Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
12. marts, 2013
Drukāt

Kāpēc vēstnieks Vešņakovs neliek “5”

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

“Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis intervēja Krievijas Federācijas vēstnieku Latvijas Republikā Aleksandru Vešņakovu. Vēstnieks Krieviju pārstāvējis Latvijā nu jau pilnus piecus gadus. Par sekmīgu darbu viņš apbalvots ar augstu Krievijas ordeni.

 

V. Krustiņš: – Cienījamo vēstniek, mūsu sabiedrība ar atzinību ievērojusi Krievijas prezidenta Putina prasīgumu, lai Krievijas pilsonību piešķirtu pēc stingriem noteikumiem. Jāzina krievu valoda un vēsture, jāpārzina Valsts pamatlikuma normas. Ar ko izskaidrojamas šādas prezidenta rūpes un sevišķa uzmanība šai sakarā?

A. Vešņakovs: – Ja runājam par prezidenta Putina izteikumiem par krievu valodas lomu un svarīgumu, tad tā ir pašsaprotama lieta. Mūsu valsts ir ļoti daudznacionāla – 193 dažādas tautas, kas runā 170 dažādās valodās. Tāpēc krievu valoda ir saistelements šīm daudznacionālajām tautām, kas dzīvo vienā milzīgā valstī – Krievijas Federācijā. Taču, runājot par valodu, jāmin, ka katrai valodai dotas noteiktas tiesiskas garantijas, lai tā tiktu lietota un attīstīta. KF konstitūcijā ir 68. pants, kurā teikts, ka valsts valoda visā Krievijas teritorijā ir krievu valoda. Taču otrais punkts papildina – autonomajām republikām ir tiesības noteikt citas valsts valodas. Patlaban Krievijas Federācijā ir vēl 23 valsts valodas, neskaitot krievu. Turklāt dažās republikās tās ir vēl vairāk par divām. Kabardijas–Balkārijas republikā tās ir kabardīnu, balkāru un krievu valoda. Dagestānā ir vairākas tautas, no kurām katra it kā skaitās titulnācija, un katras valoda ir valsts valodas statusā. Citos gadījumos valodai var tikt piešķirts oficiālās valodas statuss, kas iedzīvotājiem dod iespēju pašvaldības līmenī sazināties šajā oficiālajā valodā, lai panāktu labāku sapratni starp vietējo varu un pilsoņiem. Oficiālās valodas ir desmit, piemēram, Karēlijā – somu valoda, Altaja republikā – kazahu valoda.

Kas attiecas uz Putina izteikumiem par pašlaik iebraucējiem mūsu valstī – ir migrācijas plūsma, piemēram, no Tadžikistānas. Šie ļaudis vēlas dzīvot, strādāt, perspektīvā varbūt iegūt Krievijas pilsonību. Šai iedzīvotāju daļai, lai iedzīvotos mūsu zemē, pilnvērtīgi iejustos mūsu vidē, aizsargātu savas tiesības darba devēja priekšā, ir jāprot krievu valoda.

Par to runāja prezidents. Taču Putina gadskārtējā vēstījumā Federālajai sapulcei pērn decembrī viņš izteicās, ka vajadzētu atvieglot pilsonības iegūšanu mūsu tautiešiem – krievu valodas nesējiem. Ar to domāti gan tie cilvēki, kuri dzīvoja cariskajā Krievijā, bet dažādu iemeslu dēļ pameta tēviju, un kuru pēcteči izklīduši plašajā pasaulē, gan PSRS iedzīvotāji, kuri mīt bijušajās republikās – tagadējās citās valstīs. Pašlaik saskaņā ar prezidenta vēstījumā paustajām nostādnēm tiek gatavots jauns likumprojekts, atvieglinot šīm personām iespējas iegūt mūsu valsts pilsonību, ja viņi pārceļas atpakaļ uz Krieviju.

– Sakiet, lūdzu, kā raksturojama Krievijas pilsoņu dinamika Latvijā, tas ir, vai nepilsoņi izvēlas pieņemt Krievijas pilsonību?

