Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
4. oktobris, 2013
Drukāt

Kāpēc zīdainis raud? Ko darīt?

bebulis

Zīdaiņa raudas acumirklī piesaista mātes uzmanību un neatstāj vienaldzīgus pat svešus cilvēkus- tas ir ārkārtīgi spēcīgs signāls. Raudāšana ir visspilgtākā pazīme, kā bērns pauž, ka kaut kas nav kārtībā, ka steidzami nepieciešama vistuvāko cilvēku-mammas un tēva iejaukšanās.

Noskaidrot, kas tieši bērnam nepieciešams, ir vecākiem uzdotais rēbuss, jo no tā, cik labi izdosies saprast savu bērnu un parūpēties par viņa vajadzībām, atkarīgs ļoti daudz.

 

Par maza bērna raidītajiem signāliem un vecāku rīcību un tās nozīmi stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas klīnikas ārsts psihoterapeits, kā arī Topošo vecāku skolas lektore dr. Baiba Gerharde.

Zīdaiņa diskomforta iemeslus var iedalīt divās lielās grupās- fiziska nelabsajūta, kas saistīta ar ķermeni un emocionāla nelabsajūta.

Ja bērns nemierīgs vai raud – tieši par fizisko labsajūtu jāparūpējas vispirms, ar to ir jāsāk. Bērns raud, ja viņš ir izsalcis, nosalis vai sakarsis, slapjš, slims vai cieš sāpes. Ja visi šie iemesli izslēgti, bet bērniņš turpina raudāt, tad iemesls mazuļa neapmierinātībai ir emocionālas dabas.

Emocionāla diskomforta iemesli ir saistīti ar attiecībām ar mammu, ar mammas labsajūtu un spēju nodoties savam bērnam un ar norisēm ģimenē, dažreiz-procesiem apkārtējā sabiedrībā. Bērns cietīs, ja mamma kaut kādu iemeslu dēļ būs ilgāku laiku prom, nomākta, savās domās nogrimusi (t.i. nepieejama), satraukta, dusmīga, kā arī tad, ja ģimenē valdīs saspringta gaisotne vai ģimeni apdraudēs kādas ārējas norises sabiedrībā. Tomēr nozīmīgākās ir bērna attiecības ar mammu. Nelabvēlīgos apstākļos izšķirošā ir mammas spēja tikt ar situāciju galā, pasargāt no tās iespaida bērnu. Emocionālu grūtību izraisīts bērna nemiers bieži atkārtojas noteiktās situācijās vai diennakts laikos. Tam ir ciklisks raksturs.

Zīdaiņa galvenā emocionālā vajadzība ir izveidot uzticības pilnu atkarību, pieķerties mammai, iesaistīties attiecībās, ko sauc par simbiozi – kad divas būtnes it kā saplūdušas vienā, dzīvo ciešā saskaņā viena ar otru, „uz viena viļņa”, pastāvīgi paturot otru savas uzmanības lokā, izmaiņām, kas notiek ar vienu, raisot atbildes reakciju otrā; kur mamma uzņemas pilnīgas rūpes par bērnu un bērns pilnībā uz viņu paļaujas, ka viņa to spēs. Ilgāku laiku atrodoties atsevišķi- abiem rodas atšķirtības trauksme, pieaug vajadzība pēc otra.

Lai simbioze varētu notikt, mammai svarīgi būt klāt, būt pieejamai, atsaucīgai, pašai justies labi un nevairīties no tuvības ar bērnu, mīlēt viņu.

Tam nepieciešamas mīļas mājas, kurās sieviete var nodoties bērnam, neraizējoties par finansiālām grūtībām, un bez prasību spiediena no bērna tēva vai citu radinieku puses.

Bērna piesaistīšanos nodrošina viņu abu ar mammu ikdienas dzīves norises un mammas izjūtas tajos, mammas atsaucība un rūpes. Ja mamma nejūtas labi, tas traucē viņai atvērties savam mazulim un neļauj bērnam droši uz mammu paļauties, uz to zīdainis reaģē ar nemieru un arī ar dažādām veselības problēmām (bērnu ārsts var dot atbildi, cik lielā mērā zīdaiņa slimošana saistīta ar mātes iekšējo pasauli).

 

Zīdīšana – pati svarīgākā ikdienas norise

Rūpējoties, lai bērns ir paēdis, mamma vienlaikus ļauj viņam justies mīlētam, saprastam, svarīgam. Tas notiek, kad mamma nododas zīdīšanas procesam ar prieku un labsajūtu, veltot bērnam maiguma pilnu nedalītu uzmanību. Ir labi atļaut paēdušam mazulim vēl atpūsties, pabūt kopā un nesteigties pārtraukt radušos tuvību.

Šos brīžus neviens nedrīkstētu traucēt- ne bērna tēvs, kas labprāt pastāstītu, kā dienā gājis, ne citi bērni ar savām vajadzībām, ne sadzīvisku jautājumu vai domstarpību risināšana, ne draudzene ar telefonsarunu.

