Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
21. marts, 2014
Drukāt

Kāpēc mēs tik maz atceramies no bērnības (3)

Foto © Anyka - Fotolia.comFoto © Anyka - Fotolia.com

Sweet victorian girl posing in the old style with an antique teapot

Kādas ir pašas pirmās bērnības atmiņas, ko jūs atceraties? Es, piemēram, atminos, ka bērnudārzā pusdienu laikā mums atnesa sešus ābolus – pa vienam katram bērnam. Bet es gribēju izvēlēties pašu saldāko augli, tāpēc, daudz nedomādama, iekodu visos un izvēlējos gardāko. Tobrīd man bija aptuveni trīs gadu. Tikai 5% cilvēku atceras sevi tik agrā vecumā. Savukārt mūsu atmiņas līdz 6-7 gadu vecumam var skaitīt uz pirkstiem. Psihologi šo fenomenu nosaukuši par “infantilo amnēziju”.

Kā daudzas atziņas psiholoģijā, arī šī pieder nebūt ne viennozīmīgi vērtētajam Zigmundam Freidam. Terapeitiskās sarunās ar saviem pacientiem, viņš ievēroja, ka lielākoties cilvēki nespēj atcerēties sevi mazā vecumā, savukārt, ja kaut ko jautā par dzīves periodu pēc sešu gadu vecumā – atmiņu skaits ir ievērojami lielāks.

Kāpēc mēs tik maz atceramies no bērnības? Pagaidām zinātniekiem un psihologiem nav vienotas versijas – ir vairākas teorijas par infantilo amnēziju.

Ir zinātnieki, kas uzskata, ka bērns nespēj saglabāt atmiņas, jo viņš vēl nav kļuvis par patstāvīgu personību, nav atdalījis sevi no apkārtējiem, un nezina, kas no piedzīvotā ir vai nav viņa pieredze. Psihologs Harks Houns veica eksperimentu: viņš palūdza bērniem viņa laboratorijā paslēpt spēļu dzīvnieciņu. Pēc divām nedēļām viņš prasīja mazuļiem, kur viņi to nolikuši. Tie bērni, kuri spēja sevi atpazīt spogulī (tas ir vienkāršs psiholoģisks tests, kā noteikt, vai ir attīstījies bērna “es”), izstāstīja, kur viņi to paslēpuši. Pārējie nespēja atcerēties.

Pētnieki Gabriēls Simkoks un Harleins Heins 2002. gadā žurnālā “Psiholoģijas zinātne” publicēja pētījumu, kurā secināts, ka bērnu atmiņas spēja cieši saistīta ar runas prasmēm. Tā kā mazi bērni vēl nepietiekami labi runā, viņi nevar atmiņās “iekodēt” to, kas viņu dzīvē notiek.

Kā gan bērni neaizmirst, kuri ir viņu vecāki, kā viņus sauc un kur ir viņu mājas? Par šīm atmiņām atbild īpašs atmiņas veids – semantiskā atmiņa. Tas ir ilgstošās atmiņas veids, lai glabātu vispārīgo izpratni par pasauli, tajā glabājas arī zināšanas par noteikumiem un uzstādījumiem, informācija par apkārtējiem cilvēkiem un zināšanas par to, ka, piemēram, šokolāde glabājas augšējā atvilktnē un uz dzimšanas dienu vecāki apsolīja nopirkt konstruktoru. 

“Problēma nav tajā, ka bērni nespēj formulēt atmiņas, bet tajā, ka viņi tās glabā īslaicīgajā atmiņā,” saka zinātnieks Pols Frenkleinds no Toronto. “Kad es veicu pētījumus par bērnu amnēzijas fenomenu, es bieži vērsos pēc palīdzības pie savas četrgadīgās meitas. Es uzdevu viņai jautājumus par vietām, kurās mēs bijām divus trīs mēnešus atpakaļ, un viņa pastāstīja, ko atceras, turklāt diezgan niansēti. Bet es zinu, ka pēc četriem gadiem viņa to neatcerēsies.”

Kanādiešu pētnieki apstiprina – mazi bērni labāk atceras savu agrīno bērnību nekā laiku, kad bijuši jau lielāki. Viņi lūdza 140 bērniem vecumā no 3 līdz 13 gadiem aprakstīt trīs pašas senākās atmiņas un pēc diviem gadiem šo aptauju atkārtoja. No 50 pašiem jaunākajiem pētījuma dalībniekiem, kuriem pētījuma pirmā posma laikā bija 4 līdz 6 gadi (un attiecīgi 6 līdz 8 – otrās aptaujas laikā), tikai pieci bērni izstāstīja tās pašas atmiņas kā pašas vecākās. Lielākā daļa bērnu bija aizmirsuši, ko par sevi stāstīja agrāk. Savukārt no vecākajiem bērniem vairāk kā 30% minēja tās pašas atmiņas, ko iepriekšējā aptaujā.

Frenleinda pētījumi bija saistīti ar hipokampa darbības īpatnībām. Smadzeņu limbiskā sistēma ir sava veida “transporta kompānija”, kas “pārvadā” un arhivē mūsu atmiņas.

Mēs visi piedzimstam ar līdz galam neattīstītu hipokampu – nepieciešami vairāki gadi, lai “noskaņotos” uz darbu. Un kamēr šī smadzeņu daļa atrodas izstrādes stadijā, mūsu atmiņas glabājas epizodiskajā atmiņā, kuras glabātuves ir izmētātas pa visu korteksu, citiem vārdiem – smadzeņu garozā.

Frenkleinds skaidro: hipokampam sākot strādāt ar pilnu jaudu, tas ir pārāk aizņemts ar bērna pašreizējās dzīves notikumu atmiņu transportēšanu un arhivēšanu, tam neatliek laika nodarboties ar sen pagājušo.