– Statistika liecina, ka to Latvijā dzīvojošo vidū, kuri izvēlas pieņemt Krievijas pilsonību, 90% ir nepilsoņi. Par dinamiku – 2007. un 2008. gadā šo izvēli izdarīja apmēram vienāds skaits cilvēku, 1871 un 1845 Latvijas iedzīvotāju. Pilsonību viņi var iegūt Rīgā, kā arī ģenerālkonsulātos Daugavpilī un Liepājā. 2009. gadā par pilsoņiem kļuva jau 3168, bet 2010. gadā vēl vairāk – 5470 iedzīvotāju. Pēdējos divos gados šis skaits kritās līdz 3147 un 2884 cilvēkiem. Galvenokārt tie ir padzīvojuši ļaudis. Ar ko skaidrojams pieplūdums Krievijas pilsonībā pirms pāris gadiem? Mūsuprāt, tas saistās ar smagāko krīzes periodu, ko Latvija piedzīvoja pēc 2008. gada.

E. Līcītis: – Cilvēki jutās drošāk Krievijai “pie sāna”?

– Domāju, ka jā. Ja tā varētu teikt, viņiem šķita pievilcīgāka mūsu pensiju sistēma. Iespēja agrāk pensionēties – sievietēm no 55, vīriešiem no 60 gadiem.

Piedevām Krievijā, kaut gan to arī skāra pasaules ekonomiskā krīze, pensijas nesamazināja, bet pat indeksēja. Latvijā, kā zināms, pensijas iesaldēja un bija pat mēģinājumi panākt to samazināšanu. Krīzē strauji pieauga bezdarba līmenis, un pirmā kārtā tas attiecās uz gados vecākiem ļaudīm. Protams, cilvēki meklēja izeju no situācijas.

Viens no izvēles variantiem bija pāriet Krievijas pilsonībā. Tas, protams, nebija vienīgais motivējošais faktors, kas stimulēja procesu, taču noteikti pastāvēja līdzteku citiem faktoriem. Jāatgādina, ka tolaik eksistēja nenoteiktība ar mūsu valstu sociālo līgumu, kas stājās spēkā tikai 2011. gadā.

V. Krustiņš: – Baņķieris Pjotrs Avens, nesen viesodamies Rīgā, vēstīja, ka pensijas Krievijā beidzamajos gados ir gandrīz divkāršojušās?

– Piecos gados tā ir noticis. Pensijas bija visai pieticīgas. Arī tagad tās par augstām nesauksi, taču pašlaik Krievijas pensionārs saņem vidējai Latvijas pensijai aptuveni līdzīgu summu. Mūsu valdībā ir izvirzīts uzdevums paaugstināt pensionāru iztikas līmeni, un tas tiek darīts.

– Diezgan daudzi šeit dzīvojošie Krievijas pilsoņi saņem Krievijas pensijas. Esat minējis, ka tie ir 18 000 civilpensiju saņēmēji un 13 000 kara pensionāri. Vai arī Latvijas pilsoņi ir šajā skaitā? Piemēram, bijušie virsnieki?

– Šos skaitļus nosaucāt pareizi. Saskaņā ar 1994. gada starpvaldību līgumu par KF kara pensionāru sociālo aizsardzību pensijas saņem šie 13 000 bijušo militārpersonu, kas dzīvo Latvijā. Viņu un 18 000 civilpersonu sociālajai nodrošināšanai, pēc mūsu aprēķiniem, Krievija pērn pārskaitījusi apmēram 115 miljonus dolāru. Es tiku lūdzis precizēt, cik starp 13 tūkstošiem militārpersonu ir Latvijas pilsoņu. Šis skaitlis ir 2714 kara pensionāri ar Latvijas pasi.

– Pērn Rīgā viesojās, mazākais, trīs Krievijas apgabalu gubernatori, kuri runāja par vēlmi piesaistīt darbaspēku. Darbojas valsts programma, sekmējot tautiešu, Krievijas pilsoņu atgriešanos tēvijā, taču atgriezušies esot tikai 713 cilvēki. Tas izklausās ļoti pieticīgs skaitlis – vai jūs to varat apstiprināt?

