Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
6. februāris, 2012
Drukāt

Kāpēc Latvijā radies tāds specifisks veidojums kā “krievvalodīgie”


putins_afpleta2

Krievijas presē janvāra beigās parādījās plašs Vladimira Putina raksts “Krievija: nacionālais jautājums”. Tas pieminēts Latvijas plašsaziņas līdzekļos, uz atsevišķiem tā fragmentiem atsaukušies arī Latvijas politiķi, tomēr rakstu nepieciešams analizēt kopumā. 


Kāpēc Putins pievērsies šai tēmai tieši tagad? Tam varētu būt gan īslaicīgi, gan tālejošāki motīvi. Reti kurš apšauba, ka Putins šogad kļūs par Krievijas prezidentu, tomēr, šķiet, atgriešanās kārotajā amatā tik ērta vis nebūs. Šobrīd sevi ļoti skaļi piesaka Putina pretinieki, kuriem pagājušonedēļ pat bija izdevies netālu no Kremļa izvietot milzīgu plakātu ar saukli: “Putin, ej projām!” Atsevišķi kaimiņzemes politiskie komentētāji uzskata, ka V. Putins uzvarēs vēlēšanās, taču “pazemojoši” var izskatīties arī tas, ka šo uzvaru viņš izcīnītu, nevis kā ierasts – uzreiz un pārliecinoši, bet divās vēlēšanu kārtās (no otras puses, tieši šo apstākli Putins var izmantot, lai kritiķiem Rietumos parādītu, ka Krievijā ir pietiekami daudz demokrātijas un viedokļu daudzveidības, tātad pārmetumiem par to nav pamata).

Pirmsvēlēšanu gaisotnē tieši nacionālais jautājums dažādos griezumos tiek apspriests Krievijas sabiedrībā, un tieši par to vara saņem visvairāk pārmetumu. Viens piemērs, kas tika atspoguļots presē, – Krievijas iedzīvotājas Ingas Haritonovas aizvainotais paziņojums, ka viņa brauks atpakaļ uz Latviju, no kurienes kopā ar ģimeni savulaik bija repatriējusies uz vēsturisko dzimteni. Izteiktie pārmetumi Krievijai un Putinam ir pārsvarā nacionāla rakstura, jo sievieti īpaši aizskāris gadījums, kad viņas dēlu Maskavā smagi piekāva kaukāziešu izcelsmes jaunieši. Kā noprotams no I. Haritonovas publiskajiem izteikumiem, mūsdienu Krievija viņas izpratnē nav pietiekami krieviska un pareizticīga. (Te gan rodas jautājums, vai šo trūkstošo krieviskumu viņa grib atrast Latvijā, ja jau pārceļas uz dzīvi šeit?) Taču līdzīgi uzskati ir ļoti daudziem Krievijas iedzīvotājiem. Piemēram, zīmīte ar I. Haritonovas jautājumiem Putina rokās nonāca no pazīstamā krievu režisora Ņikitas Mihalkova, un jādomā, ka šajā gadījumā viņš ne tikai pildīja “pastnieka” funkciju, bet solidarizējās ar konkrēto uzskatu paudējiem. Tieši nacionālisti līdzās komunistiem šobrīd ir spēcīgākā politiskā opozīcija varai, turklāt ar lielu potenciālu.

 

Liberālās un demokrātiskās ideoloģijas paudēji ir spiesti viņiem pievienoties, jo pretējā gadījumā vispār paliktu nedzirdami. Krievijas protesta pasākumos šobrīd var vērot īpatnējas ainas, kad no tribīnes it kā skan demokrātiskas runas, bet protestētāju atnestā simbolika un plakāti liecina par pavisam citu noskaņojumu un problēmām.

 

Ar minēto rakstu, kas, visticamāk, nav Putina vienpersoniskas pārdomas, bet titulēta autoru kolektīva darbs, valsts vara mēģina nošaut vairākus zaķus vienlaikus. Pirmkārt, atbildēt uz jautājumu, kas ir mūsdienu Krievija un tās nacionālā politika. Otrkārt, norādīt uz Eiropas Savienības nespēju risināt savus integrācijas jautājumus un līdz ar to norobežojoties no iespējamajiem padomiem, kas nāk vai nākotnē varētu nākt no šīs puses. Treškārt, parādīt, ka Putins savos uzskatos ir ne mazāk nacionāls kā viņa kritiķi, tikai atšķirībā no saviem oponentiem balstās nevis uz emocijām, bet tālejošiem mērķiem. Ceturtkārt, piedraudēt tiem, kas šiem uzskatiem nepiekrīt, lai pārāk nepaceļ balsi.

