Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
11. aprīlis, 2012
Drukāt

Kāpēc SAPC?

karogs_leta5

28. martā “Latvijas Avīze” publicēja žurnālistes Daces Kokarevičas materiālu ar polemisku nosaukumu “Atmiņas – “derīgās” un “pārējās”?”. Raksta mērķis bija aplūkot Sociālās atmiņas pētniecības centru (SAPC), kas pašlaik tiek veidots Latvijas Universitātē. Diemžēl publikācijā dominēja vērtējums, kas plašākā sabiedrībā var radīt nepareizu iespaidu par šo centru.

 

Tas it kā nodarbosies ar vēstures pētīšanu, ļaunākajā gadījumā, pat ar vēstures pārrakstīšanu jeb, kā uzskata D. Kokareviča, vēstures revīziju. Taču tas ir kļūdains priekšstats.

Bieži vien sarežģītas lietas var labāk saprast, ja izmanto noliegumu, tādēļ arī šīs nebūt ne vienkāršās situācijas šķetināšanu sākšu ar noliegumu. SAPC nenodarbosies ar Latvijas vai kādas citas valsts vēstures izpēti, ar to Latvijā nodarbojas atšķirīgu paaudžu vēsturnieki daudzās vēstures zinātnes institūcijās. SAPC arī negrasās šķirot “pareizās” un “nepareizās” atmiņas, bet gan veicināt demokrātiskām vērtībām atbilstošu izpratni par Latvijas vēsturi. Oficiālās vēstures rakstīšana ir valsts institūciju, nevis autonomu pētniecisko struktūru atbildība.

 

Tāpat SAPC nedublēs Izglītības un zinātnes ministrijas funkcijas jautājumos par vēstures mācīšanas metodiku. Patiesībā, piesaistot izglītības pētniekus, pētniecības centrā tiks zinātniski pārbaudītas (!) jaunas Latvijas vēstures mācīšanas pieejas un to piemērotība dažādām skolēnu auditorijām; cik zināms, IZM nenodarbojas ar šādu zinātnisko darbību.

Šķiet, topošā SAPC misijas apjēgsmi apgrūtina Latvijā vēl aizvien diezgan svešais sociālās atmiņas jēdziens, kas itin bieži tiek jaukts ar vēsturisko atmiņu un kam nav ne mazākās saistības ar individuālo atmiņu. Sociālās jeb kolektīvās atmiņas pētniecība sākās aptuveni pirms 90 gadiem, un to veicināja Pirmā pasaules kara radītais apmulsums, kā Eiropas nācijām apieties ar karalaika traumatisko pieredzi. Pētniecības celmlauzis bija franču sociologs Moriss Halbvakss. Viņa darbi sabiedrības zinātnēs nostiprināja uzskatu, ka kopīgos tagadnes priekšstatus par aizgājušo laiku formē dažādi spēki: oficiālas un neoficiālas institūcijas (skolas, politiskās partijas, biedrības, starptautiskās organizācijas, masu mediji, teātri u. tml.), cilvēku individuālas iniciatīvas, piemiņas rituāli. Sociālās atmiņas pētniecība pamatā nodarbojas ar šo spēku analīzi, piedāvājot jaunas zināšanas, kas veicinātu demokrātiskas izpratnes veidošanos par valstu un to iedzīvotāju pagātni. Īpaša uzmanība tiek pievērsta tām sociālās atmiņas izpausmēm, kas sabiedrībā veicina šķelšanos vai saliedētību, un Latvijai šajā ziņā ir uzkrāta bagātīga pieredze (lai pieminam kaut vai hrestomātisko 16. marta un 9. maija pretrunīgumu). Apzinoties, ka arī šis vispārīgais skaidrojums vēl neļauj apjaust topošā SAPC veidolu, to ilustrēšu ar reālu gadījumu, par kuru, iespējams, ikdienā mazāk aizdomājamies.

Šis gadījums ir saistīts ar pašlaik man un maniem kolēģiem aktuālu pētniecības tēmu – padomju deportāciju upuru piemiņa.

 

Mēs visi zinām, cik būtiska loma tai bija un ir Latvijas sabiedrībā, taču vienlaikus arī nojaušam, ka lielākā daļa Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju distancējas no deportāciju piemiņas pasākumiem. Tiesa, mūsu pasūtītās aptaujas rāda, ka absolūti lielākā krievvalodīgo respondentu daļa nosoda padomju režīma īstenotās deportācijas Latvijā.

 

Tas rada virkni jautājumu. Kādi ir galvenie šķēršļi, kas krievvalodīgajos iedzīvotājos mazina identificēšanos ar šo piemiņas tradīciju? Kādas ir Latvijas krievu, ebreju, baltkrievu zināšanas par mazākumtautību pārstāvjiem, kurus staļiniskais režīms izsūtīja no Latvijas 40. gados? Kā šīs zināšanas tiek pasniegtas, un kā tās vairot dažādās vecuma grupās? Vai četras piemiņas dienas, kas uzsver komunistiskā terora noziegumus, veicina vai mazina deportācijas upuru pieminēšanu Latvijā? Kādas ir sekas tam, ka deportāciju piemiņas tēma pakāpeniski pazūd no Latvijas publiskās telpas? Šie ir tipiski jautājumi, kurus uzdod sociālās atmiņas pētnieks, lai ne tikai saprastu konkrētu pieminēšanas kultūru, bet arī palīdzētu sabiedrībai un atmiņas politikas veidotājiem. Diemžēl pēdējos 20 gados uz šādiem un līdzīgiem jautājumiem sabiedrības pētnieki reti kad ir centušies atbildēt.

