Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
26. marts, 2013
Drukāt

Kapsētas dekadence


Foto - Gunārs JanaitisFoto - Gunārs Janaitis

Zem Nacionālā teātra apzeltītās skatuves arkas režisore Indra Roga un mākslinieks Leonards Laganovskis uzbūvējuši zaļgandūmakainu kapsētas parku un kā krāšņus, vizuļojošus putnus palaiduši tur paganīties Oskara Vailda salonlugas “Sieviete, kura nav uzmanības vērta” personāžus. 


Viņi pucē spalviņas, apmainās elegantiem un indīgiem dialogiem un nododas laiski nekautrīgām riesta dejām. O. Vailda darbu vizītkarte ir gan estetizācija un izsmalcinātība, gan cilvēka dabas neglītāko izpausmju eksponēšana, kad zem nopucētās maskas paveras grēcīgā seja – tāds mūžīgais Doriana Greja portreta duālisms. Vailda lugās svarīgākais ir teksts, līdz aforismiem izslīpēti dialogi, kurus tēli mētā kā pingponga bumbiņas. I. Rogas izrādē teksts ir tikai viena no sastāvdaļām – augstākās sabiedrības dzēlīgi asprātīgais attiecību stils ir virskārtiņa. Vizuālais tēls un mizanscēnas (radošajā komandā arī horeogrāfe Inga Raudinga un kostīmu māksliniece Liene Rolšteina) bagātīgi izvērš citu vēstījumu: grēcīgu, baudkāru, dekadentu sabiedrības krējuma portretējumu. No O. Vailda terasēm, hallēm, saloniem kapsētā palaistos personāžus ietver barokāli ziedi, pelni, trūdi, kritušas rudens lapas.

Pirmais cēliens būtībā ir ļoti gara ekspozīcija. O. Vailds to speciāli uzrakstījis tā, ka darbības nav nemaz, vēlēdamies pakaitināt kritiķus, kas tam pārmeta darbības trūkumu “Lēdijas Vindermīras vēdeklī”. I. Roga bezdarbību izvērš par sabiedrības defilē. Sevī iemīlējušās dāmas: latenti agresīvais sievieškārtas dendijs – misis Elonbija (Maija Doveika), flegmatiski valdonīgā lēdija Ponterfakte (Ināra Slucka), valšķīgi indīgā lēdija Hansentone (Līga Zeļģe), frivoli melanholiskā lēdija Statfīlde (Inga Misāne), vēl savu vietu neatradusī amerikāniete mis Vērzleja (Sanita Pušpure); dekoratīvi, statiski kungi (Ģirts Liuziniks, Mārtiņš Brūveris, Juris Lisners, Mārtiņš Egliens). Fonā darbojas atriebīgi smīnoši kalpotāji padevīgi augstprātīgās pozās (Ieva Aniņa, Kristiāns Kareļins, Jurģis Spulenieks).

Mizanscēnas piesātinātas ar atsvešināti vēsām, laiskām pārošanās rotaļām – ne atturīgi kokainajā angļu, drīzāk izlaidīgi atraisītajā franču stilā. Aristokrāts izklaidējas zem dāmas svārku šlepes, visi izturas, it kā to neredzētu. Bet – vai! tam, kuru pieķers lielākos grēkos – iznīcinās uz vietas, garlaikotā asinskārē sarīkos publisku nošaušanas aktu.

Visa sabiedrības inde sakoncentrēsies un izlauzīsies daudzgalvainā pūķa šņācienā izrādes beigās.

Otrais cēliens beidzot aizsāk darbību un fokusējas uz O. Vailda iecienīto salonlugu tēmu par augstākās sabiedrības pagātnes noslēpumiem un grēkiem, nelegālajiem bērniem, melīgām identitātēm, novēlotām atklāsmēm. Galvenais trio – Ditas Lūriņas Reičela Arbetnote, Egīla Melbārža lords Ilingvorts, Artura Krūzkopa Džeralds. Jaunībā pavestā un pamestā Reičela atkal šķērso Ilingvorta ceļu, un sekretāra lomai noskatītais patīkamais jauneklis izrādās paša dēls. Pirmajā cēlienā monotoni, kā no ložmetēja bēris aforismu kārtas un bez lielas iedvesmas lencis lēdijas, E. Melbārža blondais lords manāmi atdzīvojas, kad Reičela piesaka karu un savas tiesības uz dēlu. Režisore izvēlējusies to interpretāciju, ka bijušā pāra starpā arvien pastāv liela pievilcība. Tā ir dekoratīvi iestudēta tango kaislība, bet kāda nezūdoša grēka pievilcība tajā dzirksteļo. Kulminējošais dialogs norit tornado tempā, rudens lapas plīvo pa gaisu… E. Melbārdis vairs nav pareizā zēna ampluā. Ilingvorts varbūt nav pats dendijiskākais un samaitātākais no dendijiem, kādi redzēti, bet tas ir interesants solis sāņus no aktiera līdzšinējiem tēliem.

