Kapteine: mazs novads var pastāvēt! Kā Rugāji 0
“Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis viesojās Rugāju novada domē, kur tikās ar priekšsēdētāju Sandru Kapteini. Viņa ir amata mantiniece ilggadējai novada (pagasta) vadītājai Ritai Krēmerei, bet Rugāji pašvaldību vēlēšanās guva ievērību ar to, ka balsot ieradās procentuāli daudz vairāk vēlētāju nekā vidēji valstī.
V. Krustiņš: – Ar ko izskaidrojama rugājiešu vēlētāju aktivitāte?
S. Kapteine: – Jau vēlēšanu kampaņās vēlētāju aktivitāte sita augstu vilni, jo bija zināms, ka iepriekšējā priekšsēdētāja Rita vairs nekandidēs un tas laikam cēla kaislības. Bija trīs vēlēšanu apvienību saraksti, sacensība, aktivitātes.
– Taču tagad vara nodota un pārņemta normālā, evolucionārā kārtā? Vara Rugājos ir stabila.
– Jā, deputāti lielākoties ir pieredzējuši, un arī es amatā jūtos visai pārliecinoši, jo iepriekš biju novada domes priekšsēdētāja vietniece. Šobrīd izskatās, ka vēlēšanu emocijas ir noplakušas, un cerams, visi radīsim kopīgu valodu.
– Bet kur slēpjas uzskatu atšķirības Rugājos? Rīgas partijās vieni ir nacionālāki, citi kreisāki vai labējāki.
– Rugājos nav šādu uzsvaru, emocijas uzvirda attieksmē pret personībām. Domei jāpieņem lēmumi, priekšsēdētājam savs vārds sakāms, un ne vienmēr visiem izdarīsi pa prātam. Var gadīties, ka tāpēc kāds ir aizvainots, un vara viņam liekas slikta. Būtībā mēs domē neesam uz kašķi, jo strādājam viena novada iedzīvotājiem, neesam nākuši kaut ko dalīt. Taču priekšvēlēšanu laikā bija gaisotne, kad vieni gribēja varas maiņu, citi uztraucās: kā tad tā, ja nebūs Ritas, tad būs traki! – un tas pulcināja daudzus balsot gribētājus. Protams, priekšsēdētājas Krēmeres 15 darba gados liktā latiņa ir ļoti augsta, mums jāpierāda, ka no tā līmeņa neatkāpsimies.
– Kas jums kā varai nākamajos četros gados jādara, lai rugājieši to atzītu labu esam?
– Aizsāktu darbu ir daudz. Tiek siltinātas skolas, veicam stadiona izbūvi, esam iesākuši un līdz jaunajam gadam ceram pabeigt sociālās aprūpes centra piebūves celtniecību. Tas ir veco ļaužu pansionāts, kur dzīvošanai nebija piemērotu apstākļu, cilvēki spiesti mitināties pa pieci un seši vienā istabā. Tagad būs istabiņas diviem cilvēkiem, un droši vien šo namu vēl vajadzēs paplašināt, jo cilvēki noveco. Pansionāts ir arī Balvos, taču turienes izmaksas iemītnieku uzturēšanai ir dārgākas, un vecīši, protams, negrib, ka viņus mūža novakarā izrauj no dzimtās vietas un apkārtējo paziņu vides. Jaunajā budžeta plānošanas periodā mums ir meti, kā mēs vietējiem uzņēmējiem, lielajiem ražotājiem un darba devējiem varētu palīdzēt sakārtot infrastruktūru. Arī viņiem gribas cilvēcīgus apstākļus, sakārtotus ceļus.
– Lūk, pirmskara dati par Rugāju pagastu. 1935. gadā – 7262 iedzīvotāji…
– Vai, šos skaitļus salīdzinot! Šodien te deklarējušies ap 2500 cilvēku, bet daļa ir izbraukuši un dzīvo citur. Novadam ir diezgan liela teritorija, apmēram pusi aizņem meži un purvi.
– Lasīšu tālāk – 1935. gadā vienā sešas klases un vēl desmit pamatskoliņas. (A. Maldups. Pagastu un apriņķu apraksti./Rīga, 1937.)
