“Viss, kas noticis ar Latviju un latviešiem, atspoguļojas arī manā dzimtā,” saka pensionāre Dzidra Sondore.
“Viss, kas noticis ar Latviju un latviešiem, atspoguļojas arī manā dzimtā,” saka pensionāre Dzidra Sondore.
Foto – Timurs Subhankulovs

Kara lappusi tik viegli nepāršķirt 4

“Rakstot šo grāmatu, pirmām kārtām domāju par saviem bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. Vēlējos atspoguļot laikmetu, kurā esmu dzīvojusi. Tomēr grāmata iznākusi arī ļoti personiska,” saka pensionētā žurnāliste un redaktore, šobrīd viena no aktīvākajām senioru kluba “Rudens” dalībniecēm Dzidra Sondore. Dzejnieks Arnolds Auziņš viņas jaunāko grāmatu “Viss manā mūžiņā” dēvē par dokumentālu romānu, bet pašu autori – par stipru personību, kas veidojusies laikmeta samezglojumos.

Reklāma
Reklāma

Uz Krieviju pret savu gribu

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

“Viss, kas noticis ar Latviju un latviešiem, atspoguļojas arī manā dzimtā. Mana tēva jaunākais brālis bija leģionārs, atgriezās no Sibīrijas un pēc dažiem mēnešiem nomira, viens brālēns gāja bojā Lestenē, bet manu tēvamāsu ar sešiem bērniem izsūtīja. Domāju, ka visvērtīgākais šajā grāmatā ir kara laika apraksts. Man, tāpat kā visiem pārējiem, kas to pieredzējuši, karš bija ļoti spēcīgs pārdzīvojums. Tas izpostīja ne tikai manu, bet arī manas paaudzes bērnību,” vienu no galvenajiem savas grāmatas tapšanas iemesliem min rakstniece, kura maijā svinēs 83. dzimšanas dienu. Karam sākoties, viņa bija beigusi pirmo klasi.

Kopā ar ģimeni meitene no Aizputes nokļuva Krievijā, Kirovas apgabalā. Viņa pati saka – neesmu bijusi izsūtīta, tomēr pret savu gribu aizvesta. Dzidras Sondores vecāki izlēmuši doties bēgļu gaitās, tāpat kā daudzi latvieši to darīja Pirmā pasaules kara laikā. Taču 1941. gada 23. jūnija vakarā, kad māte ar meitu bijušas divas vien, ieradies kāds vīrs un pavēlējis sēsties smagajā mašīnā, kas bijusi stāvgrūdām pilna ar sievietēm un bērniem. Vedīšot uz mežu, kur drošāk, jo pilsētu drīz bombardēšot. “Māte aplika villaini, uzmeta man uz pleciem ziemas mēteli, un tādas mēs iesēdāmies mašīnā. Galu galā mūs neaizveda uz mežu, bet gan uz Krieviju. Kad bijām pāri robežai, mūs sabāza lopu vagonā – pa četrdesmit cilvēkiem vienā. Brīnījāmies, kas tie par vagoniem, kuriem gar malām divstāvīgas nāras, bet vidū – caurums. Vagonu piekabināja bēgļu ešelonam, un tā mēs braucām divas nedēļas. Apstājāmies neapdzīvotās vietās, ļoti reti – stacijās, kur varēja dabūt tīru ūdeni. Dzērām no grāvjiem. Bērni mira, un viņus apglabāja mežmalās,” atceras Dzidra Sondore.

CITI ŠOBRĪD LASA

Smoļensku, kur viņi cerēja nokļūt, jau bija ieņēmuši vācieši, tādēļ bēgļus no Latvijas izmitināja nelielā Krievijas pilsētiņā, kur dzīves apstākļi bija briesmīgi, vienīgais ēdamais – 400 grami maizes dienā. Trīs ģimenēm no Aizputes bija jādzīvo nelielā istabiņā, kur rudenī plānās segas piesalušas pie sienas. “Līdz ziemai nomira divpadsmit bērnu, mani uzskatīja par trīspadsmito. Izglāba mātes uzstājība – nezin kādā veidā viņai izdevās sadabūt puslitru piena nedēļā. Tas mani glāba, pavasarī jau sāku staigāt,” grāmatas autore nespēj slēpt saviļņojumu.

Par laimi, mātes un meitas turpmākais liktenis iegriezies daudz labvēlīgākās sliedēs. Ar Starptautiskā Sarkanā Krusta starpniecību viņas sameklēja tēvs, pēc profesijas namdaris un mūrnieks, un izsauca uz Kstiņinu Kirovas apgabalā. Tur dzīvoja arī daudzi Latvijas rakstnieki, viņu vidū Andrejs Upīts, un viņu ģimenes. Interesanti, ka pēc romāna “Zaļā zeme” manuskripta sadegšanas tieši Dzidras Sondores ģimenei piederošās lampas gaismā rakstnieks to sarakstījis otrreiz.