×
Mobilā versija
Brīdinājums +24°C
Rozālija, Roze
Trešdiena, 18. jūlijs, 2018
18. marts, 2018
Drukāt

Lato Lapsas ceļojumu stāsts: Kāpēc slaktiņi Dārfūrā nebeigsies (1)

Foto - Lato LapsaFoto - Lato Lapsa

Lielākā daļa Sudānas teritorijas ir aiz neredzamas atslēgas – varas iestādes uzskata, ka iebraucējam pilnīgi pietiek ar pabraukāšanu uz ziemeļiem gar Nīlu un līdz pat Ēģiptes robežai, kā arī uz austrumiem līdz Sarkanajai jūrai. Tikmēr viss, kas no šīs Āfrikas valsts galvaspilsētas Hartūmas ir uz dienvidiem un rietumiem, ārzemniekam oficiāli ir slēgts. Un – ne velti. Gluži tāpat kā starptautiskās sankcijas, kas pret Sudānu noteiktas jau neskaitāmus gadus.

Kad Hartūmā mēģinu tējas dzeršanā ar kārtējiem enerģiskajiem vīriņiem baltajos paltrakos paklusām ieminēties par Dārfūru vai Nūbas kalniem, kas, kā runā, esot viena trakoti interesanta vieta, gadījuma paziņas sāk raudzīties uz mani kā uz nepārprotami traku un spitālīgu. Sudānas režīms patiešām nevēlas, lai kāds ārzemnieks bez īpašas vajadzības mētātos pa šiem reģioniem, kur notiek visneiedomājamākās (un asiņainākās) lietas.

Taču, lai cik neērta tēma, Dārfūrā un Nūbas kalnos, kā arī Sudānu jau pametušajā Dienvidsudānā notiekošais ir tas, par ko hartūmieši tomēr ir gatavi parunāt. Sapratis manu vēlmi, mans gids Sami katru dienu atrod pa kādam izglītotam un angliski runājošam cilvēkam, kuram varu apjautāties, ko viņš domā par visu to, kas Rietumos gadiem ilgi dēvēts par asinsizliešanu, genocīdu, 21. gadsimta traģēdiju un tādā garā. Viss tālākais tad nu ir manis uzklausītais, sadzirdētais, pierakstītais un secinātais.

 

Ziemeļi un dienvidi

Tātad kopš senseniem laikiem ir pastāvējusi milzīga atšķirība starp mūsdienu Sudānas teritorijas ziemeļu un dienvidu daļu. Ziemeļi ar dažiem būtiskiem izņēmumiem ir arābiski pēc valodas, un cilvēki tur lielā mērā ir arabizēti gan pēc kultūras, gan pēc izskata. Toties Dienvidsudānā ir daudz visdažādāko etnisko grupu un valodu.

Arābi un nearābi nekad nav bijuši labi draugi, bet, ja apstākļi neliktu, viņi spētu mierīgi sadzīvot – nekādi vēsturiski asinsnaidi viņus nešķir, vien normālas vēsturiskas peripetijas. Cita lieta, ka Sudāna nu reiz ir valsts, kur, lai cik tas dīvaini arī šķistu vidusmēra bālģīmim, rasisms plaukst un zeļ. Liela daļa cilvēku uz citiem te raugās ar pārākumu, kas balstīts viņu uzskatos par labāku un sliktāku ādas krāsu, etnisko piederību, vēsturisko stāvokli, nopelniem un vēl virkni parametru. Jā, un tad vēl lielā politika.

Jaunās Sudānas valsts valdība jau drīz pēc neatkarības pasludināšanas 1956. gadā sāka valsts sudanizāciju, kas daudziem gan ļoti izskatījās pēc arabizācijas. Jau divus gadus vēlāk notika pirmais militārais apvērsums, kam sekoja arī pirmais pilsoņu karš. Pēc tam – revolūcija, drusku demokrātijas, jauns militārais apvērsums, drusciņ demokrātijas, atkal pilsoņu karš, atkal nedaudz demokrātijas, valsts bankrots, līdz beidzot pienāca brīdis 1989. gada apvērsumam, un pie varas nāca Omars al Bašīrs, kurš varu spēja noturēt nākamos gadu desmitus.