– Jā, visos mazajos ciemos bija pa skoliņai. Tagad Rugājos ir vidusskola un Eglaines pamatskola.
Bērnu skaits beidzamajos gados diezgan stabili noturējies. Novadā otro gadu nodrošinām brīvpusdienas visu klašu audzēkņiem, bērnus pārvadājam ar diviem autobusiem. Tās nav mazas izmaksas budžetā, bet cenšamies stāvēt un krist par katru ģimeni, par katru bērnu, lai viņi paliktu tēva mājās un tuvējā skolā.
E. Līcītis: – Tomēr ne visus izdodas noturēt? Minējāt, ka ir aizbraucēji.
– Jāsaka tā – lai arī algu līmenis nav diez cik augstāks par minimālo, ir pusmūža rugājieši, kas citviet laimi diezin vai meklēs un savu mūžu nodzīvos šeit. Jauniešiem pasaule ir vaļā. Viņi aizbrauc, pamēģina. Jaunajā vietā atalgojums ir lielāks, viņi iekārtojas, pasauc līdzi radus, draugus – nu ko tur var pretī darīt. Šeit darbs ir grūts, jo esam izteikti lauksaimniecisks novads. Ap 90% strādājošo maizi pelna uz zemes. Graudaudzēšana, piens, gaļa, dārzeņi, augļi. Vēl ir briežu dārzs, viesu nami, mazliet mežistrādes. Pārsvarā ir mazas, pašnodarbinātas zemnieku saimniecības, kurās strādā ģimenes locekļi, bet ir arī lielsaimniecības – darba devēji. Viņiem ir 300 – 350 ha zemes, tie audzē graudus, bet Veltai Vilciņai ir novadā lielākais – 200 govju ganāmpulks. Kā sekmīga uzņēmuma projekts varētu būt kamīnmalkas ražošanas iecere, kam tirgus būs Norvēģijā un mūsu mežos netrūkst izejvielu. Esam devuši zaļo gaismu augļu un ogu pārstrādes ceha celtniecībai, un arī tas izskatās cerīgi.
– Kādi apsvērumi savulaik lika Rugājiem atdalīties no Balvu rajona un sākt patstāvīgu dzīvi? Gulbēnieši nolēma turēties kopā vecajā rajonā un šķiet apmierināti.
– Reģionu reformas laikā no augšas neviens nespēja argumentēt – kas būs labāk, ja būsim Balvu novadā. Tad spītīgi turējāmies pie tā, ka paliekam paši par sevi. Domāju, ka tas ir attaisnojies, un četri gadi ir pierādījums, ka varam strādāt atsevišķi. Budžeta līdzekļu pietiek – pat celtniecībai un jauniem projektiem.
Rugājos cilvēki vienlīdz saņem pakalpojumus un nejūtas kā nomaļnieki, kurpretī vecajā Balvu rajonā citviet ir pagasti, kur jau valda pamestība un aizmirstība, it īpaši, ja tie attālināti no centra.
Rugājos saimniecība ir pārskatāma, pārvalde cilvēkiem tuvāka, speciālisti uzklausa viņu vajadzības, risina problēmas. Tāpēc esmu iecirtīga – mazs novads var pastāvēt! Četros gados esam apguvuši Eiropas līdzekļus – 1000 latu uz katru iedzīvotāju. Tie ir ūdenssaimniecības, siltināšanas un mazāki projekti. Mums pat ir aizrādīts par pārlieku aktivitāti, bet visur, kur kaut kas notiek, Rugāji tiecas būt iekšā.
– No pašvaldību ministra dzirdam, ka mazie nevar pastāvēt, bet asāki kritiķi nekautrējas lauku novadus dēvēt par neperspektīvām teritorijām.
– Tie ir tikai apgalvojumi. Mēs aicinājām Sprūdža kungu – lai atbrauc un tiekas ar rugājiešiem. Viņam nav sanācis laika. Mēs turēsimies pretī, līdz kamēr kādam ar varu neienāks prātā mūs pievienot citiem.
– Kāpēc Rugājos vēlēšanās kandidē vietējās apvienības? Jums nav partijnieku?