Arī D. Lūriņa vairs nav jaukā meldermeitiņa, bet kaisla sieviete ar apvaldītu eksplozivitāti un seksualitāti. Kaislība Reičelā cīnās ar atriebības alkām, abas ir vienlīdz spēcīgas. Melnā puritānes kleita ir sabiedrībā valkātā maska. Reičelas īstā daba redzama buduāra tērpā, kad viņa tīksmīgi izstaipās un atzīstas, ka būtu tāda pati kā “uzmanības vērtās lēdijas”, ja vien Ilingvorts viņu jaunībā nepadarījis par izstumto.

Tomēr D. Lūriņai piemīt silta enerģētika un dabiskums, iestudējums tos nesavažo, atļauj izpausties, tā būtiski atšķirot Reičelu no pārējiem sieviešu tēliem, kuri veidoti vēsi, atsvešināti un kurus diktē ārējā forma. Komiska gan ir mātes mīlestība, pieaugušo dēlu pie katras izdevības skaujot un bužinot kā puišeli. Īpaši uzkrītoši tas izskatās kontrastā ar Ilingvorta fiziski distancēto kontaktu un filozofisko tērgāšanu. Nav brīnums, ka A. Krūzkopa Arbetnotu raksturo milzīga naivitāte – jauneklis uz precību sliekšņa pusgarajās biksiņās…

Pārfrāzējot pazīstamo teicienu par bisi, kurai kaut kad jāizšauj: ja uz skatuves visu laiku ir kapsēta, tad jau kādam beigās ir arī jāmirst. Ilingvorts par to ekstravaganti izšķiras pats – pēc tam, kad ir sabiedrības nosodīts. Ja vien I. Roga jau no pirmās ainas nebūtu iztiesājusi visu šo indīgi skaisto, bet iekšēji nedzīvo kompāniju, kas dejo pati starp saviem kapakmeņiem.

 

Iestudējums “Sieviete, kura nav uzmanības vērta” veidots pēc Oskara Vailda lugas, kurā rakstnieks apspēlē arī šodien bieži sastopamo situāciju, ka tēvi savus bērnus mēdz pirmo reizi sastapt tad, kad tie sasnieguši jau precību gadus.

Režisore: Indra Roga, scenogrāfs: Leonards Laganovskis. Lomās: Dita Lūriņa, Egils Melbārdis, Arturs Krūzkops, Ināra Slucka, Līga Zeļģe, Juris Lisners, Mārtiņš Egliens, Mārtiņš Brūveris, Juris Lisners, Kristians Kareļins, Ieva Aniņa.

Tuvākās izrādes: 3., 8., 18. aprīlī.

 

Estetizācija nomāc cilvēcisku kaisli

Kinorežisore Dzintra Geka: “Izrādes lielais pluss ir Dita Lūriņa, kura galvenajā – Reičelas Arbetnotes – tēlā patiesi saviļņo.

Mans skatījums uz izrādi ir mazliet subjektīvs arī tādēļ, ka tajā spēlē Mārtiņš Egliens, kurā saskatu līdzību ar viņa tēvu, mūžībā aizgājušo kinooperatoru, manu kolēģi Servīnu Eglienu, klusu, ārkārtīgi talantīgu cilvēku, ar prasmi cilvēciskās īpašības pielāgot profesijas prasībām. Tādēļ nevaru atdalīt savas izjūtas un man gandrīz vienmēr patīk viss, ko dara Mārtiņš Egliens, arīdzan šajā izrādē Kelvila tēlā. 


Taču izrādes audumā kopumā manā uztverē ir pretrunas. Jā, var pamielot acis – skaistas aktrises, krāšņi tērpi ar erotisku rozīnīti stilizācijā un arī aktrišu darbībā. Taču, ja kaut ko ļoti estetizē un stilizē, tad pazūd cilvēciskās kaisles un sāpes. Brīžiem klausījos Vailda tekstu, aizvērusi acis. Manā uztverē Vailda teksts un izrādes vizuālais estētiskais uzstādījums īsti neveidoja vienu veselumu. Līdz ar to ir sajūta, ka režisore Oskara Vailda lugu nav rakusi pietiekami dziļi, palikusi vīrieša un sievietes attiecību virskārtā.”

Sagatavojusi Vita Krauja

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+