Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
28. augusts, 2012
Drukāt

Kapteinis gatavs kuģi stūrēt tālāk


Foto - Juris KalniņšFoto - Juris Kalniņš

Aldons Vrubļevskis (55) Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidenta amatā aizvadījis jau divus termiņus jeb astoņus gadus. 21. septembrī notiks LOK prezidenta vēlēšanas, un viņš gatavs turpināt darbu. Ar Aldonu Vrubļevski sarunājās “LA” žurnālisti Egīls Jurisons un Ilmārs Stūriška.


 

Treneru algas

– Kā tu vērtē Latvijas sportistu startu olimpiskajās spēlēs Londonā?

– Pozitīvi, jo 14 atlēti Londonā iekļuva labāko desmitniekā. Lielākā daļa no viņiem ir jauni, un tas ļauj droši skatīties arī uz nākamajām spēlēm. LOK izpildkomitejā Latvijas starts Londonā tika novērtēts kā labs. Zemapziņā gaidīts un cerēts bija Māra Štromberga zelts, patīkami pārsteidza Mārtiņa Pļaviņa un Jāņa Šmēdiņa bronza. Arī Inetas Radēvičas ceturto vietu es uzskatu par medaļas vērtu. Viņa ir paraugsportiste gatavošanās, plānošanas un attieksmes ziņā. Inetas progresu veicināja nonākšana pie ļoti talantīgā trenera maskavieša Jevgeņija Teravenesova.

– Kā ir ar Latvijas treneriem?

– Pašreiz vēl ne, bet nākotnē tā varētu būt problēma. Pēc olimpiskajām spēlēm Vankūverā nenācās viegli mūsu bobslejā noturēt Sandi Prūsi, jo bija jāspēj pamatot, ka Bobsleja federācija kopā ar Latvijas Olimpisko vienību (LOV) varēs četrus gadus līdz nākamajām spēlēm Sočos garantēt finansējumu visām viņa paredzētajām programmām, pretējā gadījumā Prūsis neturpinātu darbu ar Latvijas izlasi. Mūsu labākie treneri ir brīvajā tirgū, kur visu nosaka piedāvājums un pieprasījums. Lielvalstīs, piemēram, Krievijā, Ķīnā un Vācijā, treneru jautājumus risina ar naudu – ja nevar par lielu naudu, tad paņem par ļoti lielu naudu. Lai paturētu viņus Latvijā, jāmaksā atbilstoši starptautiskajam tirgum.

– Kāda varētu būt Ivo Lakuča cena starptautiskajā tirgū?

– Tas jāprasa viņam pašam, es nezinu. Prūsis no LOV saņem 1500 latus mēnesī un otrtik – no Bobsleja federācijas. Tā mēs varam rēķināt oficiālos ienākumus, plus vēl nodrošināti komandējumi, viesnīcas, ēdināšana un tamlīdzīgi. Bet vai tā ir maksimālā summa, ko viņš varētu saņemt, piemēram, ASV izlasē? Sava nozīme gan ir arī tam, ka var strādāt dzimtenē. Lakučam ir tas pats pusotrs tūkstotis – no mūsu puses. Grūti pateikt, vai pēc šīm spēlēm prasības augs.

 

Pret dopingu

– Mūsu sportistu starti nereti bija vienlaikus. Kā izvēlējies, kurus apmeklēt?

– Gāju uz sacensībām, kas pašam patīk, un skatījos, vai iespējams vienā dienā apmeklēt vairākus pasākumus, arī vērtējot potenciālo rezultātu. Negribu nevienu noniecināt, bet, ja jāizvēlas starp vieglatlētikas kvalifikāciju un pludmales volejbolu, tad skaidrs, ka priekšroku devu otrajam. Taču bija arī citi pasākumi, gan Eiropas olimpisko komiteju, gan Pasaules olimpisko komiteju asociācijai, dažādas tikšanās.

– Ko tajās runājāt un lēmāt?

– Tās vairāk bija neformālas tikšanās, kurās lēmumus nepieņem, bet runā par nākotni, sadarbību. Šāda komunicēšana nepieciešama, lai būtu apritē un zinātu, kas notiek pasaulē.

– Kas notiek pasaulē?

– Ļoti nopietna cīņa pret dopinga lietošanu, un šīs spēles bija diezgan kulminējošas. Domāju, ka dopinga analīžu veicēji savu pēdējo vārdu par Londonu vēl nav teikuši, jo B provju pieprasīšanai un veikšanai nepieciešams laiks.

– Pirms desmit gadiem šī tēma bija aktuāla arī Latvijā. Ko esam mācījušies?

– Neviens mūsu olimpietis nav pieķerts jau ilgi (piesit galdam trīs reizes). Pēc Sanda Prūša gadījuma 2001. gada nogalē izdarījām nopietnus secinājumus, ka nedrīkst pieļaut sportistu, treneru un ārstu jebkāda veida pašdarbību. LOV ietvaros iedibinājām striktu sistēmu, lai mūsu labākos sportistus apgādātu gan ar farmakoloģiskajiem, gan atjaunošanās preparātiem, bez kuriem mūsdienu sports nav iedomājams. Arī Prūša gadījumā kaut kāda pašdarbība vai nejaušība bija tieši tādēļ, ka to nevarēja izkontrolēt LOV ārsti. Arī tagad nevar izslēgt tādus gadījumus, jo mūsu ārsti ne vienmēr ir klāt sportistiem.

