Alvis Hermanis
Alvis Hermanis
Timura Subhankulova foto

Māris Antonevičs: Ja tavs viedoklis atšķiras, automātiski esi neonacists? 30

Eiropā joprojām tiek plaši apspriesti gadumijas nakts notikumi un vārds Ķelne no vienkārša Vācijas pilsētas nosaukuma ir kļuvis par būtisku atslēgvārdu diskusijā par migrācijas un integrācijas politiku. Protams, arī no pašas pilsētas pienāk arvien jaunas ziņas ar dažādiem vēstījumiem: atkāpies vietējais policijas priekšnieks, kurš bija slēpis informāciju par migrantu pastrādātajiem noziegumiem; laukumā pie Ķelnes katedrāles īpaši organizētā akcijā sīriešu bēgļi dāvina vācu sievietēm ziedus un lūdz piedošanu par savu ticības brāļu izdarībām; par deficīta preci esot kļuvuši dažādi pašaizsardzības līdzekļi, piemēram, piparu gāzes baloniņi. Ar vārdu sakot, tiek cītīgi līmēta liktenīgajā naktī sasistā ārēji skaistā vitrīna cerībā, ka pēc laiciņa izdosies to atjaunot iepriekšējā veidolā, pārdzīvotais piemirsīsies un viss atkal būs pa vecam.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Lasīt citas ziņas

Arī Eiropas politikas smagsvaru retorika par to liecina. Vācijas kanclere Angela Merkele bija spiesta reaģēt, ierunājoties par iespēju izraidīt bēgļus, kas būs pastrādājuši kādas nelikumības, bet Eiropas Komisijas vadītājs Žans Klods Junkers “vālē” tik tālāk vecos pārmetumus “nepaklausīgajām” ES (pirmkārt, Austrumeiropas) valstīm, kas “nav pilnībā izpildījušas to, kas mums bija jāizdara un kas ir jādara”. Par spīti no Briseles nākušajiem aicinājumiem medijiem atgriezties pie iepriekšējās darbakārtības un beigt eiropiešus biedēt ar Ķelni, pie tās tomēr ir vērts pakavēties. Kaut vai tāpēc, lai saprastu, kāpēc tieši Ķelne.

Tiesa, līdzīgi uzbrukumi tonakt tika piedzīvoti arī vairākās citās Vācijas pilsētās, taču daudz mazākā apmērā, bet dažās citās valstīs mēģinājumi tos veikt tika novērsti. Te nevajadzētu palaist garām politisko aspektu. Lai arī Vācija ir zināma ar īpaši labvēlīgu attieksmi pret lielo migrantu pieplūdumu un tas tiek deklarēts valstiskā līmenī, tomēr tā ir federatīva republika, kurā vietējām pašvaldībām ir diezgan liela noteikšana. Tāpēc vērts pievērst īpašu uzmanību politiķei, kas ir pie varas Ķelnē (vāciskais amata nosaukums “Oberbürgermeisterin”) – Henrietei Rekerei. Viņa kļuva bēdīgi slavena ar savu paziņojumu, ka vācu sievietēm vajadzētu ievērot “uzvedības kodeksu”, lai nekļūtu par uzbrukuma upuriem. Tas izpelnījās asu kritiku, un Rekere it kā atvainojās. Tas gan nenozīmē, ka viņa mainījusi savu politisko nostāju.

CITI ŠOBRĪD LASA

H. Rekere par Ķelnes vadītāju kļuva pagājušā gada oktobrī. Iepriekš viņas karjera bijusi saistīta ar sociālo jautājumu risināšanu un integrāciju. Viņa nav nevienas partijas biedre, taču nav tā, ka Rekerei nebūtu ideoloģisko uzskatu. Tieši pretēji – tie ir ļoti stingri, un to pamatā ir divi galvenie virzieni: 1) nerimstoša cīņa pret rasismu un nacionālismu; 2) liela atsaucība bēgļu un imigrantu uzņemšanai. Šīs pozīcijas šobrīd īpaši raksturīgas tā sauktajam kreisajam liberālismam, kura pārstāvjus Latvijā dažreiz mēdz dēvēt par “velkamistiem” (no angļu vārda “welcome” – laipni lūgti, ar to saprotot atsaucību bēgļu uzņemšanai). Nenoliedzami, šie divi lozungi pērn Vācijas politikā bija ļoti populāri un viens otru labi papildināja. Tas ir – ja esi kritisks pret migrantu uzņemšanu, tātad skaidrs, ka esi kaut kāds nacists un rasists. Neilgi pirms vēlēšanām Rekerei ar nazi uzbruka kāds garīgi nelīdzsvarots radikālas organizācijas aktīvists, kurš vēlāk savu rīcību skaidroja tieši ar politiķes labvēlīgo attieksmi pret migrantiem. Tajā brīdī Rekere bija nozieguma upuris, un tas tikai vairoja vēlētāju atbalstu viņai. Taču ļoti ticams, ka tieši jaunās Ķelnes vadītājas politiskie uzskati kļuva par katalizatoru attieksmei – dari ko darīdams, tikai tā, lai priekšniecei nerastos aizdomas, ka esi ksenofobs un nacists.

Vai policisti Ķelnē varēja izrādīt stingrību pret migrantiem, zinot, ka pret viņiem tiks vērstas šādas aizdomas? Vai policistu priekšniecība varēja droši informēt par notikušo, nebaidoties, ka viņiem tiks pārmesta ksenofobiska noskaņojuma kurināšana sabiedrībā? Galu galā vai tas nebija arī iemesls, kāpēc Ķelnes iedzīvotāji bezpalīdzīgi noskatījās notiekošajā? Arī viņi negribēja kļūt par “nacistiem” tikai tāpēc, ka savaldījuši trakojošos migrantus, bet medijos tas parādītos kā uzbrukums citas tautības cilvēkiem…

Režisors Alvis Hermanis, kurš kritizējis Vācijas “atvērto durvju” politiku, nesen intervijā laikrakstam “Diena” raksturoja Vācijas sabiedrības noskaņojumu: “.. Daudzi mani kolēģi vācieši rakstīja man vēstules, ka viņi, protams, atbalsta manu viedokli, bet atklāti viņi to nevar paust, jo viņi baidās pazaudēt darbu. Ja tev ir atšķirīgs viedoklis, tu automātiski nonāc pie neonacistiem.” Dīvaini, ka demokrātijas apstākļos cilvēki sāk just tās bailes, kas parasti raksturīgas autoritāriem un totalitāriem režīmiem.