Kanādiešu zinātnieks pierādīja savu teoriju ar žurkām. Viņš ņēma vairākas žurkas, kurām ir tādas pašas grūtības ar ilglaicīgo atmiņu kā bērniem. Ar preparātu palīdzību viņš palēnināja jaunu neironu savienojumu veidošanos hipokampā. Žurkulēni, kuri līdz tam pēc pāris dienām aizmirsa ceļu labirintā pie siera, spēja atcerēties taciņu uz ilgu laiku un veiksmīgi atrada gardumu arī pēc nedēļas. Atbrīvots no jauniem uzdevumiem, hipokamps atrada sevī resursus, lai pārvietotu atmiņas par pareizo ceļu pie siera no īslaicīgās uz ilglaicīgo atmiņu.

Freids uzskatīja, ka bērnu amnēzijas fenomens skaidrojams ar nepieciešamību nodzēst traumatiskos bērnības notikumus no atmiņas. Mūsdienu zinātnieki joprojām nezina, kādēļ agrās atmiņas neatrodas mūsu lielajā atmiņu glabātuvē (domāta ilglaicīgā atmiņa), toties viņi ir noskaidrojuši, kad tās sāk nodzēsties.

Patrīcijas Baieras un Marinas Larkinas pētījumi rāda, ka bērnu amnēzijas fenomens aktivizējas pēc septiņu gadu vecuma. Pētnieki ierakstīja mammu sarunas ar viņu trīsgadīgajiem bērniem par sešiem spilgtākajiem pēdējā laika viņu dzīves notikumiem – brauciens uz zooparku, pirmā diena bērnudārzā u.tml. Pēc kāda laika pētnieki atkal tikās ar ģimenēm un izjautāja bērnus par to, ko viņi atminas no šiem sešiem notikumiem. Tā kā pētījuma mērķis bija noteikt, kādā vecumā mēs sākam aizmirst savu bērnību, zinātnieki runāja ar dažādiem bērniem no testa grupas atšķirīgā vecumā – vieniem piecu gadu, citiem – sešu, septiņu, astoņu un deviņu gadu veciem. Tādā veidā bija iespējams fiksēt, cik informācijas kādā vecumā bērni spēj atcerēties. 

Noskaidrojās, ka bērni, kuriem uz aptaujas brīdi bija 5-7 gadi, atcerējās 60% no tā, kas ar viņiem notika trīs gadu vecumā. Kamēr tie, ar kuriem runāja 8-9 gadu vecumā, spēja atcerēties ne vairāk kā 40%.

Cita, kanādiešu, pētnieku grupa doktora Pitersona vadībā, noskaidroja, ka atmiņu formēšanos bērniem ietekmē arī vide, kurā cilvēciņš aug. 2009. gadā viņš veica lielu eksperimentu, kurā piedalījās 225 kanādiešu bērni un 113 bērni no Ķīnas 8,11 un 14 gadu vecumā. Viņiem lūdza četru minūšu laikā uzrakstīt iespējami daudz atmiņu par viņu bērnību. Bērni no Kanādas spēja atcerēties divas reizes vairāk nekā ķīniešu bērni, turklāt viņi atcerējās vidēji sešus mēnešus senākā vecumā. Interesanti, ka viņu atmiņas pārsvarā bija saistītas ar pašu pieredzi, kamēr bērni no Ķīnas vairāk atcerējās ar viņu ģimeni vai kādas noteiktas grupas aktivitāti.

Šis pētījums parādīja, cik mēs varam atcerēties no savas bērnības, ko tieši atceramies un kā to ietekmē vide. Kopumā mūsu atmiņas par agrīno bērnību vairāk ir vizuālas, nevis audiālas un biežāka pozitīvas nekā negatīvas.

Lai bērnam palīdzētu saglabāt bērnības atmiņas, vajag ar viņu apspriest notiekošo, izrunājot pēc iespējas vairāk detaļu. Lai bērns atcerētos, daudz efektīvāk, ja stāstu veido viņš pats. Rosiniet viņu ar papildjautājumiem.

Iespējams, kad bērns izaugs, viņš arī neatcerēsies, kā jūs tad, kad viņam bija trīs gadiņi, barojāt zivtiņas. Taču regulāras sarunas par jūsu kopīgajiem piedzīvojumiem bagātinās bērna valodu, stiprinās viņa pārliecību par sevi un izkops sadarbības spēju, turklāt satuvinās jūs abus.

Pēc psylive.ru materiāla

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Es atceros sevi gada vecumā. Man sāpēja auss. Bēgu no sāpēm. Līdu zem galda, līdu zem gultas, domāju, ka no sāpēm varu aizbēgt. Atceros, kad mamma ielika mani gultā. Viņa sasmērēja ap ausi kaut ko siltu. Uzsēja lakatu galvai apkārt. Brīdi pie manis pasēdēja un aizgāja uz virtuvi. Paliku viena un izjutu drausmīgu vientulību. Gribēju mammu. Zināju,ka viņa ir blakus telpā, bet es biju vientulībā, ko atceros visu mūžu

  2. Protams, kaa vienmeer, shim rakstam var piekrist un var nepiekrist, bet pamataa jau vareetu buut taisniiba, tikkai ir jaaatceras, ka vienmeer buus iznheemumi.
    Piemeeram, manas pirmaas atminhas ir apm. no 2- 3 gadu vecuma un taas nemaz nav pozitiivas.

  3. Viens pētnieks ir pierādijis, ka prusaks dzird ar kājām. Labāk lasiet … .com materiālus un originālus rakstus. Tajā .ru vel ne tādus brīnumus var izlasīt.

Draugiem Facebook Twitter Google+