– Jā, tie ir 713 ļaudis ar savām ģimenēm, kuri atgriezušies, īstenojot programmu “Par brīvprātīgu pārcelšanos uz Krievijas Federāciju”. To apstiprināja 2007. gadā, un programma turpinās. Bet minētais skaitlis attiecas uz tiem, kuri atgriezušies no Latvijas. Kopumā atpakaļ uz Krieviju šajā programmā pārcēlušies 125 tūkstoši tautiešu, lielākoties, protams, no bijušajām PSRS republikām, bet arī no citām pasaules valstīm. Uz šā fona aizbraucējiem no Latvijas ir ļoti mazs īpatsvars, taču jāņem vērā, ka ir arī citi kanāli nokļūšanai atpakaļ Krievijā. Ir starpvalstu līgums par atbalstu tiem, kuri vēlas pārcelties, un tas ir spēkā no 1993. gada. Ja uzlūkojam Krievijā atgriezušos cilvēku skaitu šai garākā laika periodā, redzams, ka tie ir 12 235 iedzīvotāji, kuri nokļuva atpakaļ abu valstu sadarbības ietekmē. Jāpiebilst, ka pirmajā etapā pārvietošanos no vienas valsts uz otru pārāk precīzi neuzskaitīja.

Es konsultējos ar pārstāvi imigrācijas dienestā mūsu vēstniecībā. Pēc viņu domām, pēdējo divdesmit gadu laikā no Latvijas uz Krieviju aizbrauca aptuveni 31 tūkstotis cilvēku, kuri reģistrējās. Faktiski pārcēlušos skaits Krievijā ir daudz lielāks.

– Droši vien nojaušat, ka jautājumu uzdevu tāpēc, ka Latvijā visu laiku apspriež, cik iedzīvotāju devušies uz Rietumiem. Gribēju zināt, cik ir tādu cilvēku, kuri dodas uz pretējo pusi.

– Jā, es jums sniedzu mūsu aplēses. Protams, ievērojami vairāk krievu atgriežas mājās no tādām valstīm kā Tadžikistāna vai Moldova un Uzbekistāna. Kad cilvēks izdara izvēli, kur viņam izdevīgāk doties, tas ir rūpīgi aprēķināts solis. Tie ir pat vairāki apsvērtie “par” un “pret”, pirms tiek pieņemts lēmums. Droši vien tāpēc uz Īriju vai Angliju aizbraukušo skaits ir daudzkārt lielāks par Krievijā atgriezušos skaitu. Lielākā piekrišana Latvijas prombraucēju izvēlē starp Krievijas reģioniem ir Kaļiņingradas apgabalam. Brīvprātīgā pārcelšanās programma sniedz zināmu atbalstu tiem, kuri dodas uz Krieviju. Tas ir pabalsts, iespēja iekārtoties darbā, atvieglotā pilsonības iegūšanas procedūra. Ir iespējams apgabalu administrācijas atbalsts, palīdzot gādāt mājokli, taču tas ir atkarībā no apstākļiem. Tajos reģionos, kur šādas iespējas ir, pārceļotājiem, bez šaubām, šķiet vilinošāk apmesties.

– Runājām par ļaužu pārceļošanu, bet kā ceļo kapitāli? Jau minētais Avena kungs uzsvēris Krievijas labklājības līmeņa celšanos, tostarp to, ka valstij ir finanšu rezerves 600 miljardu dolāru apmērā. Liela summa, un ir zināms, ka pieaug bagāto krievu skaits. No pieredzējušā finansista, bijušā ministra Avena izteikumiem varēja saprast, ka sīka lielo bagātību daļa varētu plūst arī uz Latvijas pusi kā investīcijas mūsu ekonomikā. Vai šī “straumīte” tecēs šurp?

– Latvijas Universitātē referējušais Avena kungs nekļūdījās, teikdams, ka valstij ir lielas valūtas rezerves. Pēc šā nodrošinājuma – 530 miljardiem dolāru – zelta valūtas rezerves apjomā ieņemam 3. vietu pasaulē. Taču tā nav nauda, kas kaut kur brīvi plūst un tek. Tie ir valsts finanšu līdzekļi – drošības spilvens un rezerve neparedzētiem apstākļiem. Krīzes laikā tos lika lietā, lai ar iespējami mazākiem zaudējumiem tautsaimniecībā un iedzīvotāju vidū pārdzīvotu grūto periodu.

Bet jums ir taisnība, ka krievi veic ieguldījumus un nauda nonāk dažādās pasaules valstīs. Ja runā par Latvijas Republiku, jāteic, ka pērn investīcijas no Krievijas puses ir par 548 miljoniem dolāru. Salīdzinoši tas nav liels apjoms, Latvijas Bankā tas saskaitīts kā 4% no kopējiem ieguldījumiem, un Krievija ierindota 7. vietā starp investoriem Latvijā.

