Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
17. jūnijs, 2014
Drukāt

Kāpēc Rotko nepārdeva gleznas?

Foto - Matīss MarkovskisFoto - Matīss Markovskis

Centieni skaidrot māk­slu caur mākslinieka dzīvi vai arī otrādi – mēģinājumi izprast cilvēku caur viņa radīto mākslu ‒ vienmēr bijuši bezgala vilinoši, jo ietver cilvēka tieksmi atklāt noslēpumainos procesus, kas rezultējas radīšanas aktā. Izsenis ar to nodarbojas filozofi, psihologi, filologi un reizēm arī paši mākslinieki, dienas gaismā izceļot dažādas acīmredzamas vai šķietamas sakarības, kas ļauj veidot ticamas cēloņu un seku virtenes. Tās gan nav uzskatāmas par neapgāžamām patiesībām, īpaši jau mākslas darbos atveidotās, bet tajās gandrīz vienmēr iekodēts kaut kas ļoti būtisks saistībā ar cilvēka dzīves jēgas meklējumiem un agri vai vēlu mēs visi pie tiem nonākam.

Amerikāņu dramaturgs Džons Logans lugā “Sarkans”, atainojot iekšēji ārkārtīgi saspringtu posmu Daugavpilī dzimušā gleznotāja Marka Rotko dzīvē, izvēlas līdzīgu ceļu un savā dramaturģiskajā audumā iesien ne vienu vien konkrēta dzīves fakta mezgliņu, kas savulaik atstājis neizdzēšamu nospiedumu mākslinieka apziņā. 1958. gadā Rotko, būdams jau viens no abstraktā ekspresionisma patriarhiem, sasniedzis slavas un atzinības virsotni, pieņem finansiāli ļoti izdevīgu pasūtījumu – radīt gleznas tā laika modernākajā Ņujorkas debesskrāpī iekārtotajam restorānam “Četri gadalaiki”. Viņa māksliniecisko brīvību neierobežo nekādi kontrakta nosacījumi, viņš var pilnībā nodoties savām radošajām iecerēm un krāsu harmonijas meklējumiem. Konceptuāli un tehniski darbs ir ļoti sarežģīts, bet piedzimst vairāki šedevri, kurus šodien varam aplūkot trijās slavenās pasaules galerijās, jo līdz pasūtītājam gleznas tā arī nekad nenonāca. Jautājums – kāpēc?

Izrāde sākas ar apņēmīgā topošā gleznotāja Kena ierašanos Rotko darbnīcā, lai kļūtu par viņa asistentu. Metra prasības ir drakoniskas, un neko vairāk par otu mazgātāja un izsūtāmā zēna statusu meistars jaunajam censonim nesola. Sarunas tikpat kā neiziet no mākslas sfēras, un divu gadu laikā Rotko ne reizi nepainteresējas, ko un kā glezno viņa palīgs. Tālivaldis Lasmanis Rotko smagnējo, pretrunu un šaubu mākto, uz savām ciešanām centrēto raksturu scēniski cenšas ieskicēt ar visai augstprātīgu toni, sava varoņa izsacīto apgalvojumu pacelšanu līdz galējās patiesības līmenim un izteiktu Kena atbilžu ignoranci. Teksts to lielā mērā pieļauj, jo lugā ieliktais diskurss par modernās mākslas virzieniem un periodiem ir gana sarežģīts, lai uz skatuves radītu erudīta un daudz pieredzējuša mākslinieka vispārinātu tēlu, kas mākslā meklē patvērumu no mirstīguma. Vienīgi šāda pieeja izslēdz no spēles cilvēka iracionālās šaubas un lomas virzība uz savu lūzuma punktu izrādē ātri vien kļūst deklaratīva. Rotko atsakās pārdot gleznas restorānam, bet iekšējo šaubu process, kas lika 
viņam nonākt pie šā lēmuma un ko savā veidā ietekmēja arī Kens, skatītājam tā arī paliek apslēpts.

