Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
3. novembris, 2016
Drukāt

Karā bez ieroča

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Pēc desmit gadu pārtraukuma režisors Mels Gibsons atgriežas ar kara drāmu “Kauja par Heksoridžu”, kas veidota pēc patiesiem notikumiem. Pēc filmas pirmizrādes Venēcijas kino festivālā desmit minūtes skanēja aplausi un ovācijas.

Pagājuši jau gandrīz 40 gadi, kopš ne īpaši labi zināms austrāliešu aktieris nospēlēja trako Maksi, un viņa karjeras straujais virpulis, griežoties Holivudas virzienā, zilacaino paraugģimenes tēvu padarīja par vienu no ietekmīgākajām un arī finansiāli veiksmīgākajām zvaigznēm Rietumu pasaules kino industrijā. Taču tad, kā tas bieži vien notiek ar labiem aktieriem, Mels Gibsons nolēma realizēt savas ambīcijas kameras otrā pusē, un jau otrā viņa pilnmetrāžas filma “Drošsirdis” (1995) ne vien kļuva par jaunu atspēriena punktu mazliet panīkušajam žanram, bet arī saņēma piecus “Oskarus” – arī kā gada labākā filma un par režiju, un tie ir Gibsona divi “Oskari”, – un nopelnīja krietnu žūksni naudas. Šim triumfam sekoja “Kristus ciešanas” (2004), vēl iespaidīgāka finansiāla veiksme, kam sekoja “Apokalipto” (2006), Gibsona vārda izvazāšana pa dzeltenajiem medijiem, mēģinājums reanimēt karjeru un nu – kara drāma “Kauja par Heksoridžu”, kas viņu atkal pacēlusi slavas saulītē.

Vairāk nekā desmit gadus Desmonda Dosa dzīvesstāsts dažādu iemeslu dēļ bija iestrēdzis Holivudas topošo projektu sarakstā. Mels Gibsons piedāvājumu kļūt par topošās filmas režisoru noraidīja divas reizes, un vien pirms pāris gadiem piekrita tomēr režisēt leģendārā varoņa stāstu, kas pieprasa arī vardarbību un asinis, mirušos, agonijā gārdzošos un mirstošos, maksimāli pietuvinot uz lielā ekrāna redzamo tām šausmām, kas valdīja Heksoridžā, kur cīnījās ASV karavīri pret Japānas impērijas armiju. Tur 1945. gada pavasarī gandrīz trīs mēnešus nežēlīgā gaļasmašīnā tika samaltas tūkstošiem dzīvību, taču 75 karavīri un viņu piederīgie uz mūžiem būs pateicīgi vienīgajam kareivim Otrajā pasaules karā, kurš cīnījās bez ieroča un par nopelniem valsts labā saņēmis gan Goda medaļu, gan Purpura sirds ordeni. Desmondam bija iemesls nepieskarties ierocim, un tas sakņojas viņa bērnībā.

Desmonds Doss ir viens no Endrjū Gārfīlda – viņš arī Zirnekļcilvēks – karjeras spilgtākajiem varoņiem, un atbilstoši sava varoņa dzīves gājumam un pārliecībai aktieris viņu portretējis, dodot atsauces arī uz “zelta Holivudas” divu leģendāru aktieru Gerija Kūpera – seržanta Jorka loma 1941. gadā viņam sagādāja pirmo “Oskaru” – un Džeimsa Stjuarta prasmēm iejusties reālu prototipu ādās. Tāpat kā šie aktieri, arī Gārfīlds – un pirmām kārtām jau Mels Gibsons – savu mazpilsētas varoni apdāvina ar sentimentu, drosmi, pirmo mīlestību, svētiem solījumiem un pārsteidzīgu rīcību, taču pat šie kara drāmu stereotipi iegulst klasiski veidotā scenārija lapās, kuru vizualizēšanai Gibsons nav žēlojis asiņainas un ļoti nepatīkamas ainas, taču ne jau par zilām puķītēm skaistā ainavā, bet par Otro pasaules karu ir viņa pagaidām pēdējā lente. Un Venēcijas kino festivāla aplausi ir kārtējais pierādījums režisora Gibsona tvērienam, kas, pareizi saliekot dramatiskos akcentus un sakausējot neiespējamo – pacifismu un kaujaslauka vājprātīgo vardarbību –, nekopē žanra radinieces, bet stāv stabili uz savām kājām un pēc vislabākajām tradīcijām atdod godu vīram, kurš to patiešām ir pelnījis.

 

UZZIŅA:

“Kauja par Heksoridžu”/”Hacksaw Ridge”

ASV, Austrālija, 2016.

Režisors: Mels Gibsons

Lomās: Endrjū Gārfīlds, Vinss Vons, Terēza Palmere, Sems Vortingtons, Hugo Vīvings, Reičela Grifitsa

No 4. novembra “Kino Citadele”, “Cinamon”, “Multikino”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+