SAPC izveides ideja ietiecas desmit gadus senā pagātnē, kad LU Sociālo zinātņu fakultātē aizsākās sociālās atmiņas izpēte. Uz rezultātiem ilgi nebija jāgaida – iznāca vairāki rakstu krājumi par pretrunīgām vai maz apjēgtām Latvijas vēstures tēmām un to sasaisti ar mūsdienām (Piektais gads, Kārļa Ulmaņa un Viļa Lāča fenomens, staļinisma ikdiena Latvijā, nacionālo partizāņu vieta Latgales kolektīvajā atmiņā). Par sabiedrības interesi LU sociālās atmiņas pētnieki reti kad ir varējuši sūdzēties. Mūsu pētījumi ir izmantoti gan populārās kultūras produktu radīšanā, gan rīcībpolitikas plānošanā. Spilgts apliecinājums tam ir arī nupat cilvēku pilnā LU Mazā aula, kur 12. martā rīkojām publisko lekciju “16. marts. Kāpēc?” Šajos gados LU ir izveidojusies sociālās atmiņas pētnieku grupa, kuras interešu lokā ietilpst gan Krievijas un Eiropas Savienības atmiņu politika, gan Latvijas populārās kultūras loma vēstures stāstīšanā. Tāpat pētnieki sadarbojas ar kolēģiem citās demokrātiskajās valstīs, kur jau pastāv līdzīgi pētniecības centri (Igaunija, Zviedrija, Vācija, Polija). Tādēļ SAPC izveide liekas tikai likumsakarīga, jo agrākajām zinātniskajām iniciatīvām neatvairāmi bija vajadzīgs institucionāls pamats, lai nostiprinātu plašu kompetenci uzkrājušo pētnieku grupu, kuru līdz šim saturēja kopā tikai īstermiņa pētnieciski projekti. Bez tam SAPC ļaus turpmāk piesaistīt dažādu sabiedrības zinātņu pārstāvjus, kurus interesē Latvijas sociālā atmiņa un kas spēj radīt kvalitatīvas zināšanas, tostarp tādas, kas noderētu nacionālās identitātes stiprināšanai un sabiedrības integrācijas veicināšanai.

 

Pēcvārds

Paldies Kaprāna kungam par centieniem atbildēt uz manā rakstā uzdotajiem jautājumiem! Taču uz vairākiem atbildes joprojām nav, tostarp, uz kāda pamata balstoties, paredzēta “konfliktējošo atmiņu samierināšana”. Tāpat – ko nozīmē “racionāla vēstures revīzija”? Jo tas bija M. Kaprāna un V. Zelčes formulējums, ko tikai citēju, nevis mans izdomājums. Tagad, lasot rakstu, jāvaicā, ko nozīmē “veicināt demokrātiskām vērtībām atbilstošu izpratni par Latvijas vēsturi”? Vai tad autora piesauktie “atšķirīgu paaudžu vēsturnieki daudzās vēstures zinātnes institūcijās” mūs iepazīstinātu ar kādām citām vērtībām atbilstīgu vēstures izpratni? Kas attiecas uz ‘”traumatisko pieredzi” un pētnieku solīto “sabiedrības traumu dziedēšanu”, vai nebūs drusku pārspīlēta gan šo “paaudzēs pārmantoto traumu esamība”, gan sociālās atmiņas pētnieku “dziedināšanas” iespējas? Pārdomas raisa M. Kaprāna vaicātais: “Vai četras piemiņas dienas, kas uzsver komunistiskā terora noziegumus, veicina vai mazina deportācijas upuru pieminēšanu Latvijā?” Te nāk prātā, ka jautājums par komunistiskā terora upuru piemiņas dienu “mazināšanu” Latvijā jau daudzus gadus ik pa brīdim izskan dažos Latvijas krievu preses izdevumos un pat no Saeimas tribīnes. Pēc ilggadējiem vērojumiem, šā jautājuma uzdevēji tomēr nav patiesie latviešu tautas interešu aizstāvji un pārstāvji.

Apsveicami, ka rodas jaunas nevalstiskas organizācijas kā SAPC atbalsta biedrība, kam visas iespējas piesaistīt dažādu fondu naudu. Taču, ja šī mākslīgi veidotā struktūra pretendē uz valsts budžeta (tas ir, nodokļu maksātāju) naudu, tomēr būtu nepieciešams skaidri zināt, cik lietderīgiem mērķiem šo naudu iztērēs.

Dace Kokareviča

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+