 

Valsts vara kā lielceļa laupītājs

Kad Sudāna 2011. gadā laimīgi tika vaļā no haotiskajiem dienvidiem (un pie reizes arī no visām bijušās apvienotās valsts naftas atradnēm), gan taču vajadzēja iestāties saskaņas un vienotības valstībai. Tomēr valsts ar patiesu pārsteigumu atklāja, ka “veco Dienvidu” vietā tai tagad ir “jaunie Dienvidi”, kur visvisādu problēmu tāpat netrūkst. Un visproblemātiskākais reģions izrādījās Dārfūra.

Kā lai paskaidro, kas ir Dārfūra – fūru cilts zeme? Pēc izmēriem – Francija. Gandrīz trešā daļa visas Sudānas. Pagātnē Dārfūras arābi lielākoties bija nomadi – pastorālisti, kurpretī lielākā daļa zemkopju komūnu bija nearābi. Taču pamazām tas ir kļuvis aizvien nosacītāk – dažas arābu grupas jau sen ir apstrādājušas zemi, bet dažas nearābu grupas lielākoties ir bijuši pastorālisti un lopkopji.

Visas šīs sensenās sadzīvošanas un savstarpējās precēšanās rezultāts tad arī ir tas tumšais raibums, kāds mūsu dienās redzams Dārfūrā. Taču pēc Sudānas neatkarības pasludināšanas arābi un tie, kas vēlējās tādi būt, sāka pārņemt visas valsts struktūras savās rokās, un nebija ne mazāko šaubu, ka tas pats notiks arī Dārfūrā, kas britu laikā lielā mērā bija atstāta tās iedzīvotāju pašregulēšanās ziņā.

Līdz tam daudzus gadu simtus vietējie visdažādāko konfliktu sekas kaut kā bija noregulējuši paši – mēģinājuši samierināt cilvēkus un ciltis, atdot nolaupītos lopus, izmaksāt asins kompensācijas, kompensēt arī izbradātos laukus un tā tālāk. Taču modernajā Sudānā šāda reģionālā pašregulēšana vairs nebija iespējama – Hartūma par katru cenu vēlējās būt tā vara, kas risinās šādus konfliktus, un tādējādi sarunu vietā nācās mēģināt izprast un piemēroties valsts korumpētajai un stīvajai birokrātijai.

Daudzi sudānieši skaidri un gaiši atzīst, ka Sudāna patiesībā pilnīgi nekad nav bijusi vienota, centralizēta valsts ar racionālu, taisnīgu valsts varu. Tad jau drīzāk valsts vara ir uzvedusies kā lielceļa laupītājs, kurš piedraud ar ieroci un saka – tā, tagad atdod man savu naudu, savus resursus, zvēri man uzticību, nekad nerunā pretī un vispār pārtaisies par citādu cilvēku – tādu, kāds man patīk, bet, ja ne, tad tevi labākajā gadījumā padzīšu no tavas zemes un aplaupīšu, sliktākajā – nogalināšu.

Vai lai Dārfūru šī vara uzskatītu par kaut ko īpašu? Protams, ne, un viss sākās ar zemi – kā jau visbiežāk tas notiek.

 

Viss sākās ar zemi

Zemes ilgu laiku bija tik daudz, ka vietējiem vadoņiem valdība bija devusi tiesības to piešķirt lietošanā, cik nu kuram gribas. Valdība to īsti neuzskatīja par zemes īpašumtiesību sistēmu, bet dārfūriešiem ar to pietika līdz pat brīdim, kamēr zemes bija pietiekami. Tā bija līdz astoņdesmito gadu katastrofālajiem sausumiem, kad liela daļa ganību pārvērtās pustuksnesī vai tuksnesī un lopu baru īpašniekiem (lielākoties “arābiem”) nekas cits neatlika kā ar ganāmpulkiem doties uz lauksaimniecības zemi.

Tā bijis arī agrāk – bija valdījusi vispārēja piekrišana principam, ka nomadiem ir tiesības pārvietoties un ceļā paganīt savus lopus arī uz zemes, kas lielākoties tika izmantota zemkopībai. Taču sausums, tuksneša un arī vietējo zemnieku saimniecību izplešanās noveda pie tā, ka zemes vairs visiem nepietika.

