Kāpēc senie ēģiptieši savas zināšanas slēpa no pēctečiem? 1
Mūsdienu celtniecības tehnikas pasaulē ir tikai divi ceļamkrāni, kas spēj vismaz 70 metru augstumā pacelt apmēram 200 tonnu smagu kravu. Tie ir ārkārtīgi sarežģīti mehānismi, ko vienlaikus apkalpo vismaz divdesmit augsti kvalificēti speciālisti, turklāt vienas tādas pacelšanas akcijas sagatavošanai parasti nepieciešamas vairākas nedēļas.
Var uzskatīt, ka šodien tā ir ar vismodernākajām mūsdienu tehnikas iespējām apbruņoto celtnieku iespēju galējā robeža – lielākus smagumus tādā augstumā cilāt pagaidām nav iespējams. Taču pirms vairākiem gadu tūkstošiem slaveno Gīzas piramīdu, kas atrodas netālu no Ēģiptes galvaspilsētas Kairas, celtniecībā izmantoti akmens bloki, kuru svars sasniedz pat 300 tonnu…
Pārsteidzošā seno ēģiptiešu precizitāte
Tīmekļa medijs “Skyzone” virknē īpaši šai tēmai veltītu materiālu uzsver, ka līdz pat šai dienai nav rasta atbilde – kā senie būvnieki spēja tik veikli manipulēt ar šiem gigantiskajiem celtniecības materiāliem? Bijuši mēģinājumi to izskaidrot – galvenokārt minot dažādu specifisku spirālveida vai citu konstrukciju uzbērumu veidošanu, ko vēlāk nojauca, taču neviens skaidrojums nav bijis pilnībā izsmeļošs un apmierinošs. Piemēram, japāņu pētnieki pat centušies uzbūvēt Lielās Piramīdas maketu, tās augstums ir 146,6 metri, taču ļoti ātri sastapās ar nepārvaramām grūtībām, sasniedzot tikai dažu desmitu metru augstumu. Krahu cietuši arī citi līdzīgi atdarināšanas mēģinājumi.
Ir arī kāda cita Gīzas nekropoles īpatnība – teju unikālā objektu izmēru un savstarpējā izvietojuma precizitāte. Piemēram, jau minētā Lielā Piramīda ir ideāli izvietota attiecībā pret visām debess pusēm. Vidējā kļūda ir ārkārtīgi niecīga – tā nav lielāka par 0,015%. Šāda kļūda aptuveni 2 – 3 grādu robežās ar neapbruņotu aci nav ne redzama, ne būtiski jūtama. Tāpat gandrīz neievērojamas ir piramīdas pamatnes dažādo malu izmēru atšķirības: garākā ir 230,3 metri, īsākā – 230,1 metrs, tādējādi šī starpība ir tikai nieka 0,1%.
Arī mūsdienu būvēs ārkārtīgi reti ievēroti absolūti taisni stūri, no ideālajiem 90 grādiem uz vienu vai otru pusi nosveroties aptuveni divu grādu robežās. Tomēr aizvēsturiskie piramīdu būvētāji šai ziņā sasnieguši apskaužamu precizitāti, piemēram: dienvidu – austrumu un dienvidu – ziemeļu stūris ir 89°59’27″, bet ziemeļu – austrumu ir 90°3’2″ un ziemeļu – rietumu 89°59’58″. Tātad – novirze ir tikai nieka divas sekundes. Turklāt piramīdas uzceltas tā, ka to smailes atrodas precīzi virs pamatnes centra. Pat vismazākā kļūda jebkuras skaldnes slīpumā varēja izraisīt nopietnu virsotnes nobīdi, taču tā nav noticis.
Tas aizvien ir sarežģīts un neatbildēts jautājums – kā piramīdu būvētāji, lai saglabātu tik izteiktu precizitāti, spēja pārvarēt virkni fizisko un organizatorisko grūtību? Zināms, ka sākotnēji Lielās Piramīdas virsmas akmens flīžu kopējais laukums bija vismaz 8,9 ha un to veidoja apmēram 115 000 ideāli gludi nopulētu plātņu, kas katra svēra ne mazāk par 10 tonnām. Šīs gigantiskās flīzes savstarpēji savienotas slīpajā virsmā ar precizitāti, kas nepārsniedz 0,2 milimetru nobīdi. Flīžu salaiduma vietas aizpildītas tā, ka tajās nav iespējams ieslidināt pat visplānāko žileti. Arheologi un citi pētnieki vienbalsīgi apgalvo, ka vienkārši uz gludas virsmas tik precīzi izvietot šīs flīzes jau būtu apbrīnojams sasniegums, bet izpildīt to slīpumā, turklāt, lietojot cementa saistmasu, tas šķiet prātam neaptverami. To varot salīdzināt ar vairākus hektārus lielu optisko sistēmu, kas ir vēl neiedomājamāka būve.