Atkarību pētnieki svētlaimi paēdušam aizmigt mātes rokās saista ar dziļu piepildījumu, ko cilvēks, ja viņa pirmajā dzīves gadā tā ļoti trūcis (tad dominē tukšums), meklē alkohola vai narkotiku reibumā.

Emocionāli piepildīta sava bērna zīdīšana ir visefektīvākā atkarību profilakse. Ja zīdīšanas process neizdodas vai agrāk ar pudeli nebarots bērns negrib zīst krūti, tas liecina, ka simbioze ir bojāta un normāla bērna attīstība ir apdraudēta. Tad bērns ēd pudeli un raud, paēd un atkal raud, visbiežāk tā ir, kad mamma pilna ar apslāpētām dusmām. Viņa cenšas, bet kaut kā ir stipri par daudz vai par maz. Šādā gadījumā mammai steidzami nepieciešama palīdzība, ja neizdodas tikt galā ģimenē, vēlams meklēt profesionālu atbalstu pie ārsta – psihoterapeita

.

Ģērbšana – sarunu laiks

Arī ķermeņa kopšana ir līdzīgs proces s- gādājot par fiziskajām vajadzībām, mamma vienlaikus ļauj bērnam just patiku, priecāties, smieties, iepazīt sevi un pasauli, rada stabilitāti un drošību. Kā panākt, lai mazulim patīk ģērbties, un viņš neraud un neprotestē?

Nepieciešama ērta vieta, silta telpa, labs noskaņojums un gana daudz laika. Kustībām jābūt fizioloģiski pareizām (to var ierādīt bērnu ārsts vai fizioterapeits), lēnām un maigām, svarīgi pastāstīt, ko mamma dara- par katru darbību, vēstīt, kas notiks tālāk, nosaukt vārdā un parādīt drēbītes, ļaut tās aplūkot, nosaukt ķermeņa daļas (rokas, pirkstus, pēdas, punci, dupsi) un- noglāstīt, sabučot, pakutināt, pie viena paapļot un izvingrināt plecu un gūžu locītavas, ļaut bērnam kādu laiku padzīvoties plikam. Ja mamma smaidīs, tad jau 6 nedēļu vecumā bērns viņai uzsmaidīs pretī. Būtiski ir nesteigties, ļaut, lai valoda ritmiski mijas ar rīcību, pakavēties pie bērnam patīkamām sajūtām.

 

Auklēšana

Pirmie mēneši ir kā grūtniecības turpinājums- bērns labprāt atrodas mammas rokās un saldi guļ, sajūtot viņas auguma smaržu un siltumu, elpošanas ritmu, sirdspukstus- šīs pazīstamās sajūtas sniedz vislielāko drošību un patiku. Nokļūt mātes rokās ir kā beidzot atgriezties mājās.

Arī vēlāk ieteiktu mazuli ņemt rokās ikreiz, kad viņš to vēlas. Pieradināsiet? Jā! Tas ir visefektīvākais veids kā izaudzināt drošu, veselu un laimīgu cilvēku. Pēc tam netiksiet vairs vaļā? Tieši otrādi! Tie bērni, kam mammas pietiek, paaugušies droši dosies izpētīt pasauli (istabu, rotaļu laukumu u.t.t.), tie, kam mammas pietrūcis, baidīsies viņu palaist vaļā, uzmanīs, turēsies pie svārkiem.

Vide

Zīdaiņa nemiers, īpaši raudāšanas lēkmes vakaros var būs saistīts arī ar pārāk aktīvu dzīvesveidu, ja notikumu un iespaidu (vietu, seju, trokšņu, smaržu) par daudz – tas pārkairina.

Tad svarīgi, cik iespējams, stimulus novērst – ienest bērnu klusā istabā, samazināt vai pat pavisam izslēgt gaismu, mierīgi turēt rokās vai ielikt gultiņā, un neucināt, nešūpināt, nenēsāt apkārt, nerādīt dažādas mantiņas (raudās vēl vairāk), nenest pie loga, nedziedāt.

Zīdaiņi ir konservatīvi – viņiem patīk stabili, mierīgi un maz mainīgi apstākļi un dienas kārtība, īpaši pirmajos mēnešos. Tā tik liekas – ielikt tādu maziņu auto krēsliņā vai ratos un visur var doties, visur paņemt līdzi (viņš taču tāpat pārsvarā guļ!). Vairumam zīdaiņu tas nepatīk. Un vairumam zīdaiņu nepatīk ceļojumi – viņi pamanās iecerētās patīkamās vakariņas sabojāt ar grūti klusināmām raudām.

Runājot par māju vidi, ģimenei svarīgi sargāt savas robežas un neļaut iejaukties radiniekiem ar pamācīšanu un palīdzēšanu, ja jaunā māte to nevēlas. Ja kāda cilvēka klātbūtne traucē, viņam jādodas projām, pat ja viņam ir vislabākie nolūki.