Valdība neko lāgā pasākt nevarēja – vai negribēja. Lopkopji nomadi bruņojās, lai varētu pasargāt savus ganāmpulkus un tikt līdz ganībām, bet fermeri bruņojās, lai varētu pasargāt savus sējumus un ražu. Izmisumā bija kā vieni, tā otri, taču līdzšinējie zemnieki ātrāk sāka saprast jaunos spēles noteikumus un reģistrēt auglīgāko zemi uz sava vārda. Turpretim daļa nomadu – “arābu” – neko nevēlējās mainīt savā gadu simtiem iedibinātajā dzīvesveidā.

Visi nonāca aizvien lielākā izmisumā, visiem bija sajūta, ka valsts vara ir tālu, tā ir netaisnīga, visiem bija ieroči. Strīdi par akām, kas reiz tika atrisināti ar šķēpiem vai sarunām, kļuva daudz neatrisināmāki reģionā, kur ir pilns ar automātiskajiem ieročiem…

Normālā valstī valdība būtu mēģinājusi kaut kā visus samierināt, pieklusināt, atrast kādus resursus, risinājumus… Taču Sudāna nav nekāda normālā valsts, tās valdība vienmēr ir bijusi slavena ar to, ka tādu vai citādu apsvērumu dēļ nostājas vienā vai otrā konfliktējošajā pusē. Tā tas notika arī šajā gadījumā.

 

Asinsizliešanas un dumpji

Pirmā lielā asinsizliešana datējama jau ar 1983. gada janvāri, kad savstarpējos konfliktos gāja bojā apmēram trīs tūkstoši cilvēku. Taču tie vēl nebija pat ziediņi – pumpuriņi. Pie varas nākot al Bašīram, jau itin drīz konfliktējošās puses Dārfūrā tika pie jauna pamatojuma: no sadzīviska, sociāli ekonomiska tas pārvērtās par rasu konfliktu, kur vienā pusē bija arābi, bet otrā – zurq, melnie.

Nākamajā gadā valsts dienvidos sākās jau liela melno sacelšanās pret visām reālajām un iedomātajām netaisnībām, un, tā kā regulārā armija netika ar to galā, Hartūma nolēma pārapbruņot Dārfūras arābu vietējo zemessardzi – janjawiid – un deva tai brīvas rokas paglābt armiju no pilnīgas iznīcināšanas dumpīgajā reģionā. Brīvā vaļa, kas tika dota šiem murahllin, iedrošināja viņus uz brutālākiem uzbrukumiem.

Zemessardze labi zināja, ka vienīgais efektīvais veids šajā pasaules daļā ir visus “nesavējos” iznīcināt vai vismaz padzīt. Visvairāk cieta fūri – viņi bija tik ļoti melni un tik ļoti afrikāņi, ka arābiem bija kā dadzis acīs. Savukārt tam, kā pareizi iznīcināt un masveidīgi padzīt lauku iedzīvotājus, recepte visā pasaulē ir viena. Uzbrukt ciematam, vīriešus nogalināt, sievietes izvarot, lopus aizdzīt, ražu nolaupīt vai iznīcināt, visas būves nodedzināt vai sagraut un doties uz nākamo ciematu. Taču arī dumpinieki nodarīja džandžavīdiem, armijai un arābiem smagus zaudējumus, un konflikts tikai eskalējās.

2005. gadā sāka runāt par genocīdu – tik apjomīgi bija džandžavīdu briesmu darbi. Taču ap to laiku un pēcāk jau kļuva aizvien grūtāk pateikt, kas ir kurā pusē un kas ar ko un par ko karo. Reliģiskas šīs sadursmes nekad nebija bijušas, jo gandrīz visi dārfūrieši ir musulmaņi, atšķirība tikai tā, ka zināmākie upuri ir nearabizēti musulmaņi. Taču laika gaitā idejiski kari aizvien biežāk pārvērtās par vergu gūstīšanas reidiem, un pēdējos gados asiņainākās kaujas Dārfūrā ir bijušas nevis starp arābiem un nearābiem, bet starp labi apbruņotām arābu grupām.

Nekas nav beidzies arī šobaltdien, jo, neraugoties uz slaktiņiem, cilvēku kļūst tikai vairāk, bet ūdens un izmantojamas zemes – aizvien mazāk. Kā gan lai te kaut kas varētu beigties…

 

Šis ir fragments no Lato Lapsas grāmatas “Zem Muhameda palmas” – islāma pasaulei veltītās grāmatas “Zem Muhameda bārdas” turpinājuma.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Katrai tautai vajag savu valsti un konflikti beigsies.

Draugiem Facebook Twitter Google+