Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
1. jūlijs, 2013
Drukāt

Kāpēc ūdens dziļurbuma akā brūni oranžs?

Foto - Stock.XCHINGFoto - Stock.XCHING

Apmēram pirms pieciem gadiem izrakām dziļurbuma aku ūdens iegūšanai. Ūdens ir rūsains. Kad tas nostājas, trauks kļūst brūni oranžs. Vai šādu ūdeni var lietot uzturā? Kāpēc ūdens ir šāds? 
Anita Tukumā

 

Iesakiet, kā tikt vaļā no pārāk liela dzelzs piemaisījuma ūdenī, kas nāk no dziļurbuma! 
Ludvigs Dadzis Kuldīgas novadā

 

Cilvēka organismam ir nepieciešams no 10 mg līdz 50 mg dzelzs dienā. To galvenokārt uzņemam ar pārtiku (gaļu, zivīm, pupām, zirņiem u.c.), bet tikai 5 % – 10 % no vajadzīgā daudzuma – ar dzeramo ūdeni.

Eiropas Savienības Padomes direktīva 98/83/EK (1998. gada 3. novembris) par maksimāli pieļaujamo dzelzs normu dzeramajā ūdenī nosaka 0,2 mg/l. Problēmas ir novērojamas, ja tā koncentrācija sasniedz 0,3 mg/l un vairāk.

Dzelzs ir Zemes garozā visbiežāk sastopamais elements, kas, ūdenim filtrējoties caur iežiem, izšķīdušā veidā nonāk gruntsūdeņos. Tajos gruntsūdeņos, kas nesatur skābekli, dzelzs visbiežāk atrodas sulfāta veidā un neiespaido ūdens ārējo izskatu – tas ir dzidrs un caurspīdīgs. Taču, saskaroties ar gaisu, tas ir, ar skābekli, vai reaģējot ar citām oksidējošām vielām (piemēram, hloru), dzelzs pārvēršas nešķīstošā formā – dzelzs hidroksīdā, kurš izgulsnējas ūdenī kā rūsas krāsas daļiņas.

Tātad dzelzs dzeramajā ūdenī var būt sastopama trīs dažādos veidos: izšķīdušā (ūdens ir dzidrs), izgulsnētā (ūdens duļķains, rūsas krāsā) un koloidālā veidā – dzelzs saistīta ar organiskiem piemaisījumiem, ko novēro ūdenim no seklām akām vai virszemes avotiem (raksturīga dzeltenīga nokrāsa).

Latvijā dzeramo ūdeni galvenokārt iegūst no pazemes avotiem. Tā kā ūdens ir labs šķīdinātājs, tas sevī uzņem dažādas vielas, ar kurām nonāk saskarē, bagātinoties ar dažādiem ķīmiskiem elementiem. Tāpēc iespējama dabīgi paaugstināta atsevišķu savienojumu koncentrācija, ko nosaka reģionam raksturīgie hidroģeoloģiskie apstākļi. Parasti dzeramajā ūdenī vērojams palielināts dzelzs, mangāna, amonija, sulfātu un hlorīdu saturs Tie ir ķīmiskie savienojumi, kas var ietekmēt ar cilvēka maņu orgāniem viegli uztveramo ūdens kvalitātes rādītāju pārmaiņas – duļķainību, krāsu, garšu un smaržu. Nereti šo vielu daudzums pārsniedz normatīvajos aktos noteikto maksimāli pieļaujamo normu. Visbiežākais neatbilstības cēlonis ir Latvijas pazemes ūdeņu piesātinājums ar dzelzs savienojumiem.

Jebkurš cilvēks pats var novērtēt dzeramā ūdens kvalitāti pēc tā organoleptiskajām īpašībām – garšas, krāsas, smaržas un duļķainības. Objektīvu informāciju par tā kvalitāti un nekaitīgumu var iegūt, veicot laboratoriskus izmeklējumus. Ūdens testēšana pēc mikrobioloģiskajiem un fizikāli – ķīmiskajiem rādītājiem notiek jebkurā akreditētā laboratorijā. Savukārt pārrunāt izmeklējumu rezultātus, kā arī saņemt speciālista slēdzienu par dzeramā ūdens atbilstību spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem iespējams jebkurā LR Veselības ministrijas Veselības inspekcijas reģionālajā kontroles nodaļā.

Lai varētu noteikt nepieciešamos pasākumus dzelzs koncentrācijas samazināšanai dzeramajā ūdenī, vajag precīzi noskaidrot dzelzs koncentrācijas lielumu, ūdeņraža jonu koncentrāciju jeb pH līmeni, ūdens cietību, ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzumu, kā arī noteikt dzelzs baktērijas esamību.

Atkarībā no dzelzs koncentrācijas līmeņa tā daudzuma samazināšanai var līdzēt ūdens mīkstinātāji (dzelzs koncentrācija mazāka par 0,5 mg/l), kālija permanganāta smilšu filtri (dabisks minerāls vai sintētiska materiāla filtri, kas apstrādāti ar kālija permanganātu, kurš spēj absorbēt izšķīdušo dzelzi) vai katalītiskie skābekļa filtri (granulēta materiāla filtri, kas veicina dzelzs reakciju ar skābekli un filtrē nešķīstošos dzelzs savienojumus).

 

UZZIŅA

Problēmas, kas saistītas ar palielinātu dzelzs daudzumu dzeramajā ūdenī:

• Garša un izskats – ūdenim raksturīga metāliska garša, dažkārt virspusē veidojas eļļaina kārtiņa, reizēm tam sarkanbrūna nokrāsa. Reaģējot ar tanīnu tējā, ar kafiju vai dažiem alkoholiskajiem dzērieniem, ūdenī veidojas melnas nogulsnes, kas ietekmē gan dzēriena garšu, gan izskatu. Dārzeņi, kas vārīti ūdenī ar palielinātu dzelzs saturu, pieņem tumšāku nokrāsu, ir iespējama nepatīkama piegarša.

• Nosēdumi un nogulsnes – rodas sarkanbrūni nosēdumi uz traukiem, izlietnēm, vannām, tualetes podiem. Arī veļa, ja to mazgā šādā ūdenī, pieņem dzeltenīgu nokrāsu. Nogulsnējumu notīrīšana iespējama, tikai lietojot balinātājus, kas satur hloru vai koncentrētus sārmus.

• Dzelzs baktēriju augšana – lai arī ir konstatēts, ka šī baktērija nav kaitīga veselībai, tomēr tā rada lielas problēmas. Rodas sarkanbrūni gļotveida nogulsnējumi, kas ar laiku var aizsprostot ūdens padevi. Ūdenim rodas nepatīkama smaka, pastiprinās cauruļvadu un to savienojumu korozija, kā arī palielinās sēra baktēriju vairošanās.

Konsultēja LR Veselības ministrijas Veselības inspekcijas Komunikācijas nodaļas sabiedrisko attiecību speciāliste Ieva Raboviča.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+