Kur plūst krievu investīcijas? Ja radies iespaids, ka visvairāk banku nozarē, tad varu teikt, ka tas nav tiesa. Lielākie ieguldītāji bankās, protams, ir zviedri ar 46% daļu, kamēr krievu kapitāls nozarē ir 2,5 procenti. Taču Latvijā reģistrēti 3830 uzņēmumi ar Krievijas kapitālu vai vismaz kādu daļu no tā. Pie lielākajiem tradicionāli skaitāmi “Latvijas gāze”, “Lukoil Baltija”, “Itera Latvija”, “Severstaļlat”, arī “Grindex”. Ventspilī uzcelts mūsdienīgs ogļu terminālis, Jelgavā darbojas “AMO Plant” rūpnīca. Būsiet pamanījuši, ka pērn krievu uzņēmēji ieguldīja piensaimniecībā, iegādājoties Rīgas un Valmieras piena kombinātu akcijas, ko apvienoja ar brendu “Food Union”. Turklāt kompānija “Uralvagonzavod” plāno vagonrūpnīcu Jelgavā un gatava investēt uzņēmumā 20 miljonus eiro.

E. Līcītis: – Cik daudz Krievijas pilsoņi investējuši nekustamajā īpašumā, kopš Latvijas likumi ļauj iegūt uzturēšanās atļaujas, ja par attiecīgu summu nopirkta māja vai dzīvoklis?

– Tās ir nelielas summas salīdzinājumā ar daudzmiljonu ieguldījumiem Latvijas ostās vai ražojošos uzņēmumos. Privātpersonas, kuras pirkušas nekustamo īpašumu un kā bonusu saņēmušas uzturēšanās atļauju, cik esmu dzirdējis, esot ap pieciem tūkstošiem. Ja katrs no viņiem ieguva īpašumu 150 000 eiro vērtībā, tad kopumā tā, protams, ir arī ievērojama summa, bet šo investoru starpā ir ne tikai Krievijas pilsoņi.

– Sakiet, vai vēstniecība uztur kontaktus ar šiem pilsoņiem, kuri ierodas Latvijā? Varbūt viņi paši nāk uz vēstniecību?

– Īpašumu iegādē viņi darbojas pilnīgi patstāvīgi. Tam nav vajadzīga nedz atļauja, nedz reģistrācija no mūsu puses, vienkārši ir jāizpilda Latvijas likumā noteiktā procedūra. Darījums par attiecīgu summu, līgums, samaksa, un uz šā pamata tiek izsniegta uzturēšanās atļauja, ko, starp citu, pagarina ik pēc gada, kad apstiprina, ka īpašums tiem pašiem cilvēkiem joprojām pieder, ka tas tiek apsaimniekots un visi nodokļi samaksāti. Atbraucēju vidū ir cilvēki, kurus es pazīstu, kuri vēlas tikties ar vēstnieku, un tad, protams, tiekamies, iedzeram tēju. Nesen Rīgā koncertēja Genādijs Hazanovs, cik zinu, viņam Jūrmalā ir īpašums. Televīzijas spēles vadītājs Aleksandrs Masļakovs sen kā šeit dzīvo, arī aktieris Sergejs Svetlakovs.

Interesanti, ka pirms vairākiem gadiem Jurijam Lužkovam atteica uzturēšanās atļauju, un toreiz par to rakstīja daudzu valstu visās avīzēs. Tas kalpoja kā reklāma Latvijas piedāvātajai iespējai, ka, iegādājoties īpašumu, šeit var dabūt uzturēšanās atļauju, līdz ar to arī Šengenas vīzu.

– Tagad avīzēs baumo, ka Jeļena Baturina, miljonāre un Lužkova dzīvesbiedre, pērkot Rīgas viesnīcas, Jūrmalas savrupmājas.

– Lasīju par to, bet neesmu pamanījis jelkādus pamatotus simptomus šādām ziņām. Taču biznesa ļaudis, kārtojot darījumus, reti kad iet uz savu valstu vēstniecībām. Viņi to risina ar vietējo varu, vietējiem kolēģiem uzņēmējiem. Ārzemēs dzīvojošam, strādājošam Krievijas pilsonim nav obligāta prasība reģistrēties Krievijas konsulātā. Tāpēc nevaru atbildēt uz bieži uzdoto jautājumu, cik Krievijas pilsoņu pastāvīgi dzīvo Latvijā. Pēc dažādām pazīmēm lēšot un aptuveni rēķinot, tie būs kādi 40 000 cilvēku. Pirms gada Krievijas prezidenta vēlēšanās piedalījās 22 tūkstoši šeit dzīvojošo Krievijas pilsoņu.

