Mobilā versija
+2.0°C
Anda, Andīna
Pirmdiena, 20. novembris, 2017
28. septembris, 2017
Drukāt

Karsta sirds, drūms spars, alkaina vēlēšanās. Kāpēc Veidenbaums joprojām aktuāls? (1)

Veidenbaums

Eduards Veidenbaums

Latviešu dzejniekam Eduardam Veidenbaumam uz šīs zemes bija lemti vien 24 spilgti un piepildīti gadi, taču viņa rakstītais vārds pārdzīvojis laikmetus un arī šodien skan asi, tieši un patiesi. 3.oktobrī Veidenbaumam apritētu jau 150. Viņa skarbi trāpīgā doma iedvesmojusi un turpina iedvesmot dažādu paaudžu radošas personības. Kāpēc Veidenbauma balss joprojām skan tik spēcīgi un laikmetīgi? Un kāpēc ik jaunai paaudzei joprojām ir svarīgi atklāt savu Veidenbaumu?

Mārtiņš Brūveris. Foto - Zilgma Kukle/LETAMārtiņš Brūveris. Foto - Zilgma Kukle/LETA

Mārtiņš Brūveris, aktieris, lasījis Veidenbauma dzeju Latvijas Radio 2: Veidenbauma dzeja ir tieša, saprotama, ironiska un drosmes pilna. Iespējams, neapzināti esmu ietekmējies no dzejnieka, jo arī es cienu skaidru valodu un godīgu viedokli. Manā profesijā bez uzdrīkstēšanās un izteiktas gribas, kāda bija Veidenbaumam, nav ko darīt. Skatītājs novērtē un atzīst aktieri, kurš nemelo, kurš skaidri izsaka savu nostāju. Aktieris kopā ar skatītāju gan filmā, gan lugā jūt, cīnās, izvēlas, maldās, meklē, mīl, plēšas un graužas. Visas šīs sajūtas ir arī Veidenbauma dzejā.

Domāju, ka Veidenbaums nekad netiks aizmirsts, bet viņš arī nekad neiemantos milzīgu popularitāti. Šodienas Latvijā Veidenbauma kritiskajam prātam un taisnības izjūtai būtu ļoti daudz vielas, jo mēs joprojām dzīvojam nesakārtotā valstī. Varbūt vairs nav tik aktuāla baznīcas un garīdznieku tēma, jo sabiedrība kļuvusi krietni izglītotāka, bet visas pārējās – par liekulību un netaisnību – šķiet, būs ilgdzīvotājas.

Andris HiršsAndris Hiršs

Andris Hiršs, filozofs, vēsturiskās fantāzijas “Mehāniskais Veidenbaums” līdzautors: Es pētu latviešu pirmā filozofa Jēkaba Oša biogrāfiju un atziņas. Osis studēja un lasīja lekcijas Tartu universitātē laikā, kad tur mācījās arī Eduards Veidenbaums, tāpēc ar interesi iesaistījos “Mehāniskā Veidenbauma” koncepcijas izstrādē. Veidenbauma dienasgrāmata, vēstules, laikabiedru atmiņas liecina, ka viņš centās veidot savu dzīvi kā pārdomātu projektu, tiesa gan, būdams dažādu šaubu un nedrošības nomākts. Tartu tolaik cīnās pretēji domu strāvojumi, studenti mēdz aizsēdēties krogos, nodoties dueļiem un pilsētā kā sērga izplatās pašnāvības, tāpēc tā atklājas kā visai drūma vide. Kādam tuvam draugam Tērbatā Veidenbaums esot atzinies, ka “domas kā melni kraukļi nāk un knābā man smadzenes – trakam jāpaliek”. Mēģinājumi viennozīmīgi definēt Veidenbaumu kā materiālistu vai ideālistu, ateistu vai ticīgo, dzejnieku vai teorētiķi, šķiet, ir ārkārtīgi komplicēti, jo viņpus definīcijām paliek dzīvais, domājošais Veidenbaums, kurš apvieno sevī dažādas šķautnes. Nepalikt vienpusīgam, neizolēties tikai vienā specializācijas laukā, domājams, ir prasme, kuru var mācīties no Veidenbauma. Arī man un kolēģiem projekts “Mehāniskais Veidenbaums” prasa drosmi iejusties mums neierastās lomās.

