Kāpēc svārstās piena cena? 0
Jau vairākus mēnešus pasaulē un nu arī Latvijā krītas piena iepirkuma cena, no kā cieš zemnieki, bet piena pārstrādātāji ir nostādīti diezgan neērtā situācijā – ir zemnieki, kas uzņēmumus vaino piena iepirkuma cenu pazemināšanā, savukārt patērētāji – nereaģēšanā uz cenu kritumu.
Kas veido piena pakas cenu?
Nereti tiek piemirsts, ka gala cena, ko maksā patērētājs par piena produkta iegādi, veidojas no četriem ķēdes posmiem.
Piemēram, ja aprīlī vidējā piena iepirkuma cena bija 21 santīms, bet piena pakas cena veikalā bija aptuveni 59 santīmi, 9 santīmi no šīs gala summas tiek pārstrādātājam, 17 santīmi – veikalniekam, bet 12 santīmus sev paņem valsts PVN veidā. Tātad ir skaidri redzams, ka ne jau piena pārstrādes uzņēmums ir tas lielākais ieguvējs no piena produkta plaukta cenas.
Lielākie konkurenti leiši un “liekais piens”
Nav noslēpums, ka Lietuva Latvijai ir viens no lielākajiem konkurentiem piena nozarē vairāku iemeslu dēļ. Lietuvā ir gan vairāk zemnieku, kas piegādā pienu, gan arī krietni lielāki piena pārstrādes uzņēmumi. Latvijā dienā tiek pārstrādāts aptuveni 1270 tonnu piena, bet Lietuvā tikai trīs lielākie uzņēmumi vien dienā kopā pārstrādā aptuveni 2500 tonnu piena.
Tāpēc, domājot par konkurētspējas uzlabošanu un piena pārstrādes nākotni Latvijā, tikai apsveicama ir a/s “Rīgas piena kombināts” un a/s “Valmieras piens” apvienošanās, ko akceptēja arī Konkurences padome. Nekādu kritiku neiztur neargumentētie apgalvojumi, ka tieši šī divu uzņēmumu apvienošanās novedīs pie piena iepirkuma cenas samazināšanās – arī pēc apvienošanās tikai apmēram 10% piegādātāju nodos pienu minētajiem pārstrādes uzņēmumiem un tiem nebūs nekādu iespēju ilglaicīgi ietekmēt piena iepirkuma cenu Latvijā. Kur nu vēl globālajā tirgū…
Starp citu – arī mazie uzņēmumi, tajā skaitā kooperatīvi, kas parasti ražo nišas produktus un ko bieži vien tik strauji neskar cenu svārstības, nevarēs mūžīgi turēt lielas piena iepirkuma cenas – produktu pašizmaksa būs augsta, bet, ja arī pārdošanas cena būs augsta, šo produkciju nepirks.
Latvijas piena pārstrādātājiem jau tagad tiek piedāvāts tā saucamais liekais piens – tas ir piens, kas lietuviešu un arī poļu piena ražotājiem “paliek pāri”, un viņi ir gatavi to par ļoti zemām cenām paši atgādāt uz Latviju. Lietuvieši jau pašlaik ir gatavi piegādāt vērā ņemamu daudzumu (100 un vairāk tonnas dienā) piena uz Latviju par aptuveni 16 santīmiem litrā. Pilnīgi iespējams, ka daļu šā piena lietuvieši iepērk tepat Latvijā… Lietuvieši arī Igaunijā iepirktajam pienam būtiski samazina cenu, kas šobrīd jau nokritusies zem 18 santīmiem par vienu litru.
Lai gan Latvijas piena pārstrādātājiem to iepirkt it kā būtu izdevīgāk nekā par līdzīgu cenu iegādāties pienu no vietējiem zemniekiem, tomēr mūsu piensaimnieki tā nerīkojas, jo ir svarīgi saglabāt vietējos piegādātājus un nepieļaut viņu izputēšanu. Ja nākotnē vietējā ražošana būs samazinājusies, visiem nāksies maksāt dārgāk.
Tāpat netālredzīgi būtu aiziet no eksporta tirgiem, kuros pašlaik cenas krītas ļoti strauji. Tā ir taisnība, ka pārdošanas cenu samazināšanās ārzemēs īslaicīgi tiek kompensētas ar nedaudz augstākām cenām Latvijas tirgū, taču tiek piemirsts, ka, piemēram, 2010. gadā, kad Latvijā piena iepirkuma cenas vairāk nekā pusgadu tikai pieauga, veikalos tās netika paaugstinātas, jo bija iespēja cenu pieaugumu kompensēt no ieņēmumiem eksporta tirgos.
Kooperatīvi – vai tiešām glābiņš?
Nereti nākas dzirdēt, ka pašreizējā situācijā piena ražotājiem ieteicams iestāties kooperatīvos, kas savākto pienu var pārdot par it kā izdevīgām cenām.
Pašlaik tie kooperatīvi, kas pilnībā atkarīgi no lietuviešu “labvēlības”, pat ir spiesti zemniekiem par pienu maksāt vēl mazāk, nekā maksā piena pārstrādes uzņēmumi. Tas nenāk par labu zemniekiem, kuri tiek turēti nepārtrauktā stresā. Raugoties nākotnē, ir skaidrs, ka piena iepirkuma cenas būs vienādas – gan kooperatīviem, gan arī piena pārstrādes uzņēmumiem. Tikai der atcerēties, ka kooperatīva kā atsevišķas uzņēmējdarbības formas uzturēšana arī kaut ko maksā…
Ir žēl, ka valsts vairāk koncentrējusies uz atbalsta sniegšanu kooperatīviem, kas, manuprāt, kropļo piena tirgu Latvijā. Strādājot vienā kopējā sistēmā, kooperatīvi joprojām bauda nodokļu un citas privilēģijas – UIN nav jāmaksā, faktiski atbrīvoti no autotransporta ekspluatācijas nodokļa, saņem dažādus valsts atbalstus.
Un vai tiešām valsts vairāk iegūst no piena eksportēšanas uz Lietuvu nekā tad, ja piens tiek pārstrādāts Latvijā?
Valsts var palīdzēt ar brīvdienām
Citur Eiropā cenu svārstību sekas vismaz daļēji palīdz kompensēt valsts – gan ar palīdzību zemniekiem, gan pārstrādātājiem.
Būtu tikai apsveicami, ja valsts, piemēram, rastu iespēju atlikt atsevišķu nodokļu maksājumus (nodokļu brīvdienas), lai krīzes situācijā varētu iepirkt pienu no zemniekiem un to pārstrādāt industriālajos produktos ar pietiekami garu derīguma termiņu. Tas ļautu turpināt ražot produkciju, pēc kuras pašlaik nav pieprasījuma, taču kuru būs iespējams realizēt vēlāk, kad tirgū atjaunosies pieprasījums. Valsts palīdzība gan ļautu krasi nesamazināt piena iepirkuma cenas, gan nodrošinātu Latvijā ražotā piena pārstrādi, gan arī ierobežotu neauglīgos un nozarei kaitīgos “vainīgo” meklējumus.