V. Krustiņš: – Esam nonākuši līdz “mūžīgajam” jautājumam par mūsu valstu attiecībām. Cik bieži dzirdam, ka tās būtu labas, ja nenotiktu tas, tas un vēl kaut kas. Jūs kādā intervijā nesen devāt vērtējumu pašreizējām attiecībām ar visai atturīgu trijnieka atzīmi – protams, piecu ballu vērtējumā. Trīs šai skalā nozīmē “apmierinoši”, taču ir arī augstākas atzīmes. Bet, lūk, ko raksta 
mūsu avīzes lasītāji, sacīdami, ka attiecības varētu būt labākas. Jā, viņi atzīst, ka šai virzienā nereti klibo Latvijas Ārlietu ministrijas politika, kas varētu būt “veiklāka”. Bet, no otras puses, izsaka pretenzijas arī krievu pusei. Šie mājieni velk pat uz to, ka Krievijas Ārlietu ministrijā atgriezies biedra Gromiko gars, un šo kungu Rietumos pazina kā “misteru Nē”. Šai kontekstā runā par “tradīciju” vienmēr meklēt to nepatīkamāko, traucējošāko mūsu attiecību uzlabošanai. Varbūt no vēstniecības uz Maskavu jāsūta optimistiskāki, gaišāku toņu ziņojumi par Latvijā notiekošo?

– Paldies, ka pastāstāt par “LA” lasītāju domām. Mans viedoklis pilnībā saskan ar viņu teikto tajā ziņā, ka mūsu valstu attiecības varētu būt labākas. Par to esam vienisprātis, esmu patiesi ieinteresēts, lai šie uzlabojumi notiktu. Vēl vairāk! Domāju, ka tālab man šo to izdevies paveikt – arī sadarbībā ar Latvijas Ārlietu ministriju, ar citām valsts iestādēm, kopš Rīgā strādāju piecus gadus. Gribu nosaukt pozitīvā virzienā vērstus soļus, kas sperti tieši attiecību nostiprināšanā un nesuši ieguvumus – arī Latvijas pusei. Nozīmīgākie no šiem soļiem – 2007. gadā noslēgtais robežlīgums. Tālāk – prezidenta Zatlera vizīte Maskavā 2010. gada nogalē. Saistībā ar to – abām pusēm ļoti svarīgu līgumu parakstīšana, kas veicina Latvijas un Krievijas sadarbību un atrisina jautājumus, kas netika risināti 20 gadus. Tas, piemēram, attiecas uz biznesam tik svarīgo dubulto nodokļu neaplikšanu. Lūk, šā darba rezultāts.

2007. gadā preču apgrozījums Latvijai ar Krieviju bija 3,1 miljarda dolāru līmenī, bet 2012. gadā (pēc Krievijas muitas datiem) tas trīskāršojās un sasniedza 9,6 miljardus dolāru. Tas devis papildu līdzekļus abu valstu kasēm, darba vietas cilvēkiem, finansējumu sociālām vajadzībām – tie ir ieguvumi no tirdzniecības mūsu starpā.

