Stāvizrāžu meistars Jānis Skutelis paņēmis lielo pauzi 4
Vai Latvijā ir gana vietu, kur tā riktīgi izsmieties no sirds un vēderu turēdams? Maz, ļoti maz. Stāvizrāžu jeb stand up komēdiju žanra meistars Jānis Skutelis atzīst, ka pieprasījums mūsu valstī ir daudz lielāks par piedāvājumu, bet pats gandrīz gadu klusē. Parunāsim par to.
Pēc kādām pazīmēm var pateikt – ir vai nav stāvizrāde? Vai noteikti jāstāv?
Vai obligāti jāstāv – es neteiktu, bet labāk, ka stāv. Turpinot iesākto tradīciju novelt atbildību uz citiem, es jūs gribētu nosūtīt pie teātra zinātniekiem, lai viņi vienreiz nodefinē, kas ir un kas nav. Es teiktu – solo žanrs, komēdija, teksta autors ir arī izpildītājs un pasniegšanas veids ir nevis kāds iedomāts personāžs, bet skatuvei pielāgots tu pats.
Kā šajā žanrā izskatāmies uz pasaules, nu labi, var arī uz Eiropas fona?
Salīdzinot ar komēdijas lielvarām, tādām kā krieviski runājošā pasaule, angliski runājošā pasaule vai pat hindu runājošie, lai mūs apskatītu, vajadzētu, ja ne mikroskopu, tad lupu noteikti. Mēs esam sākumā, brīdī, kad no indivīdiem veidojas kustība. Bet kopumā esam talantīgāki, protams. Maz, bet talantīgi.
Viena no līderēm šajā jomā noteikti varētu būt Apvienotā Karaliste, kas daudz neatpaliek no ASV, kur starp citu komiķis pat ir kļuvis par prezidentu. Krievijā šis žanrs arī attīstās ļoti strauji. Gan jau, ka katrā valstī kāds stāvkomiķis – sveiciens valodu centram – ir, un gan jau, ka kāds labs arī.
Spriežot pēc cipariem – pērn bijāt ļoti precīzi saskaitījuši apmeklētājus –, cilvēkiem stāvizrādes iet pie sirds, tātad pēc tirgus ekonomikas likumiem – ja ir pieprasījums, jābūt piedāvājumam. Kā ir pie mums Latvijā?
Pieprasījums ir daudz lielāks par piedāvājumu. Ja tā pa rupjo rēķina, pieņemot, ka valstī ir divi miljoni iedzīvotāju, tad uz katriem 500 tūkstošiem mums ir viens komiķis – aprēķini veikti, ignorējot iedzīvotāju etnisko sadalījumu, kas tos padara ne tikai par neprecīziem, bet, iespējams, pat klaji maldinošiem.
Vai stāvizrāžu trūkumam tas pats iemesls kas teātros, kino, televīzijā – gan komēdiju iestudēt, gan izveidot humora raidījumu ir daudz grūtāk?
Komēdija ir pasmags žanrs no sagatavošanas viedokļa, bet, neskatoties uz to, tā tiek pieskaitīta pie vieglās izklaides. Tāds, lūk, paradokss. Komēdija ir ļoti viegli novērtējama. Tādā prastajā versijā – vai nu ir smieklīgi, vai nav. Un lai to pateiktu, tev nav jābūt teātra kritiķim. Tātad tevi var kritizēt ne tikai pieci Latvijas kritiķi, bet visi. Kāds bija jautājums? Kāpēc mums ir maz komiķu?
Zvanīju Silvijai Radzobei un jautāju, vai viņa varētu novērtēt kādu stāvizrādi, izrādās, nevienu nav redzējusi. Vai ir bijusi kāda cienījama kritika jūsu vai kolēģu sniegumam?