Mārtiņš Meijers Kena tēlu veido caur askētiskām uzvedības izpausmēm, nepārtraukti kāpinot sevī iekšējo saspringtību. No vienas puses, tā ir loģiska reakcija uz Rotko augstprātīgo attieksmi, kas attaisno Kena “emocionālo sprādzienu” izrādes finālā, bet, no otras puses, viņu savstarpējās sarunas tā padara sausas un bezpersoniskas. Aktieru izspēlētās cilvēciskā kontakta formas izrādē nav piemērotas spēcīgām strāvām. Abu spēles partneru dialoģiskie saskares punkti telpā ir izvietoti tā, lai viss izskatītos pēc ilustrācijas intelektuālām sarunām par moderno mākslu ar Freida un Nīčes domu atgremojumiem. Paša režisora veidotā scenogrāfija ar projicēto sarkano gleznu centrā stilistiski it kā sabalsojas ar laikmeta mākslas tendencēm un pat nodrošina mūsu uztverei ļoti spēcīgu asociatīvo atbalstu, taču Reinis Suhanovs nav spējis šo telpu izrādē padarīt apdzīvojamu aktieriem. Videoprojekcijās izmantotā gaismas semantika nav līdz galam sabalansēta ar aktierisko eksistenci, iestudējumā parādās neveiklas mizanscēnas, uzspēlēta dziļdomība, neērti spēles punkti, un iespēja tikt dziļāk gleznotāja iekšējā pasaulē izslīd no režisora rokām.

Kaut kas šajā pragmatiskajā pasaulē reiz izvēlējās mums atklāties Rotko gleznu veidā. Mēs to nojaušam, skatoties viņa harmoniskajās krāsu kompozīcijās, un izrāde bija viena no izdevībām padarīt šo nojausmu atskārsmēm bagātāku. Diemžēl valmieriešu versija par to, kāpēc Rotko nepārdeva savas gleznas, šo izdevību ir palaidusi garām.

VĒRTĒJUMS


Režija 3

Aktierspēle 3

Scenogrāfija 4

Maksimālais vērtējums – 5

Iestudējums “Sarkans” Valmieras Drāmas teātrī


Džona Logana luga vēsta par Daugavpilī dzimušo pasaulslaveno amerikāņu gleznotāju Marku Rotko laikā, kad viņš strādā pie sienas gleznojumiem restorānam “Četri gadalaiki”, kurus tā arī neatdod pasūtītājiem.

Režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, komponists Jēkabs Nīmanis.

Lomās: Tālivaldis Lasmanis un Mārtiņš Meiers.

Vārds skatītājiem


Renāte Bula, strādā valsts pārvaldē: “Pateicoties pamatīgajam materiālam, šo izrādi gribas citēt – kā sarunu, kurā pati būtu gribējusi piedalīties (varbūt tāpēc visu izrādes laiku pieķēru sevi čukstot atbildes). Izrādē ir laba 
aktier(sa)spēle, tīra scenogrāfija. Jēkaba Nīmaņa mūzika kā reakcija uz domas un sarunas rašanos. “Sarkans” patiešām ir saruna – saruna par radīšanu, domāšanu, par spriestspēju, par to cik “visiem viss patīk” un cik tas ir apnicīgi. Tāpēc nespēju teikt, ka izrāde man patika – tā manī kaut ko izraisīja, iekustināja.”

Lilita, tekstilmāksliniece: “Uz izrādi par Marku Rotko nedrīkst iet, neko nezinot par šo mākslinieku. Man bija nedaudz skumji, redzot, kā daži skatītāji garlaikojās, jo ne katrs spēj izprast dvēseles stāvokļa izrādi. Paldies aktierim Tālivaldim Lasmanim, kurš spēja tik dziļi izjust lomu un dižā mākslinieka būtību un sūtību.”

Agnese, Kultūras akadēmijas studente: “Esmu bijusi Rotko mākslas centrā Daugavpilī un atmiņā palicis teikums no Rotko vēstulēm: “Mūsuprāt, māksla ir dēka, kas aizvilina nezināmā pasaulē, kuru izzināt var tikai tas, kas gatavs riskēt.” Paldies Valmieras teātrim, ka viņi riskēja un viņiem izdevās!”

Ojārs, strādā mežsaimniecībā: “Biju iepazinies ar šīs izrādes anotācijām un domāju, vai liels sarkans pleķis tiešām ir šedevrs. Nē, šedevrs ir Rotko pats – viņa dvēseles kliedziens uz audekla. Un šis kliedziens atbalsojas mūsos kā pārdzīvojums arī pašiem par sevi un savu dzīvi.”

Sagatavojušas ILZE GALKINA, IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+