Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
2. jūlijs, 2012
Drukāt

Kapu svētki ir kā latviešu paaudžu saieta vieta 


Mūsu lasītājiem jautāju, vai vasarā viņu ģimenēs ir tradīcija sanākt kopā paaudžu saietos. 


 

* Valdis Roģis Rīgā: “Mums nav tādas tradīcijas rīkot kādus speciālus paaudžu saietus, vienkārši ar radiniekiem mēdzam satikties, lai nosvinētu kādam dzimšanas vai vārda dienu.”

* Ausma Kripta Bauskas pusē: “Radu mums ir daudz, kaut gan ar gadiem viņu loks ir kļuvis mazāks. Galvenokārt ar radiniekiem tiekamies kādos lielākos pasākumos, bet speciāli saietus neorganizējam. Paši dzīvojam lauku mājā, mums ir bērni, mazbērnu gan vēl nav, tāpat apkārtnē dzīvo radinieki, ar kuriem tad arī vairāk turamies kopā.”

* Aigars Rozentāls Bauskā: “Jubilejas reizēs sanākam kopā tikai tuvāko radinieku lokā. Mūsu vidū nav pārāk lielu ārzemēs skrējēju, pārsvarā visi esam tepat, Latvijā, uz vietas.”

* Biruta Bēta Rīgā: “Radu mums palicis diezgan maz, bet pa retam jau visi satiekamies. Parasti tas notiek, kad kādam ir nozīmīga dzīves jubileja, uz ko ierodas arī jaunā radinieku paaudze. Taču speciālus saietus nerīkojam.”

* Māris Bērziņš Mālpils novadā: “Tagad ļoti maz sanākam kopā dažādu paaudžu radinieki, jo svinībām plašā pulkā nepietiek līdzekļu. Protams, kopā ar dēla ģimeni, kas dzīvo tepat Mālpilī, atzīmējam visus latviešiem mīļos un būtiskos svētkus – gan Līgo, gan 18. novembri, gan Ziemassvētkus. Nereti tiekos arī ar saviem brālēniem. Taču par šādiem paaudžu saietiem noteikti var uzskatīt kapu svētkus, kas notiek Alūksnes pusē un, manuprāt, ir lielākie kapu svētki Latvijā. Uz tiem, īpaši agrāk, cilvēki plūda straumēm. Tāpat kā citus gadus arī šogad braukšu pie sava brāļa, kas dzīvo Apes pusē, un no turienes vairs nav tālu līdz Alūksnei, kur augusta sākumā tiek rīkoti kapu svētki.”

* Māris Zēbergs Salaspilī: “Ar tiem saietiem pēdējā laikā ir galīgi šķērsām. Agrāk mēdzām satikties gan Talsos, gan pie Tērvetes skaistā vietā, bet nu mums, visiem “jauniešiem”, pāri septiņdesmit, ar automašīnu paši vairs braukt nevaram, bet sabiedriskais transports laukos ir slikti pieejams. Līdz ar to tagad pat uz Tērveti ir daudz grūtāk aizbraukt nekā agrāk. Savukārt jaunākās paaudzes radiņiem pašiem ir savas rūpes, dažs arī aizbraucis peļņā uz ārzemēm. Vienīgi dažreiz vēl visi kopā pulcējamies bērēs.”

* Artūrs Stromanis Ikšķilē: “Šādus saietus rīkojām, kad bijām četrdesmitgadnieki, bet tagad esam vecā paaudze, piemēram, man pašam jau ir 82 gadi. Agrāk regulāri apciemoju savus radus, bet tagad ar mašīnu vairs nevaru braukt. Diemžēl mani radi netur par vajadzīgu atbraukt ciemos pie manis, ar viņiem tikai sazvanos. Dzīvoju paša būvētā mājā kopā ar vienu meitu, otra meita dzīvo Rīgā, man ir arī pieci mazbērni, no kuriem vecākajam ir 16 gadi. Tiekamies bieži. Tomēr jāatzīst, ka jaunākā paaudze vairs tā neuztur kontaktus, kā to agrāk darījām mēs.”

* Jānis Skriblis Tukumā: “Mums, Lauksaimniecības akadēmiju 1952. gadā beigušajiem mežsaimniekiem, ir ļoti skaista tradīcija rīkot saietus kopā ar otrajām pusītēm. Šī tradīcija aizsākās apmēram 15 gadus pēc akadēmijas absolvēšanas, un ar laiku sākām tikties arvien biežāk – nevis vairs ik pa pieciem, bet jau pa trim gadiem vai pat reizi gadā. No toreiz studijas sākušajiem 54 cilvēkiem diplomus ieguva 41 mežsaimnieks. Tagad no kursa esam palikuši vairs tikai astoņi. Sazvanāmies vismaz reizi mēnesī, diemžēl pēdējos gados arvien biežāk tiekamies kāda kursabiedra bērēs.”

* Inga Mazure Aglonā: “Mums Latvijā radu, ar kuriem rīkot saietus, nav daudz, jo, piemēram, manā ģimenē dzīvības atņēma karš, kā arī bija radinieki, kuri 1941. gadā devās prom no Latvijas. Ar viņiem sarakstāmies, viņi arī 90. gadu sākumā bija vairākas reizes atbraukuši, jo gribēja apskatīt savas tēva mājas. Atsūtīja arī tantes pīšļus, lai tos apglabātu Aglonā. Zinu, ka vecie tur, ārzemēs, skumst kā pārstādīti koki. Piemēram, 88 gadus vecais bijušais jūrnieks Mārtiņš, kurš dzīvo Anglijā un kuram vairs nav neviena radinieka, caur internetu seko līdzi visam, kas notiek pie mums Latvijā. Savulaik mūs iepazīstināja Egons Līvs, un tagad mēs ar Mārtiņu regulāri caur internetu sarakstāmies un sazvanāmies, stāstām par notikumiem Latvijā. Patiesībā viens otram esam sveši cilvēki, tomēr šīs “satikšanās”, ko nodrošina mūsdienīgie saziņas līdzekļi, var uzskatīt par mūsu saietiem.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+