Jānis Palkavnieks no „Draugiem.lv“ rakstīja žurnālā „Ir“ par „Paranoju“, ja nemaldos. Bija jauki, bet vai no tā kāda jēga? Nedomāju. Kritizēt var to, ko ļoti labi izproti, – no materiāla sagatavošanas līdz pasniegšanai, kas tas ir vietējā un pasaules kontekstā, kritizējamā iepriekšējie darbi un pašam kritiķiem vēlams būt caurkritušam komiķim. Ja tāds būtu, es labprāt palasītu.
Kāda ir ārvalstu tradīcija – tur kāds ņemas vērtēt stand up māksliniekus?
Raksta. Un kā vēl raksta. Kas tikai pierāda, ka var, ja grib!
Kāpēc sakāt, ka stāvizrāde ir precīzs un apšaubāms stand up tulkojums? Kurš tad ir neapšaubāms – terminoloģijas skaidrībai.
Es bieži nezinu, ko es runāju. Ar to ir vienkārši jārēķinās. Par terminoloģijas skaidrību lai rūpējas valodu centrs, bet tikmēr šo pašu noteikti var lietot. Vēl esmu dzirdējis – stāvkomēdija. Bet paša izdomājums, protams, ka man patīk labāk.
Laba stāvizrāde ir tā, kur cilvēki smejas vēderus turēdami. Vai ir vēl kāda kvalitātes pazīme?
Smieties vajag. Bet bez smiekliem vēl ir arī daudzu, bieži vien sensitīvu tēmu publiska izrunāšana, līdz ar ko spriedzes noņemšana no tām. Apziņas paplašināšana bez paplašinošo vielu lietošanas. Brīvība. Izlāde un uzlāde. Hmm… izklausās riktīgi labi… jāpaceļ biļetēm cena?
Ko varat teikt par citiem Latvijas stendapistiem?
„Comedy Latvia“ brigāde nāk prātā. Skatos viņus labprāt un patīk pat tad, ja nepatīk. Ir daudz stand up komiķu pasaulē, bet par to, kas notiek Latvijā, runā tikai mūsējie.
Vai starp viņiem ir arī Rūdolfs Kugrēns, Gatis Kandis?
Uz Rūdolfa izrādēm esmu bijis. Asprātīgs, enerģisks. Lieto alkoholu. Īsāk: visas komiķim nepieciešamās īpašības ir. Kandim rakstīju „Skype“. Viņš man neatbildēja.
Joki labāk sanāk vīriešiem? Varbūt stereotips?
Tas ir stereotips. Un tā ir statistika. Vīrieši vienkārši daudz vairāk nekā sievietes izmēģina veiksmi komēdijas žanrā.
Vai latgaliešiem tie padodas labāk nekā čiuļiem*?
Zinot, ka esmu no latgaļu gala, manu atbildi varētu paredzēt, bet ziniet, kā… Labāk sanāk tiem, kam labāk sanāk, tas nu reiz ir dzelžaini. Vai arī tiem, kam vairāk neirozes, ar ko tikt galā. Bet neirozes katrā novadā savas.
Kāpēc Jānis Skutelis klusē – ir taču tik daudz lielisku notikumu visapkārt!
Katram lielam māksliniekam vajadzīga lielā pauze, to zina visi. Bet izrādījās, ka tāda ir vajadzīga arī mazajiem mākslinieciņiem – tādiem kā es. Tad nu paņēmu.
Kas notika ar Latvijas Televīzijas raidījumu „Skutelis ir studijā“? Vai NEPLP (elektronisko mediju uzraugs) pārbaude „piegrieza“ skābekli?
Politika.
Latvijas televīzijās vairs nav neviena humora raidījuma. Slikti?
Tas ne tikai ir slikti, bet tas ir slimi. Joki ir nepieciešami. Komēdija kā nozare ir jaudīgāka par farmāciju (profilaktiski). Nu, labi, varbūt ja ne par visu farmāciju, tad par homeopātiju jau nu toč…
Pēdējā laika notikums, kas noteikti būtu pelnījis standapista uzmanību, arī jūsējo?
Liene (Šomase. – Red.) un krēsli. Karsējmeiteņu nabadzīgais ekipējums florbola čempionātā. Visu laiku jau kaut kas notiek.