Gan inženieri, gan celtnieki uzsver arī ko citu – grūti saprast, kāpēc vispār bijis nepieciešams ievērot tik ideālu precizitāti. Profesionāļi uzskata, ka tādas precizitātes sasniegšanai patērētais laiks un citi resursi nekādā ziņā nespēj attaisnot sasniegto iznākumu, īpaši tāpēc, ka aizvien pieņemts uzskatīt – piramīdas celtas kā faraonu kapenes. Tāpēc izvirzīta hipotēze, ka pirms 4500 gadiem, kad būvētas šīs piramīdas, bijis kāds cits būtisks iemesls, kas noteicis šo objektu nevainojamo orientāciju un precizitāti, piemēram, šajos milzīgajos monumentos iemiesota arī astronomiska informācija un virkne ezoterisko zināšanu.
Kā zāģēti un apstrādāti milzīgie akmens bluķi?
Ne mazāku cieņu izraisa arī citi senatnes būvnieku sasniegumi, piemēram, faraona Heopsa sarkofāgs, kas izkalts no viendabīga granīta bluķa. Tā iekšējās daļas izmēri: garums – 2 metri, dziļums – 0,87 metri, platums – 0,68 metri. Bet ārējās: garums – 2,27 metri, augstums – 1,05 metri, platums – 0,98 metri.
Šo sarkofāgu rūpīgi pētījis arheologs Flinderss Petrijs, un viņš secinājis, ka tā izejmateriāls no granīta bluķa izzāģēts, izmantojot zāģus, kas bijuši vismaz 2,5 metrus gari. Viņš raksta:
“Paveiktā raksturs liek domāt, ka vispirms kā griezējmateriāls jāaplūko dimants, taču pret šo versiju ir būtiski iebildumi. Vispirms jau tādēļ, ka tas ir ārkārtīgi reti sastopams materiāls un nav ne mazāko liecību, ka senajā Ēģiptē to vispār kāds pazinis..”
Pārsteidz arī sarkofāga iekšējās virsmas apstrādes kvalitāte, jo šis darbs noteikti bijis sarežģītāks par bluķa izzāģēšanu no ieža. Šajā nolūkā senajiem ēģiptiešiem vajadzēja “.. pāriet no šurpu–turpu griešanas metodes uz svārsptveida metodi, proti, it kā savērpjot zāģi caurulē, kas pārvērstos savdabīgā urbī, ar ko varētu grebt viendabīgo akmens masu… Šo cauruļveidīgo urbju diametrs bijis robežās no 6 līdz 130 milimetriem, bet griezējvirsmas platums no 0,8 līdz 5 milimetriem..”
Protams, nevienam arheologam tā arī nav izdevies atrast ne šādus zāģus, ne urbjus. Tomēr tieši sarkofāga izstrādes un apdares precīzais izpildījums, ko var sasniegt, tikai zāģējot un urbjot, liecina, ka tādi bijuši – tā uzskata Petrijs. Viņš izpētījis daudz dažādu granīta veidojumu, ko atradis izrakumos Ēģiptē, tāpēc apgalvo:
“Vispārsteidzošākais ir spēks, ar kādu veikta griešana, jo par to liecina ātrums, ar kādu urbji cauršķēluši akmeni. Acīmredzami, urbjot granītu ar 100 milimetru diametra urbjiem, uz tiem iedarbojas smaguma spēks, kas nav mazāks par 1 – 2 tonnām.
Attiecīgā sastāva granītā sliedei, ko radījusi griezējinstrumenta spirāle, tā dēvētais solis ir aptuveni viena colla (24,4 mm) un to iespējams izveidot tikai tad, ja griešanai izmantots pārsteidzoši liels ātrums… Spirālveidīgo sliežu zīmējumu var izskaidrot tikai ar to, ka urbja virzību noteicis ārkārtīgi koncentrēts lielas slodzes spēks..”
Filigrānie hieroglifi un dobtās vāzes
Tāpat pagaidām nav rasts izskaidrojums, ar kādu instrumentu izveidoti Gīzas apkaimē atrasto tā dēvēto diorīta kausu hieroglifi. Diorīts ir viens no cietākajiem minerāliem, vairākkārt cietāks par dzelzi. Arī šajā jomā strādājis un to pētījis Petrijs: “Tā kā līniju platums ir tikai 0,17 milimetru, griezējinstrumenta smailei bija jābūt cietākai nekā kvarcam. Turklāt šim materiālam vajadzēja būt arī pietiekami blīvam, lai, smailei darbojoties atbilstoši lielā ātrumā, tas izturētu slodzi. Šīs smailes diametrs nedrīkstēja pārsniegt 0,13 milimetrus. Izpētīts, ka senajiem meistariem izdevies iegravēt paralēlas līnijas, kuru starpā ievērots solis tikai 0,8 milimetri..”
Taču nav runa tikai par hieroglifiem. Gan šie, gan citi trauki, kas izgatavoti no diorīta, bazalta, kristāliskā kvarca un citiem materiāliem, veidoti apmēram 4000 – 2500 gadu pirms Kristus. Daudzi no tiem ir savdabīgas augstas vāzes ar šauru kakliņu un izteikti paplašinātu, dobu vidu.
Tie visi ir augstas kvalitātes izstrādājumi, un skaidrs, ka to izgatavošanai izmantoti instrumenti vai aparāti, kuru esamību šobrīd grūti vai pat neiespējami iedomāties.
