Šķirne ‘Priekuļu 26’ 1995. gadā aizņēma 56% no bastarda āboliņa sēklaudzēšanas sējumu struktūras, bet 1996. gadā beidza pastāvēt.
Lucernai topā šķirne ‘Skrīveru’
No 1995. gada sākta Skrīveru institūta izveidotās lucernas šķirnes ‘Skrīveru’ sēklaudzēšana. Ar šo šķirni izveidojās interesanta situācija – šķirne reģistrējot tika pieteikta kā sējas lucernas šķirne, bet, veicot šķirnes atšķirīguma, viendabīguma un stabilitātes pārbaudi, tā tika atzīta par piederīgu hibrīdās lucernas sugai.
Lucernas sēklu lauki 2011. gadā aizņēma 10,9 ha, bet vislielākā platība bija 2008. gadā – 15,3 ha.
Kopumā ir pavairotas divas šķirnes – jau pieminētā ‘Skrīveru’, kas ir pavairota visus 17 gadus, un ārzemju izcelsmes šķirne ‘Planet’, ko izmēģināja tikai divus gadus.
Austrumu galega audzēta dažos hektāros
Sešus gadus (1996.–2001.) ļoti mazā platībā (1–3 ha) veikta arī austrumu galegas šķirnes ‘Gale’ sēklaudzēšana.
Raksts publicēts žurnālā “Agro Tops”.
