×
Mobilā versija
+2°C
Jurģis, Juris, Georgs
Pirmdiena, 23. aprīlis, 2018
16. aprīlis, 2018
Drukāt

Kāpslītis uz pieaugušo dzīvi: Ikšķiliete ražo speciālas mēbeles bērniem (3)

Foto - Andris OzoliņšFoto - Andris Ozoliņš

Pagājušā gadsimta sākumā leģendārā bērnu pedagoģe Marija Montesori izdeva grāmatu “Il metodo della pedagogica” (“Zinātniskās pedagoģijas metode”) un tādā veidā ielika pamatakmeni jaunai audzināšanas metodei, kas aicināja uztvert bērnu kā jau pilnvērtīgu cilvēku. Metode pieļāva dot bērnam daudz lielāku individuālās brīvības pakāpi, lai tam netraucētu attīstīties un veidot pašam sevi. Bērnam rotaļu veidā iesaistīties pieaugušo praktiskajā dzīvē palīdz speciālas mēbeles, tādas, kā ražo ikšķiliete Linda Riekstiņa-Šnore, zīmola “EtteTette” (www.ettetete.com) līdzīpašniece.

“Bērnam ir jāļauj pašam rīkoties,” savā personīgajā pieredzē dalās Linda. “Piemēram, mana divgadīgā meita nolēma izmēģināt “lielā” četrgadīgā brāļa līdzsvara velosipēdu. Kā uzkāpa, tā krita, kā uzkāpa, tā krita, un tā kādu pusstundu no vietas. Ar asarām acīs un lielu centību, bez vecāku palīdzības un visu tikai pati. Pēc pusstundas izdevās jau pāris solīšus spert. Noskatījos un priecājos – mērķtiecība, nekādu baiļu par neizdošanos, tikai neatlaidīgs darbs. Ja nepareizas audzināšanas rezultātā patstāvīgo bērna neatlaidību zaudē, bieži nākas dzirdēt par nolaistām rokām pirmo grūtību priekšā.”

Pirms pāris gadiem, burtiski no nulles uzsākusi savu ģimenes biznesu, šobrīd Linda ir izveidojusi 400 m2 lielu ražošanas cehu, kurā nodarbina 15 cilvēkus un lielu daļa sava dizaina zīmola produkcijas eksportē. Pērn SIA “Snores”, kas pieder vīram Krišjānim Šnorem, savu ražošanu kāpinājusi desmitkārt (no 30 tūkstošiem eiro 2016. gadā līdz 330 tūkstošiem).

 

Neatlaidīgajiem veicas

Ceļš uz savu biznesu, ražotni un dizaina līniju sākās vienkārši. Kamēr Linda auklēja jaundzimušo bērnu, vīrs Krišjānis dēlam uzmeistaroja pirmo šūpulīti. Tas bija pavisam necils, izgatavots ar rokas instrumentiem. Tomēr pašu darināts, līdz ar to sirds siltuma piepildīts. Domas attīstījās tālāk. Tas, kas noderēja pašiem, varēja noderēt arī citiem. Mājas pagrabā tika radīti citi šūpulīši ar latviešu spēka zīmēm un mantu kastes. Par pārklājumu izmantoja uzkarsētu olīveļļu un bišu vasku, kas patīkami smaržoja. Lēnām brieda ideja par biznesu. Daži projekti izrādījās perspektīvāki, citi mazāk ejoši. Piemēram, mantu kaste ar koka tapiņām, uz kurām bērns rotaļājoties ar gumijām veidoja zīmējumus.

Linda, kā jau jaunā māmiņa, bieži tiekas ar citām jaunajām māmiņām un sarunu laikā tiek spriests par to, kas bērnam būtu vajadzīgs. Tā tika izdiskutēta Montesori sistēmā izauklētā ideja par nepieciešamību bērnam rotaļas veidā piedalīties virtuves darbos – piemēram, pakāpties uz augstāka krēsla, lai varētu strādāt uz virtuves galda virsmas. Māmiņas sūrojās, ka tādu nevar iegādāties. Linda apsolīja pēc nedēļas jau piegādāt šo brīnummēbeli un pierakstīja rindā visas interesentes.

“Biju trāpījusies īstajā laikā un īstajā vietā,” spriež Linda. “Mājās vīram teicu – mēs taču varam! Nolēmām radīt kaut ko savādāku, kas nav pieejams tirgū. Nepatika robustie kāpslīši, gribējās radīt kaut ko acij tīkamāku un vieglāku, lai bērns varētu viegli pārvietot. Gribējās daudzfunkcionālu mēbeli, tāpēc radījām transformējamu kāpslīti – galdiņu “Tronis tornī”.

“Domāju, tikai kādi 20% no panākumiem veido talants, pārējais ir darbs,” spriež Linda. “Tāpēc, lai kļūtu par meistaru, ir daudz, daudz jādara. Ļoti bieži cilvēki gribētu kaut ko savu darīt, bet tā arī nesaņemas spert pirmo soli un sākt to darīt. Nevajag apstāties pie problēmām, bet tās risināt. Kaut ko vienmēr var izdomāt. Lai arī kopīgs ģimenes bizness, kur vienlīdzīgi iesaistīti vīrs un sieva, ir bīstama taciņa, noteikti iesaku uzsākt darbību ar kādu tandēmā. Sākumā ceļš nav viegls, katra diena nāk ar jauniem pārsteigumiem un problēmas ir uz katra stūra. Ir cilvēcīgi sajust nogurumu no tā visa. Kad esi tuvu brīdim, kad rokas sāk nolaisties, svarīgi vienam otru atbalstīt, kaut vai atgādināt, ka viss būs labi, viss notiksies, padoties nevajag!”

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Nekas jauns! Jau padomju laikos bija šādi krēsli-galdi maziem bērniem, šeit nav nekāda hi-tech, tikai veiksmīgi izmantots produkcijas tukšums un apsveicamas hipsteru ambīcijas, kuras veiksmīgi realizējušās. Kādreiz šādus ražoja liekas ”Latvijas bērzs” (tagadējais ”Finieris’).

  2. Nekas jauns! Jau padomju laikos bija šādi krēsli-galdi maziem bērniem, šeit nav nekāda hi-tech, tikai veiksmīgi izmantots produkcijas tukšums un apsveicamas hipsteru ambīcijas, kuras veiksmīgi realizējušās.

Draugiem Facebook Twitter Google+