* Tā latviešus mēdz saukt latgalieši.
Uzziņa
“Stand up comedy Open mic” (stāvizrādes pie brīvā mikrofona)
Trešdienās un piektdienās plkst. 21.00 Vecrīgā, “Cartel” bārā.
Iespēja uzstāties jebkuram.
Ieeja bez maksas.
Ar jokiem nav tik slikti
Kamēr meistars Skutelis klusē, tautu smīdina apvienības “Comedy Latvia” komiķi. Viens no ražīgākajiem – Rūdolfs Kugrēns – nupat Latvijas Kultūras akadēmijas teātra nama “Zirgu pastā” izrādīja savu jaunāko garadarbu “NēNuJā”. Ar panākumiem, jo tagad gatavojas papildizrādēm Rīgā un turnejai pa citām Latvijas pilsētām.
Rūdolfam “NēNuJā” ir pēc skaita ceturtā stāvizrāde. Pašam šķiet un pēc publikas reakcijas varot teikt – pārliecinoši vislabākais gabals. Tas arī loģiski, jo materiāls “iznēsāts” astoņus mēnešus, tajā ieguldīts visvairāk darba un slīpējuma. Izrādē neesot kritumu, ar vairākiem jokiem trāpīts visām gaumēm – tātad jau droši zināms, kur publika smiesies. Skatītāju reakciju viņš iepriekš pārbauda open mic jeb brīvā mikrofona pasākumā, kas divreiz nedēļā notiek Vecrīgā.
– Ja cilvēki par joku nesmejas, tas nav uzreiz jāmet ārā – pārtaisi struktūru un mēģini atkal. Ja nesmejas arī pēc otrās vai trešās reizes, šaubu nav – neder, – smieklu “ķīmiju” skaidro Rūdolfs.
Stāvizrāžu žanru viņš apgūst pašmācības ceļā – skatās izrādes “dzīvajā” un internetā. Aktiermeistarību palīdzējis spodrināt gaismotāja darbs, kad, pie pults sēžot, vēro aktieru mēģinājumus ar tādiem režisoriem kā Pēteris Krilovs, Mihails Gruzdovs, Indra Roga, Ilmārs Seņkovs u. c.
– Klausos, skatos un lieku aiz auss. Izrādes veidošanas gaitā, padomu paprasot jaunajiem dramaturgiem Matīsam Gricmanim un Dāvidam Keišam, arī kolēģim no “Comedy Latvia” un draugam Edgaram Bāliņam, kurš pēc divu gadu pārtraukuma janvārī gatavojas pirmizrādei.
Pasaulē zināmi vairāki stāvizrāžu veidi, taču Latvijā populārākie ir pašsacerētie stāstnieku gabali kā Jānim Skutelim, pašam Rūdolfam un citiem, kā arī one–liner, kas balstās vārdu spēlē.
Rūdolfs nepiekrīt, ka Latvijā ar jokiem tik slikti – standapisti uzstājas jau pieminētajā Vecrīgas bārā, vasarā viņus var redzēt arī uz “Positivus” festivāla Dabas skatuves un festivāla “Lampa” laikā ar “Politiķu cepienu” jeb comedy roast*, kurā Cēsu estrādē publiski tika “cepināti” tādi politiķi kā Ingmārs Līdaka, Sergejs Dolgopolovs, Lolita Čigāne, Roberts Zīle, Imants Parādnieks, Mārtiņš Bondars, Raimonds Bergmanis, Ilze Viņķele. Roberts stāsta, ka no nākamā gada vienu reizi mēnesī restorānā “Kaļķu vārti” plānots lielais “Comedy Latvia” komiķu vakars.
* “Comedy roast” dzimtene ir Amerikas Savienotās Valstis, kur augsta līmeņa politiķi, izklaides industrijas pārstāvji un citi sabiedrībā zināmi cilvēki viens otru publiski pavelk uz zoba bieži vien pat ļoti oficiālu pasākumu ietvaros.