– Ir, es arī esmu ZZS biedre, bet mazajos novados nav pieņemts nodalīties partiju listēs. Šeit vēlētāji ņem vērā personību, pieredzi, praktiskos darbus, nevis partijas piederību.
V. Krustiņš: – Jūs kā novada galva droši vien uzticaties, ka Rīgā jūs pārstāvēs Zemnieku savienība. Taču virkne lielāku pašvaldību dibināja vietējās partijas, kas pa lielai daļai uzvarēja attiecīgajos reģionos. Tām nav pārstāvības Rīgā, tāpēc ir doma par apvienošanos lielākā Reģionu vai Lauku partijā. Kā uz to raugāties?
– Iepriekšējos gados bija nozīme, vai pašvaldību vadītājs ir kādas centrālās partijas biedrs. Tur varēja meklēt un reizēm pat saņemt palīdzību caur pazīšanos. Tagad tāda pienesuma vairs nav, bet arī valsts politika ir daudzējādā ziņā atstājusi novārtā reģionu intereses. Rīgā skandē par atbalstu Latgalei, par glābšanas plānu, bet līdz Rugājiem nav atripojis neviens atbalsta latiņš. Solījumi bijuši, bet kur ir nauda? Kāds varbūt saņēma palīdzību, bet kāpēc citiem netika, ja dzīvojam it kā vienā valstī. Tā kā es piekrītu, ka maziem ir maza teikšana, iespējams, ka tad jāmeklē sabiedrotie savu interešu aizstāvībai.
– Lielās partijas uzņēmušas valodu, ka nevajag šķelties, vajag vienotību. Bet ko tas nozīmē? Lai mazie nenoiet no ceļa, bet nonāk lielo pavadā?
– Tas jāsaprot, ka lielie labprāt kontrolētu mazos, kā tas jau ir bijis, bet daudz gan nerēķināsies ar viņu interesēm. Es vienotību redzu, ja nosprauž kopīgu mērķi, domu apmaiņā meklē kopsaucēju, lai visi būtu apmierināti. Kāpēc mēs, vairāki rugājieši, pirms gadiem pieciem iestājāmies Zemnieku savienībā? Toreiz kā varas partija tā tomēr uzklausīja lauku ļaužu viedokli un vēlāk pabalstīja mazo novadu intereses. Tagad viņi ir opozīcijā, bet mums tomēr tā ir tuvākā un saprotamākā partija.
– Tas būtu loģiski, ja laukos, kur ir zemniecība, ir arī Zemnieku partija.
– Jā, tāpēc es nezinu, vai ar sevišķu degsmi tiks atbalstīta Reģionu partija. Rugājos ZZS vienmēr tiek atbalstīta diezgan pārliecinoši.
– Ko varat teikt par Reformu partiju? Vai ir piekrišana?
– Manas domas, ka tā ir pilnīga izgāšanās.
E. Līcītis: – Bet Valdi Dombrovski taču atbalstāt?
– Par viņu gan – atbalstu, esmu rokām un kājām “par”. Tas cilvēks sevi pierādījis.
– Cik bieži viesi Rugājos ir valsts augstākās amatpersonas?
– Visi valsts prezidenti līdz Andrim Bērziņam ir viesojušies pie mums, un, cerams, arī Bērziņš paspēs. Te bijis Indulis Emsis kā premjers, Ingrīda Ūdre kā Saeimas spīkere – tā jau nav, ka nemaz neesam aplaimoti ar amatpersonu klātbūtni. Mans uzskats ir, ka Valsts un Ministru prezidentam, ministriem pēc iespējas regulārāk klātos braukt pa valsti, tikties ar iedzīvotājiem, novadu vadību, lai izprastu stāvokli un cilvēku vajadzības. Lai kabinetos veidotos ar tām ciešāk saistīta politika, nevis pliki apgalvojumi, ka mazie novadi ir galīgi garām. Atbrauciet, paskatieties, paanalizējiet, nevis runājiet par lietām, kam tuvu neesat bijuši.
– Sakiet, vai mēs Rugājos atrodamies Vidzemē vai Latgalē?