Katrā ziņā šis raksts ir tā vērts, lai to izlasītu arī Latvijā. Vēl vairāk – atliek vien nožēlot, ka tikpat detalizētu ieskatu par savu skatījumu uz Latvijas “nacionālo jautājumu” līdz šim nav sniegusi neviena no Latvijas augstākajām amatpersonām. Tas varētu būt pamats plašākām diskusijām. Tā vietā, piemēram, no Valsts prezidenta dzirdam saraustītas frāzes, līdz atklājas, ka nacionālo politiku viņš pielīdzina “kūlas dedzināšanai” – nededzināsim, un tad jau nebūs nekādu problēmu.

Kas attiecas uz Putina un viņa komandas pozīciju nacionālajos jautājumos, tad te apvienojušās vairākas Krievijai vēsturiski raksturīgas tendences – mesiānisms ar no tā izrietošo impērismu un to cieši pavadošais krieviskums (protams, rakstā tas ietērpts pievilcīgākos terminos). Šādā veidā formulēts nacionālisms paver plašas iespējas, jo ļauj to izmantot gan valsts iekšienē, gan ārpus tās. Tas mums varētu palīdzēt saprast, kāpēc Latvijā radies tāds specifisks veidojums kā “krievvalodīgie” un kāpēc lielākie cīnītāji par krievu valodu nereti ir politiķi, kuri pēc etniskās izcelsmes nemaz nav krievi.

Putina rakstā tiek noraidīts gan Rietumeiropā praktizētais “multikulturālisms”, gan “nacionālas valsts” modelis, kas esot lemti neveiksmei. Toties pozitīvas jūtas viņam acīmredzami saglabājušās par Padomju Savienības piekopto modeli.

 

Tieši PSRS sabrukumu Putins (kā viņam tas jau ierasts) vaino mūsdienu problēmās. Tolaik dažādi politiskie spēki, cīnoties savā starpā par varu, esot pieļāvuši “nacionālo valstu” veidošanos un pārāk lielu autonomiju pat Krievijas Federācijā – tas “neizbēgami veda pie sagrāves un separātisma”.

 

Mūsdienu Krievijas nacionālo modeli Putins dēvē par “vēsturisko Krieviju”: 
”…Tā nav etniska valsts un nav arī amerikāņu “kausēšanas katls”, kur visi šā vai tā ir migranti. Krievija ir radusies un veidojusies kā daudznacionāla valsts.” “Krievu tauta ir valstsnācija… Diženā krievu misija – apvienot un stiprināt civilizāciju. Ar valodu, kultūru, “pasaulīgu atsaucību”, kā teicis Fjodors Dostojevskis, vienot krievu armēņus, krievu azerbaidžāņus, krievu vāciešus, krievu tatārus… (..) Tāda civilizācijas identitāte paredz krievu kultūras dominantes saglabāšanu, bet tajā ietilpst ne tikai etniskie krievi, bet arī citi tai piederīgie neatkarīgi no nacionalitātes,” teikts rakstā. Putins atgādina, ka daudzi bijušie PSRS pilsoņi, kas šobrīd dzīvo ārzemēs, sauc sevi arvien par krieviem neatkarīgi no etniskās izcelsmes (lūk, arī izskaidrojums Latvijas “krievvalodīgajiem”!).
Tas tāpēc, ka krievu identitātes pamatā esot īpašs “kultūras kods”, kuru gan pēdējos gados mēģinot salauzt. Putins asi vēršas pret tiem, kas bļaujot: “Pietiek barot Kaukāzu” un tamlīdzīgi – tieši ar šādiem paziņojumiem un receptēm esot sācies PSRS sabrukums. “Ja daudznacionālu valsti aplipina nacionālisma baciļi, tā zaudē spēku un izturību,” raksta Putins un norāda, ka drošības iestādes ātri tiks galā ar tiem, kam radīsies vilinājums šīs pro-blēmas risināt uz ielas. Tāpat neesot pieļaujama reģionālo partiju veidošanās, jo tas varot veicināt separātismu.

Putina raksta “pozitīvā” daļa, kuru steiguši citēt Latvijas politiķi, piemēram, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, saistīta ar Krievijas līdera rūpēm par krievu valodas izplatību. Viņš aicina un sola stiprināt tādus mācību priekšmetus kā krievu valoda un literatūra, Krievijas vēsture, ieviest īpašus eksāmenus migrantiem, kā arī plašāk izmantot televīziju, kino un internetu krievu valodas popularizēšanai. Pret to nebūtu iebildumu. Ar vienu piebildi, kamēr tas notiek Krievijas iekšienē, nevis tiek izmantots kā ārpolitisks ierocis bijušo impērijas teritoriju kontrolēšanai.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+