Foto – Lita Krone/LETA

Aivars Gribusts: Kāpēc tik grūti īstenot pārmaiņas izglītībā? 14

Autors: Aivars Gribusts, izglītības uzņēmuma “Lielvārds” valdes priekšsēdētājs

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Līdz šim izglītība bijusi kā zināšanu nodošana, faktu apgūšana. Proti, skolotājs kā ekskluzīvs informācijas avots sniedzis skolēniem zināšanas. Tomēr šī pieeja ir novecojusi, jo zināšanas pašas par sevi strauji mainās un attīstās – tagad interesējošie fakti pieejami klikšķa attālumā. Tomēr jautājums – kā tos izvērtējam. Padomājot par saviem skolas gadiem – cik daudz vai tomēr maz no skolas laikā apgūtā atceraties un varat izmantot šodien?

Tāpēc 21. gadsimta izglītību un mācību saturu jāveido četriem elementiem. Līdzās zināšanām otrs svarīgākais elements ir katra jaunā cilvēka rakstura attīstīšana, lai skolēns mērķtiecīgi kopā ar skolotājiem attīsta savas līdera prasmes, rakstura iezīmes, tostarp zinātkāri. Trešais elements ir prasmju veidošana, respektīvi, kā ikdienā spējam praktiski izmantot to, ko zinām. Ja mums piemīt zināšanas un attīstītas rakstura iezīmes, noderīgas kļūs tādas prasmes kā sadarbošanās, komunikācijas prasmes, kritiskā domāšana, radošums. Visbeidzot ceturtais elements – iemācīties mācīties atbilstoši uz izaugsmi vērstai pieejai. Izglītošanās procesam jākļūst par ceļu, nevis mērķi. Tā ir vienīgā atbilde konkurētspējas saglabāšanai ilgtermiņā. Skolēni jāiesaista savu zināšanu veidošanā, nevis iekalšanā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tomēr zināšanu veidošanu nevar panākt, īstenojot “veco, labo” pieeju, kas būtībā balstās paaudžu konfliktā – vai tiešām vecākajai paaudzei labāk zināms tas, kas jāzina jaunajai paaudzei? Mūsdienīgas pieejas pamatā ir abu paaudžu sadarbība, kopīgi pilnveidojot zināšanas un prasmes. Tātad – mācās gan skolēni, gan skolotāji, un tam jānotiek katrā klasē, katrā stundā.

Līdz ar Latvijas 100. dzimšanas dienu skolās plānots ieviest tā dēvēto kompetenču pieejā balstītu mācību saturu, ko dēvē par pagrieziena punktu ilgi gaidītajām pārmaiņām. Izstrādātās mācību satura pārmaiņas patiesi iet līdzi laikam izglītībā. Vai vismaz tas jaušams izvirzītajos uzstādījumos. Tomēr lielākais izaicinājums būs nekāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, kas diemžēl raksturīgi Latvijas izglītības sistēmai. Pirmkārt, tā ir nespēja mērķtiecīgi sekot līdzi pašu sastādītajiem plāniem. Tam pamatā visbiežāk nav apzināta, ļaunprātīga rīcība, bet gan neatbilstība starp pārmaiņu īstenošanas un politisko ciklu. Proti, politiskais vēlēšanu cikls pēc būtības nevar nodrošināt pārmaiņas izglītībā. Otrkārt, arī šobrīd jaunais saturs tiek izstrādāts ierobežotā nozares speciālistu lokā, plānveidīgi neiesaistot visas puses, bez kuru aktīvas līdzdaļas pārmaiņas īstenot nav iespējams. Diskusijas publiskajā telpā viennozīmīgi apliecina, ka izglītības speciālistu, skolotāju, skolēnu, vecāku, pašvaldību, uzņēmēju, plašākas sabiedrības vidū nav notikusi vienošanās – “Vai un kāpēc pārmaiņas izglītībā ir nepieciešamas?” Šis ir izšķirošs jautājums, un atbildi uz to var gūt, tikai iesaistot visas puses argumentētā sarunā un rīcībā. Nostādīšana pārmaiņu fakta priekšā (lai kāds tas arī būtu) nekad nav labākais risinājums.

Pārmaiņu atslēgas vārds un viens no centrālajiem elementiem ir skolotājs. Tomēr viens nebūs karotājs. Sabiedrībai skolotāji jāatbalsta. Mums kā vecākiem jāspēj pārmaiņas pieņemt. Piemēram, nevaram no skolotāja prasīt vērtējumu atzīmēs par savu bērnu, jo atzīmes neparāda, kā skolēns ir pilnveidojis savu raksturu. Vienīgais, ko parāda atzīmes, ir bērna spēju “atskaitīties” par zināšanām. Tāpēc mums visiem kopā arvien vairāk ir jāuzticas pedagogiem, ļaujot īstenot vajadzīgās satura pārmaiņas, īstenojot pāreju uz 21. gadsimta izglītību.

Jau šodien daudzi skolotāji atzīst – viņi ikdienā labprāt laiku veltītu skolēnu prasmju pilnveidei, rakstura attīstīšanai, taču nav laika, jo audzēkņi jāgatavo centralizētajiem eksāmeniem. Arī vērtēšanas sistēma ir orientēta uz zināšanu pārbaudi. Ir jāpanāk, lai mācību process būtu vērsts nevis uz zināšanu uzkrāšanu, bet pārējām trīs dimensijām, jo zināšanas ir pārāk mainīgas. Tas, ko skolotājs māca tagad, pēc 20 gadiem vairs nebūs aktuāls.

Mums jātiek prom no standartizētas zināšanu pārbaudes, tā vietā regulāri veidojot katra skolēna progresa analīzi visos četros jau nosauktajos elementos – dimensijās. Un veiktā analīze arī būtu katra gada progresa vērtējums – vai viņš ir gatavs nākamajam posmam un vai bijis pozitīvs efekts katram investētajam eiro izglītības sistēmā. Šāda prakse, protams, nozīmētu lielāku atbildību no skolotāja un skolas kopumā, jo nebūtu ārēju faktoru, uz ko novelt atbildību. Tas ir grūts, bet jēgpilns ceļš pretī labām pārmaiņām izglītībā, un tā pavisam noteikti būtu viena no labākajām dāvanām Latvijai nākamajā simtgadē.