 

Mierināšana

Jebkurš zīdainis pat vislabvēlīgākajos apstākļos jūt arī no savām psihes dzīlēm nākošu trauksmi un nemieru – tā remdināšana ir ārkārtīgi nozīmīga, jo atjauno iekšējo līdzsvaru, uzveic haosu un atgriež pasauli tās ierastajā kārtībā. Bērnu nomierina mammas klātbūtne, maiga balss, turēšana rokās, dungošana, šūpošana, nēsāšana. Tomēr pats svarīgākais- mammas miers un labvēlība.

Ļoti svarīgi, lai mamma atsauktos uz bērna nemieru, iečīkstēšanos, raudām – tas veido pieredzi tikt sadzirdētam, uztvertam nopietni, būt nozīmīgam. Var sākt ar maigākiem mierināšanas līdzekļiem – atsaukties, parunāties, paglaudīt muguriņu, apskaut, tikai tad ņemt rokās. Ja mamma izlēmusi rokās neņemt (piemēram, lai pieradinātu aizmigt savā gultiņā) – tad palikt blakām, runāties, mīļot. Lielām sirdssāpēm mammai vienmēr ir brīnumlīdzeklis- krūts, universālais mierinātājs, kas vienmēr palīdzēs.

Ja mamma satraukta, pati nobijusies vai dusmīga – visdrīzāk nekas nesanāks. Te veidojas burvju loks- bērns turpina raudāt, kas vēl vairāk palielina mammas nemieru un diskomfortu.

Ar to iznāk saskarties jebkurai sievietei, kurai ir bērns, un te ir tikai viens risinājums – atrast savu miera atslēgu jeb nomierināšanās formulu un likt to lietā.

 

Gaidīšana- dzīves neizbēgamība

Tomēr mammas dzīvi nepiepilda tikai zīdainis vien, viņai ir arī vīrs, varbūt citi bērni, arī pašas vajadzības – ir jāpaēd, jānomazgājas, nāk miegs u.c., nav iespējams 100% uzmanības veltīt tikai mazulim. Un tas ir labi. Gaidīšana zīdainim nepatīk, rada neapmierinātību, frustrāciju, tomēr – ja nav pārmērīgi liela, tā izdara labu darbu- mudina bērnu attīstīties, atklāj, ka pasaulē bez viņa ir arī citi cilvēki un apstākļi. Nevajag atstāt mazuli raudam, labāk ātrāk viņu nomierināt, bet nevajag arī trīs aukles vai pastāvīgu vecmāmiņas klātbūtni, lai ar visu tiktu galā.

Vecāku gudrība ir nepārbaudīt bērna pacietību par daudz, samērot gaidīšanu ar viņa spējām to izturēt. Bērna izplūšana asarās liecina, ka robeža pārkāpta, ir jau par daudz. 

Arī nesaprotot, ko zīdainis vēlas, mamma viņu frustrē, tomēr nav tik traki – labai attīstībai pietiekoši ir 60% pareizi atpazītu signālu.

Te daba nāk sievietei palīgā – grūtniecības laikā daudzkārtīgi pieaugot dzimumhormonu koncentrācijai asinīs, izveidojas saasināta jūtīga uztvere, tas gan ne vienmēr patīkami grūtnieces tuviniekiem, bet ārkārtīgi nepieciešami vēderā augošajai būtnei – šis jūtīgums vēlāk ļaus jaunajai mātei uztvert un saprast, ko tad vēlas viņas bērns.

 

Rotaļāšanās

No trīs mēnešu vecuma bērns pavada arvien vairāk laika uz vēdera, pieaug viņa interese par apkārtni, un arvien lielāku nozīmi iegūst grīda un priekšmeti, kas uz tās atrodas. Kopīga rotaļāšanās arī ļoti būtiska mazuļa labsajūtai un attīstībai.

 

Ieguvumi par mammas pūlēm

Ja raudošs zīdainis saņēmis mierinājumu un mīlestību, ja mamma par viņu priecājusies, sapratusi, ko viņš vēlas, ko viņam vajag, un to sniegusi, tas uz visiem laikiem ieliek augošā cilvēka psihes dzīlēs trīs pamatakmeņus jeb ārkārtīgi būtiskas atziņas:

„Es esmu labs”- jo mamma mani mīl un pieņem visādu- gan smaidošu, gan raudošu.

„Pasaule ir laba”- jo mani saprot, jo tā ir vieta, kur iespējams apmierināt visas manas svarīgākas vajadzības, jeb tajā ir un būs atrodams viss, kas man nepieciešams.

„Viss būs labi”- jo tā ir bijis, jo te ir droši, jo es varu paļauties. Tā ir nezūdoša cerība, kas iztur dzīves grūtības.

Tās ir gan fiziski, gan psihiski un emocionāli veselas personības pamats.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+