Domāju, ka Krievijas iestāšanās Vispasaules tirdzniecības organizācijā, minēto līgumu pieņemšana rada apstākļus tālākajai savstarpēji izdevīgai saimniecisko sakaru attīstībai 2013. un nākamajos gados. Tas ir tas, kam jānotiek kaimiņu starpā, dzīvojot ar kopīgu robežu un daudzējādā ziņā arī ar kopīgu vēstures gājumu. Tagad par to, kas man neļāva likt visaugstāko atzīmi piecnieku, vērtējot attiecības pērn, lai kā es to būtu vēlējies. Diemžēl tieši pērn bija dzirdami daudzi nedraudzīgi, lai neteiktu, rusofobi izteikumi no Latvijas puses Krievijas adresē. Es to saprotu, kad izsakās politiķi, kuri nav pie varas. Arī Krievijā tā ir. Taču līdzīgi teica arī oficiālas Latvijas amatpersonas un struktūras, piemēram, ka Krievijai esot slēpti mērķi attiecībā pret Latvijas valsti, viltus pilna politika; ka mūsu darbs ar tautiešiem esot drauds Latvijas nacionālajai drošībai. Jūsu aizsardzības ministrs intervijā avīzei “Christian Science Monitor” aizrunājas pat tiktāl, ka apgalvo – viņš joprojām uzskatot Krieviju par ienaidnieku, kam nedrīkst uzticēties. Ja mūsu aizsardzības ministrs ko tādu pateiktu par Latviju, kāda būtu jūsu lasītāju reakcija attieksmē pret Krieviju un tās oficiālo pārstāvi? Kā man vajadzētu izskaidroties ar jums šai sakarā? Tāpēc, ja izbeigsim retoriku, kas neveicina normālu politisko klimatu starp normāliem kaimiņiem, kādi ir Krievija un Latvija, mēs tik tiešām sasniegsim pozitīvu dinamiku abu pušu attiecībās. Es no tiesas to vēlētos. Es ceru, ka tā tas arī būs. Pragmatisms ļāva īstenot Valda Zatlera vizīti Maskavā, kurai bija pozitīvs vērtējums ļoti lielā Latvijas sabiedrības daļā. Jo tā bija labi sagatavota, pārdomāta un cieņpilna vizīte attiecībā pret mazu, bet svarīgu Baltijas jūras valsti, ko sauc Latvija.

– Vai pareizi sapratu, ka pārmetumu bultas vēršat oficiālo personu virzienā?

– Jā, pamatvilcienos. Pēc jūsu aizsardzības ministra izteikumiem mums doti mājieni, ka viņš nav pareizi saprasts un arī žurnālisti nepareizi atspoguļojuši, bet tādos gadījumos ir noteikts veids – izteikumu atsaukums. Bet tā nenotiek.

– Šo precizējot, jāatzīmē, ka sabiedriskas personas no Maskavas biežāk viesojas Latvijā – lūk, akadēmiķis Čubarjans kā Vēsturnieku komisijas līdzpriekšsēdētājs ieradās, redaktors Zjatkovs un desmitiem citu. Tas taču liecina par tolerantām attiecībām – vismaz “neoficiālo” personu lokā.

– Es piekrītu. Tiek uzturēti kultūrsakari, tiekas cilvēki, pieaug krievu tūristu plūsma uz Latviju.

Jo vairāk būs šādu cilvēcisku kontaktu, jo vairāk mazināsies neizpratne un neskaidrības. Lai ļaudis iepazīst vienu un otru valsti, lai paši spriež par notiekošo, nevis klausās kādā izteiktā viedoklī. Tāpēc mēs iestājamies, lai tiktu atcelts vīzu režīms Krievijas un Eiropas Savienības valstu starpā.

Mūsu vēlme ir, lai līdz Soču 2014. gada ziemas olimpiskajām spēlēm šis šķērslis, kā es to saucu, XX gadsimta anahronisms, tiktu likvidēts. Ja vēl nākamgad tas neizdosies, tad līdz 2018. gada pasaules futbola čempionātam Krievijā mēs atrisināsim šo lietu. Par to notiek sarunas, un atvērtas robežas dos iespēju normāliem cilvēkiem savstarpēji kontaktēties, kas ir nepieciešami jebkurā civilizētā valstī, kāda ir gan Latvija, gan Krievija.

– Tā kā mūsu saruna notiek 5. martā, man jāatgādina, ka tā ir 60. gadadiena kopš Staļina nāves. Kā oficiālā Krievija attiecas pret šo datumu un šo personu? Nesen Volgogradā nolēma, ka, svinot uzvaru pār vācu armiju, pilsētu uz dažām dienām pārdēvēs par Staļingradu. Tur varbūt ir īpaša attieksme pret pagātnes notikumiem, taču kā Staļinu vērtē Krievijas vara?

– Tā kā man pašam tikko apritēja 60 gadi, par 1953. gada 5. martu esmu dzirdējis radinieku atmiņas vai lasījis vēstures grāmatās. Toreiz tik tiešām daudzi uzdeva jautājumu – kā gan dzīvosim tālāk? Personības kults, protams, iedibināja pret Staļinu attiecīgu attieksmi sabiedrībā. Kā pret to attiecas tagad? Nav nekādu citu pavērsienu kā 1956. gadā PSKP XX kongresā lemtais, ar ko, pēc manām domām, pilnīgi pareizi nosodīja personības kultu un staļinisma represijas.