 

Taču treneri un sportisti ir parakstījušies, ka viņi bez LOV daktera atļaujas nekad nelietos vielas, kas var radīt bažas par dopinga pārkāpumiem, un interneta sistēmā ADAMS sportistam jāuzrāda, kur viņš atrodas 24 stundas diennaktī – kur trenējas un guļ, kā pārvietojas. Par sniegto finansiālo atbalstu ir tiesības prasīt no viņiem arī atbildību.

 

– Pirms Londonas visus sportistus pārbaudījāt?

– Bija noteikts, lai uz olimpiskajām spēlēm neaizbrauktu neviens atlēts, kurš šogad nav pārbaudīts. Līdzīgi viņus pārbaudījām arī pirms Pekinas un Vankūveras spēlēm. Pēc sistēmas izveidošanas pagājuši desmit gadi, un varam teikt, ka tā strādā.

 

Medaļas izmaksa

– Vai vari pateikt, cik Latvijai izmaksāja olimpiskais zelts un bronza?

– Lai būtu aptuvens priekšstats – LOV galvenā jeb A sastāva sportistiem finansējums mācību un treniņu darbam, medicīnai, komandējumiem un līdzdalībai sacensībās svārstās no 35 līdz 50 tūkstošiem latu gadā. Ieskaitot stipendijas – 1000 latu mēnesī sportistam un 1500 trenerim. Papildus vēl veselības apdrošināšana, uztura bagātinātāji, vitamīni. A sastāvā bija gan Štrombergs, gan Pļaviņš un Šmēdiņš, gan arī Radēviča.

– Cik izmaksāja Latvijas sportistu ietērpšana un aizvešana uz Londonu?

– Sporta apģērbus mums dāvināja Ķīnas kompānija “361°”. Mūsu izdevumu daļa bija parādes tērpi – aptuveni 250 lati par katru, avio biļetes maksāja no 250 līdz 300 latiem. Uzturēšanās Londonā bija bez maksas, to nodrošina Starptautiskās olimpiskās komitejas (IOC) lielie sponsori.

 

Pēc spēlēm saskaņā ar mūsu sportistu skaitu un rezultātiem saņemam atlīdzību no IOC. Dažreiz samaksā tikai 800 ASV dolārus par sportistu, taču bijuši arī 1700. Precīzi nevaru pateikt, cik būs šogad. Ceļa naudu mums atlīdzinās 170 mārciņu apjomā, taču tikai par atlētiem, ne treneriem un pārējo personālu.

 

– Cik ļāva ietaupīt Ķīnas firma “361°”, un kā tu vērtē sadarbību ar to?

– Summas ir diezgan ievērojamas – katrs delegācijas dalībnieks saņēma komplektu 700 līdz 800 latu vērtībā, tērpus dabūja arī paralimpiešu komanda Londonā. Ietaupījām vismaz 70 līdz 80 tūkstošus latu.

 

Krīzes sekas 
vēl jutīsim

– Krīzes gados valsts finansējums sportam sadila par divām trešdaļām. Kā tas ietekmēja gatavošanos Londonai?

– Olimpieši neizjuta šo krīzi. Finansējuma samazinājums visvairāk skāra sporta bāzes, reģionālos centrus, sporta skolas un sporta federāciju jaunatnes programmas. Par to visvairāk sirds sāp. Ja divu gadu laikā sporta skolu audzēkņu skaits samazinās par trešdaļu, tad varam iedomāties, ka pēc astoņiem vai desmit gadiem kandidātu skaits, no kuriem atsijāt talantus startiem olimpiskajā līmenī, būs daudz mazāks nekā šobrīd. Būsim pazaudējuši pāris paaudzes, bet šajā situācijā bija ļoti grūti ko ietekmēt. Kas attiecas uz sponsoriem – apjoms un atbalstītāju saraksts nav īpaši mainījies. Līdz 2008. gadam LOK budžetā divas trešdaļas veidoja valsts dotācija un vienu trešdaļu – sponsori, bet tagad ir otrādi. Tāpēc ļoti rūpīgi sekojam, kā attīstās likumdošana, un tiklīdz kas, tā uztraucamies. Piemēram, pērn bija apdraudētas valsts uzņēmumu sponsorēšanas iespējas, to virzīja Finanšu ministrija.

– Kā ar privātajiem sponsoriem – paši nāk pie tevis, vai tu klauvē pie lielo uzņēmumu durvīm?

– Neviens nenāk, tas ir diezgan grūts un garš process. Piemēram, “LMT” šobrīd ir mūsu ģenerālsponsors, jo uzņēmuma vadībai ir pozitīva attieksme pret sportu, sadarbojamies jau ilgus gadus. “Latvijas gāze” nav ģenerālsponsors, bet tāpat sponsorē stabili un ilglaicīgi. “Swedbank” ir vienīgais sponsors, kas neizmanto peļņas nodokļa atvieglojumu, jo pēdējos trīs gadus Latvijā strādā ar zaudējumiem. Taču turpina pildīt noslēgto līgumu par sponsorēšanu, jo negrib, lai labvēļu sarakstā parādās cita banka. Un vieta tukša nepaliktu.