– Esam robežnieki. Valsts iestāžu optimizācijas dēļ esam drīz šur, drīz tur. Lauku atbalsta dienests ir Gulbenē, veselības centrs – Smiltenē. Reģionālās slimnīcas – Valmierā vai Rēzeknē, gluži vienalga, uz kuru pusi braukt atspirgt. Mežinieki sasniedzami Balvos, bet Vides pārvalde Rēzeknē. Ļoti plaša ģeogrāfija, un kā novads esam piedalīti Latgales plānošanas reģionam, kura priekšniecība atrodas Daugavpilī. Rugāju centrā satiktiem cilvēkiem ir diezgan latviski izteikta runa, bet, aizbraucot uz Lazdukalnu, parādās vairāk latgaliskās izloksnes.
– Dziesmu svētku gājienā Rugāju novads bija tikpat aktīvi pārstāvēts, kā gājāt uz vēlēšanām! Mazs bij’ novadiņis, bet gana daudz dziedātāju, dejotāju.
– Lai nu ko, bet kultūrā izpausties gan mākam. Dziesmu svētkos Rugājus pārstāvēja 107 dalībnieki, un tie jau nav visi vietējie dziedātāji! Atbalstām ar atalgojumu pulciņu, ansambļu, koru vadītājus, bet dejot un dziedāt rugājieši nāk prieka pēc. Mazais ķipars un seniors, dzimtas, paaudžu dinastijas, kurās mīlestība uz deju un dziesmu.
– Tas laikam liecina par stipriem novada izdzīvošanas pamatiem. Kāds no Rugājiem izskatās valdības piedāvātais tautiešu reemigrācijas plāns?
– Labais stāsts, ka daudzbērnu ģimenes galva, sapelnījis naudu un atgriezies mūsu pusē, ir tikai viens. Pārējie stāsti ir, ka vecāki devušies prom, un ir jau septiņi skolēni, kas izņemti no skolas, aizvesti uz ārzemēm vecākiem līdzi, lai turpinātu mācības mītnes zemē. Tas neizklausās “uz atgriešanos”, un valdības reemigrācijas plāns novadā noteikti nav sācis darboties, ja ģimenes aizbrauc pavisam. Tā aptuveni skaitot, nepilns simts rugājiešu aizbraukuši uz ārzemēm, šķiet, ka emigrācija gan ir piebremzēta, bet vairāk tāpēc, ka citur Eiropā arī nav visai spīdoši ar ekonomiku un darba vietām. Pieļauju, ka pirmie atgriezīsies tie, kas, sapelnījuši Anglijas pensijas, gribēs Latvijā starp savējiem pavadīt vecumdienas, bet vai tā būs?
V. Krustiņš: – Jums te ir brīvas zemes, īpašumi?
– Tas ir nākamais sāpīgais punkts. Ārzemnieki izpērk zemes. Agrāk neskatījās virsū gabaliem zem 10 ha, gribēja mežus – šobrīd pērk visu no vietas. Pārsvarā tie ir skandināvi, kas iegulda naudu mūsu zemē un ne pārāk aizraujas ar saimniecisko darbību. Bija gan atkal viens labais stāsts, kad mūsu uzņēmējs atpirka zemi no zviedra, taču tā nav parastā aprite. Īpašumam nonākot tirgū, izsolē, darbojas veikli starpnieki, kas, sekojot zvanam no Rīgas, pārsitīs zemnieka piedāvāto cenu un dabūs kāroto mantu. Palaistā zemes iegādes kreditēšanas programma ir stingri novēlota un ar pārāk maz miljoniem. Ja vecāku mantotā saimniecība vienam otram jaunajam noder par atbalsta punktu, tad tam, kurš grib saimniekot no nulles, ir pilnīgs bezceris. Banka bez ķīlas naudu nedos. Un arī tiem, kas grib paplašināt saimniecību, būs jāknapinās.
E. Līcītis: – Ciktāl Rīgas politiskās norises interesē rugājiešus?
– Tā skaitu, ka 20 – 30% iespringst un seko līdzi, bet pārējie dzīvo kā dzīvodami. Laikam sajuzdami, ka neko daudz ietekmēt tāpat nevarēs, ieņem pozīciju – vienreiz politiķiem nesanāca rumpā, rumpā solītais, otrreiz nesanāca, nu tad arī trešo reizi nav ko gaidīt.