Guntis EniņšGuntis Eniņš

Guntis Eniņš, dabas pētnieks, saņēmis Eduarda Veidenbauma literāro balvu par grāmatu “Nezināmā Latvija”: Kad saņēmu balvu, viesojos Veidenbauma dzimtajās mājās Kalāčos, kur aug, manuprāt, astoņi Veidenbauma tēva stādītie ozoli. Skumji un simboliski, ka šie ozoli lēnām nokalst, tāpat kā šī dzimta izbeidzas. Tā ir liela traģēdija, ka nāve pāragri paņēma tik talantīgu jaunekli. Viņš jau toreiz prata kādas desmit valodas, tāpat īsās dzīves laikā sarakstīja tik daudz spēcīgu dzejoļu. Veidenbaums bija kā krītoša zvaigzne.

Viņa dzeja tolaik noteikti skanēja spēcīgāk nekā tagad, gaisā virmoja revolūcija, cilvēki alka pēc brīvības, kādam bija tas jārosina. Viņa kaujinieciskie un patiesie dzejoļi iedvesmoja. Tagad, protams, arī nav viegli laiki, un, ja Veidenbaums dzīvotu, viņš pavisam noteikti cīnītos pret oligarhiem un tumsonību – jo vai tad tā nav sabiedrības tumsonība un bezatbildība, ka joprojām pie varas tiek naudaskāri blēži? Naudas kārdinājums ir pārāk liels, un vajadzība pēc tautas apgaismības nav mazāk svarīga kā Veidenbauma laikā.

Ieva AkuratereIeva Akuratere

Ieva Akuratere, tautā iemīļotā albuma “Septiņarpus dziesmas ar Veidenbauma vārdiem” (komponists Juris Kulakovs) neaizmirstamā balss: Eduards Veidenbaums ir dzejnieks ar izcilu cilvēcības spēku, mans dvēseles tuvinieks, brālis, kurš ar savu eksistenci un liecību par dzīvi, nāvi, mīlestību un gara spēku ir bagātinājis manu pasaules uztveri. Pirmoreiz viņa dzeju lasīju jau bērnībā. Mani pārsteidza drūmais spars un alkainā vēlēšanās aizklauvēties līdz cilvēku saprātam. Vai zināt, ka Eduards Veidenbaums savas dzīves laikā nav publicējis nevienu savu dzejoli? Viņš laikam pat nevarēja iedomāties, ka vēl pēc gadsimta viņa jauneklīgo dzeju dziedās pasaulslavenais koris “Gaudeamus”! Veidenbaums ar visu savu būtību izstaro cilvēcību, siltumu, līdzjūtību, gudrību, pozitīvu nekaunību un lielu drosmi. Tādi cilvēki nemaz speciāli necīnās ar kaut ko, bet viņu spriedumi ir tik trāpīgi, atmaskojoši, pilni brīvdomības, ka viņu karstās sirds radītie darbi paši kļūst par cīnītājiem. Katrai paaudzei ir svarīgi bagātināt savu dzīves pieredzi ar Veidenbauma dzejas tēlu un loģisko sakarību iepazīšanu. Inteliģence rodas no augstvērtīgas, poētiskas informācijas uztveres, no iespējas salīdzināt pasaules uztveres veidus un bagātināt emocionalitāti. Domāju, ka skolu latviešu literatūras programma pārāk niecīgi ļauj iepazīt Veidenbaumu, tādēļ daudzi jaunieši cenšas meklēt vērtības paši saviem spēkiem, uzsūkt sevī skaisto un dziļo. Arī tādēļ Jura Kulakova dziesmu ciklam ar Veidenbauma vārdiem vienmēr ir bijusi liela piekrišana jaunu cilvēku vidū.