– Vai ir pārliecība, ka sporta budžetu valsts vairs neapcirps?

– Kopš 2010. gada sporta sadaļa, 9,6 miljoni latu, jau tā apcirpta, ka tālāk vairs nav ko cirpt. Var vienīgi izdarīt, kā aicināja Pasaules banka – ierakstīt nulli un aizmirst par problēmu. Bet sports jau tādēļ nepazudīs.

 

Bagātākajās pašvaldībās sporta skolu treneri samazinājumu pat īsti neizjuta, jo tās spēja piemaksāt valsts atņemto. Švakākajās patiešām treniņu grupas likvidēja.

 

Tā kā vairs nav kam atņemt, tad pieaugums būs, bet jautājums, vai tas notiks, tikai dzēšot ugunsgrēkus un lāpot caurumus, piemēram, Murjāņu sporta ģimnāzijā katlu mājas jumta remontam. Tas faktiski nav saistīts ar sportu, bet gan ar valsts nekustamā īpašuma saglabāšanu. Politiski var atskaitīties, ka palielināts sporta budžets, bet pēc būtības tā nav.

– Kā tu vērtē Roberta Ķīļa reformas Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM)?

– Ar IZM sporta un jaunatnes departamenta jauno direktori Ulriku Auniņu esam iepazinušies. Grūti ko teikt, jauns cilvēks šajā nozarē. Mēs ejam un iesim ar lielu spiedienu, lai sporta nozare ministrijā nepazustu, taču nedaudz uztrauc tas, ka ir sporta un jaunatnes politikas departaments. Zinot, cik liela uzmanība pievērsta jaunatnes politikai, arī Eiropas ietvaros, sports tur varētu pazust. Risinājumi būtu vairāki, bet vienkāršākais: ministrija sporta jomā nodarbojas ar to, ko valsts nedrīkst deleģēt sabiedriskajam sektoram, un viss pārējais profesionālā līmenī notiek sporta sabiedriskajās organizācijās. Tam vajadzīgi arī politiski lobiji un drosme, tādēļ grūti pateikt, kā sadarbība izvērtīsies nākotnē. Šobrīd esmu bažīgs par to, kā top 2013. gada budžets, kad sporta sabiedrība gandrīz visu uzzina post factum.

 

Jāplāno uz priekšu

– LOK šāgada budžetā savu amatpersonu darba samaksai paredzēti 
258 130 lati. LOK ir 15 algotas amatpersonas – no prezidenta līdz saimniecības vadītājam. Kādas ir lielākās un mazākās mēnešalgas?

– LOK algas pielīdzinātas valsts pārvaldes līmenim. Augstākā ir 1900 lati – tikpat, cik saņem valsts sekretārs jebkurā ministrijā. Zemākā – divas minimālās mēnešalgas.

– Noprotams, ka tu LOK prezidenta vēlēšanās kandidēsi uz trešo termiņu.

– Jā, ceru, ka būs federācijas, kas mani atbalstīs. Kuluāru sarunas liecina, ka varētu būt arī citi kandidāti, sarakstus var iesniegt līdz 14. septembrim. Man ir iemesls uzskatīt, ka pēdējo astoņu gadu laikā sporta sistēma attīstās pat ar samazinātu finansējumu. Vairāk vai mazāk saglabāta sporta organizāciju vienotība, lai būtu normāls partneris sarunā ar valsti, iedibinātas Latvijas olimpiāžu tradīcijas.

– Kas nav izdevies?

– Nav izdevies pārliecināt politiskos spēkus, ka sportam nepieciešams ilglaicīgs un prognozējams finansējums, lai var plānot darbu vismaz vienam olimpiskajam ciklam. Sportā nekas nenotiek vienā sezonā, jāplāno uz priekšu. Nav izdevies radīt sporta speciālistu sagatavošanas sistēmu, lai gan Latvijā ir Sporta pedagoģijas akadēmija. Uz šīs augstskolas un Murjāņu sporta ģimnāzijas bāzes vajadzētu izveidot divpakāpju sporta speciālistu sagatavošanas sistēmu ar vidusskolas un koledžas līmeni vienā un akadēmisko – otrā. Tad varētu vairāk saglabāt cilvēkus sportā arī pēc vidusskolas, būtu atvieglota pāreja no junioriem uz pieaugušajiem. Par to ar politiķiem jāturpina runāt un pārliecināt, lai atbalsts būtu ne tikai tad, kad ir panākumi un jānobildējas kopā, bet arī ikdienā. Varbūt nākotnē pie varas nāks drosmīgāki politiķi, kas spēs pieņemt lēmumus. Diemžēl pēdējā laikā pie mums tos pieņem tikai tad, ja jādzēš ugunsgrēks. Vai arī atliek, un tas ir vēl sliktāk nekā negatīva lēmuma pieņemšana.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+