Tā ir pašreizējās varas personu pozīcija – staļinismam dots pelnīts nosodījums. Mūsu valsts atgriešanās pie tā nekādā veidā nav iespējama, jo pārdzīvots tik daudz grūtību, notikušas represijas, kurām nevar būt piedošanas. Jā, mūsu sabiedrībā ir pa kādam cilvēkam, kam ir interese par Staļina personību.

Šī interese varēja pastiprināties 90. gados, kad trūka disciplīnas un kārtības, kad cilvēki zināmā mērā zaudēja orientierus. Tad daži jautāja, kurš varētu ieviest tādu kārtību, un sliecās domāt, ka Staļins gan viens un divi ieviestu. Taču tā noteikti nav liela sabiedrības daļa, kas bruņotos ar šādu pieeju. Atceros, kā pats tiku ievēlēts par KPFSR tautas deputātu, cīnoties ar 13 citiem pretendentiem Arhangeļskā. 1990. gadā biju Komunistiskās partijas pilsētas komitejas sekretārs un kā vienīgais no tā laika Arhangeļskas komunistu funkcionāriem vēlēšanās izcīnīju uzvaru. Toreiz bija sīva spēkošanās, un otrajā balsošanas tūrē man palika viens pretinieks, Ziemeļu upju kuģniecības avīzes redaktors, kurš sevi dēvēja par sociāldemokrātu. Kādreiz es strādāju šajā kuģniecībā par partijas komitejas sekretāru un savulaik apstiprināju V. Sadkovu redaktora amatā. Personīgas pretstāvēšanas tur nebija, V. Sadkovs izcēlās tikai ar radikālāku attieksmi attiecībā uz procesiem, kādiem, viņaprāt, būtu jānotiek mūsu valstī. Es turpretī biju tāds kā mērenais reformists un sekmīgāk uzstājos TV debatēs, kamdēļ arī guvu izšķirošo pārsvaru. Tas bija evolucionāras attīstības idejas pārsvars pār revolucionārāku piedāvājumu Gorbačova “perestroikas” laikā, idejas, kuras jūs labi atceraties vējojam arī Latvijā. Kāpēc jums to stāstu? Tāpēc, ka gribu uzsvērt – tolaik es neatceros nevienu nopietnu politiķi, kurš mēģinātu stāvēt staļinismu atbalstošās pozīcijās vai aicinātu ko tādu restaurēt. Krievijas Federācijas Augstākajā Padomē, kurā es biju tautas deputāts starp 1068 citiem, nesastapu it nevienu, kurš pārstāvētu staļinismam līdzīgu strāvojumu. Tajos gados ar vistautas balsošanu tika pieņemta Krievijas konstitūcija, pēc kuras arī tagad dzīvojam un kurā ierakstīts, ka Krievija ir demokrātiska valsts, un tā ir mūsu galīgā izvēle.

E. Līcītis: – Noslēgumā, atgriežoties pie mūsu valstu savstarpējām attiecībām – tā runā, ka Pēterburgā iespējama premjerministru Medvedeva un Dombrovska tikšanās?

– No savas puses zinu teikt, ka jau pirms vairākām nedēļām personīgi pasniedzu Dmitrija Medvedeva ielūgumu Latvijas premjerministram uz Baltijas jūras ekoloģisko konferenci, kas notiks Sanktpēterburgā 5. – 6. aprīlī. Tāds pats ielūgums ticis adresēts arī citu Baltijas krastu valstu valdību galvām. Pašlaik Krievija prezidē Baltijas jūras padomē, un mūsu piedāvājums bija sarīkot šādu konferenci par visus vienojošu tematiku – ekoloģiju. Mēs gaidām Baltijas jūras visu valstu valdību galvu ierašanos, toskait Dombrovska kunga ierašanos. Ja viņam būs vēlēšanās par divpusēju tikšanos, kas ir ierasta prakse šādās reizēs, tad Latvijas pusei ir jānoformulē tēmas, saraksts apspriešanai. Pagaidām no Dombrovska 
kunga neesam saņēmuši šādu vēstījumu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+