Justīne VaivodeJustīne Vaivode

Justīne Vaivode, režisore, projekta “Mehāniskais Veidenbaums” līdzautore: Bieži vien mēs par cilvēkiem izsakām virspusējus secinājumus, neturpinot izpētes procesu. Tāpat, man šķiet, ir noticis ar Veidenbaumu, jo vai tad tiešām viņš ir tikai nabadzīgs dzejnieks, kas studējis Tērbatā? “Mehāniskajā Veidenbaumā” patiešām cenšamies ieraudzīt jaunas Veidenbauma šķautnes. Piemēram, ļoti aktuāla man šķiet tēma par lietderīgu spēku izmantošanu, jo cilvēka resursi ir ierobežoti. Veidenbaums mani ir iedvesmojis vēlreiz pārskatīt savu vērtību skalu un izlemt, kurp virzīt savus spēkus. Īpašs mirklis, kas man spilgti palicis atmiņā, ir, kad kopā ar “Mehāniskā Veidenbauma” komandu devāmies uz Kalāčiem. Ārā līst lietus un es turu rokās Homēra “Iliādu”, grāmatu, kas kādreiz piederēja Veidenbaumam. Pēc mirkļa prātā noapaļojas fakts, ka viņš taču to ir lasījis grieķu valodā. Un ka vispār gandrīz visas viņa grāmatas ir citās valodās. Veidenbaums pats mācījās un ar nepārejošu ziņkāri pētīja lietas par spīti saviem ierobežotajiem resursiem. Tas savukārt man licis aizdomāties, kādā pārpilnā pasaulē es dzīvoju. Un tad sev jautāju – kā tas viss tiek izmantots un vai vispār tiek izmantots? Eduarda personība mani noteikti iedvesmo mazāk čīkstēt un ciest, vairāk darboties un iet uz priekšu.

Veidenbauma dzimtās mājas "Kalāči". Foto no "Kalāču" muzeja krājumaVeidenbauma dzimtās mājas "Kalāči". Foto no "Kalāču" muzeja krājuma

Uzziņa

Vēsturiskā fantāzijā “Mehāniskais Veidenbaums” dekonstruēta 19./20. gadsimtu mijas latviešu inteliģences dzīve Tērbatā, E. Veidenbauma zinātniskās intereses un viņa pēdējais ceļš uz mājām. Tā veidota kā trīs filozofu skatījumi par Eduarda Veidenbauma darbu “Apcerējumi iz mekānikas”(1894), kas papildināta ar dzīvās animācijas un skaņu etīdēm. Izrādīta šogad septembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

 

Eduards Veidenbaums

 

”Tauta, tauta, gaišā latvju tauta,

Slavas lauriem vaiņagota tu!

Brīvība no augšienes tev ļauta,

Centies izlietot šo brīvību!”

*

”Ej un dzenies tik pēc naudas,

Krāp un blēdī, cik tik jaudas,

Skaties tik uz savu labu,

Rauj no citiem, rauj, kur dabū,

Tomēr strādā apdomīgi,

Krietni, stingri, likumīgi.”

*

”Kuļos es kā pliks pa nātrām,

Raizes moca nakt un dien,

Un pa tam līdz vējam ātram

Dzīves ziedons projām skrien.”

*

Kā gulbji balti padebeši iet,

Tiem vēlētos es līdza tālu skriet,

Tur tālumā, kur ziemas nepazīst,

Kur rozes mūžam zied un nenovīst,–

Kam veltīgi laimību kāro tu, sirds?

Met projām reiz cerības tumšajā kapā:

No saulainām lejām ir mirstīgais šķirts,

Tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā…”

*

”Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks,

Kas varmākiem skādi dar, nosaukts tiek grēks,

Par tiesnešiem cienīti blēži sēž

Un ”godīgi” ādu citiem plēš…”

*

”Mosties, mosties, reiz, svabadais gars,

Celies un salauzi kalpības spaidus,

Atpestī cietējus, klusini vaidus —

Mosties reiz, brīvības cēlajais gars!”

*

”No putekļiem ārā, no dūmiem

Mūs ziedošais pavasars sauc;

Gals bēdām un sirdsēstiem drūmiem,

Vēl pasaulē prieka ir daudz.”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Un vel bija briniskigs dzojolis—Ak ,lakstigala, nedziedi
    Aiz mana loga serigi…

Draugiem Facebook Twitter Google+