Katrā ziņā arī mūsu dienās nav vēl radīts instruments, ar kuru varētu tik precīzi izgriezt vai izgrebt tādas formas izstrādājumus no minētajiem materiāliem. Šim instrumentam vajadzētu būt gan pietiekami smalkam, lai to varētu izvadīt cauri šaurajam kakliņam, un vienlaikus arī gana izturīgam. Turklāt tādā formā, lai ar to varētu trauka iekšpusē veidot sarežģītu mainīga rādiusa apaļu virsmu. Pagaidām arī pilnīgi neizskaidrojami, kā šādam instrumentam piešķirts atbilstošais spēka moments, kas nepieciešams efektīvai griešanai vai urbšanai. Un kā nodrošināta urbja darbības precizitāte tik savdabīgas tiešās redzamības apstākļos?
Arheologiem ēģiptologiem pagaidām nav izdevies atrast neko, kas liecinātu par senajiem augstā līmeņa instrumentiem un mehānismiem. Tas rosina domāt, ka vai nu tādi patiesībā nemaz nav bijuši, vai arī pazaudēti, apzināti iznīcināti, bet varbūt… apzināti savākti, sakoncentrēti kaut kur vienā vai vairākās speciālās glabātavās.
Ja senie ēģiptieši patiešām apzināti slēpuši savas zināšanas un tehnoloģijas no pēctečiem, tad kādā nolūkā? Varbūt viņi cerēja, ka “.. nākamās paaudzes tās meklēs, taču atrast spēs tikai viscienīgākie..”, kā tas ierakstīts seno ēģiptiešu gudrības dieva Tota hronikās?
Piramīdas nepakļaujas brutālai pētniecībai
Arheoloģiskos pētījumus Gīzā veic jau vismaz 100 gadu, taču var uzskatīt, ka piramīdu komplekss joprojām nav izpētīts. Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās franču pētnieki Heopsa piramīdā atklāja, ka daudzviet aiz galeriju sienām, kas ved uz “valdnieces kapenēm”, nav masīvo akmeņu klājuma. Fakti liecinot, ka piramīdas iekšienē ir daudz nezināmu telpu, kas apmestas ar kaļķi un piepildītas ar smiltīm.
Tokijas universitātes zinātnieks Sakuji Jošimura veica piramīdas skenēšanu ar aparatūru, kas raida virzītus elektromagnētiskos impulsus. Tie savukārt uz ekrāna izzīmē aiz vairākus metrus biezām sienām slēptu priekšmetu kontūras. Šīs aparatūras izšķirtspēja gan ļāva tikai fiksēt pašu faktu – noslēpumainajās nišās patiešām ir kādi ne mazāk noslēpumaini ķermeņi. Un vēl izdevās precīzāk noteikt šo tukšumu formas un apjomus.
Tas zinātniekam ļāva izteikt pieņēmumu, ka Heopsa piramīda sevī slēpj vismaz 15 – 20% mīklaina tukšuma. Katrā ziņā visas līdz šim atklātās telpas, ejas un galerijas veido ne vairāk kā 1% piramīdas kopējā apjoma.
Šeit jāmin kāda sena leģenda par to, ka Gīzas piramīdās apslēpta “zinību krātuve” jeb tā dēvētā Tota svētnīca. Tā aprakstīta ēģiptiešu priestera vēstījumos sengrieķu filozofam Solonam un minēta arī citos vēsturiskajos avotos. Šīs noslēpumainās krātuves it kā esot “trīsdesmit telpas svētajiem simboliem un talismaniem, ieročiem no nerūsējošā tērauda un lokana, neplīstoša stikla priekšmetiem”. Vācu arheologs Zigfrīds Vaksmans 1991. gadā izteica pieņēmumu, ka punkts, kur varētu atrasties “zinību krātuve”, atrodams, veicot harmonisku Heopsa piramīdas apjoma dalīšanu, izskaitļojot tā dēvēto zelta dalījumu. Tas izvietots piramīdas austrumu daļā aptuveni 70 – 100 metru augstumā. Vācu ģeofiziķi veikuši eksperimentus ar elektromagnētiskajiem laukiem un secinājuši, ka “attiecīgajā punktā kaut kas patiešām ir..”.
Turklāt gluži nesen blakus piramīdām smiltīs atrasts nopietnu izmēru kuģis, bet zem Sfinksas – mīklainas pazemes komunikācijas, Heopsa piramīdā – eja, kas aizklāta ar metālisku detaļu veidojumiem. Tādējādi, šķiet, gan seno laiku mīti un hronikas, gan mūsdienu pētījumu rezultāti norāda, ka Gīzas piramīdu kompleksā patiešām var būt apslēpti materiālie pierādījumi, kas apliecinātu seno ēģiptiešu zināšanas un prasmes tās praktiski izmantot. Mūsdienu eģiptoloģijas pamatlicējs Žans Fransuā Šampolions teicis: “Salīdzinājumā ar senajiem ēģiptiešiem mēs – eiropieši – esam tikai liliputi.”
