Kara muzeja darbinieki: Aijas Fleijas personā vairs nesaskatām līderi 3
Vēstule adresēta LR Aizsardzības ministram R. Bergmanim, Latvijas medijiem.
Latvijas Kara muzejā strādā savas nozares profesionāļi, kas ar savu darbu ikdienā cenšas darīt visu, lai saglabātu latviešu karavīru piemiņu un sekmētu cieņas radīšanu pret mūsdienu armijas pārstāvjiem. Latvijas Kara muzeja misija paredz – veicināt sabiedrības izglītošanu un attīstību, vācot, saglabājot, pētot, izstādot un popularizējot ar Latvijas militāro un politisko vēsturi saistītās garīgās un materiālās liecības.
Mūsuprāt, šobrīd ir izveidojusies nenormāla situācija attiecībās ar Nacionālo Bruņoto spēku vadību. No direktores puses nemitīgi tiek uzsvērts, ka nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut situāciju, lai NBS mums “uzspiestu savas vēlmes”, ka mēs esam “patstāvīgs muzejs un neviens nevar mums diktēt savus noteikumus”. Tas izpaužas kā direktores kategoriska prasība jebkādā veidā izvairīties no sadarbības ar NBS dažādu publisku pasākumu rīkošanā (kā tas, piemēram, bija novērojams latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas 100. gadadienas atceres pasākumos š. g. 1. augustā) vai nevēlēšanās ieklausīties NBS vadības izteiktajās interesēs par kādas mūsdienu bruņotajiem spēkiem veltītas ekspozīcijas vai izstādes iekārtošanā. Lieki piebilst, ka neviens no mums, izņemot direktori, nav izjutis kādu spiedienu vai diktātu no NBS vadības puses un kaut cik draudzīgas attiecības ar šo struktūru pārstāvjiem daudzi no mūsu kolēģiem uzturam privātā kārtā gandrīz vai nelegāli. Rezultāts šādām arogantām attiecībām ar NBS vadību ir tas, ka šobrīd mūsu militārā resora pārstāvji izvairās no saskarsmes ar Latvijas Kara muzeju, kas, savukārt, ļoti apgrūtina mūsu savstarpējo komunikāciju, piemēram, rīkojot publiskus pasākumus muzejā.
Latvijas Kara muzeja darbinieki gadiem ir vērojuši citu Latvijas vadošo kultūras iestāžu vadītāju darba stilu un spēju būt domu, rīcības līderiem. Mūsu, Latvijas Kara muzeja darbinieku, izpratnē – laba muzeja pārvaldība nozīmē dažādo un atšķirīgo interešu saskaņošanu likumu ietvaros. Muzejs nedrīkst ignorēt sabiedrības intereses.
A. Fleijai profesionālās ētikas pamatprincipi ir tikai deklaratīvs lozungs. Autoritārais jeb vienpersoniskais vadības stils, kas valdījis muzejā, ir sekmējis darbinieku iniciatīvas izskaušanu, nevēlēšanos brīvi izpaust savu radošo garu un saspringtu darba atmosfēru. Latvijas valsts pārvalde gadiem cenšas īstenot sabiedrības un dažādu organizāciju līdzdarbību lēmumu pieņemšanā, šajā situācijā ir traģikomiski, ka A. Fleija pat līdz minimumam ir samazinājusi muzeja zinātniskās padomes lomu lēmumu pieņemšanā par muzeja attīstību un ilgtspējas nodrošināšanu, kur nu vēl pieļāvusi tiešu sabiedrības līdzdalību. A. Fleijai kā muzeja vadītājai cieņa un rūpes par darbiniekiem ir ļoti sekundāra lieta, drīzāk viņa savu “autoritāti” ceļ uz personiskiem apvainojumiem. A. Fleija darbā un lēmumu pieņemšanā pārsvarā balstās uz emocijām, nevis uz zināšanām balstītiem argumentiem vai muzeja kolektīva viedokli un ierosinājumiem.
Muzeja vadītājam ir pilnā mērā jānes atbildība par muzeja materiāli tehnisko stāvokli un jāvēsta sabiedrībai par apstākļiem, kādos muzejs funkcionē, nevis to jānoklusē. Ir kauns apzināties, ka LKM infrastruktūra A. Fleijas vadības laikā nav radikāli uzlabojusies – muzeja krātuves regulāri applūst, jumts tek, ventilācijas sistēma nedarbojas, sanitārie mezgli neiztur apmeklētāju slodzi utt., taču risinājumi šim problēmām gadiem netiek meklēti. Nenoliedzami tas ir smags un neapskaužams darbs, taču citi Latvijas muzeju direktori runā ar sabiedrību, skaidro problēmas, meklē finansējumu un panāk muzeju rekonstrukcijas.
Latvijas Kara muzejam priekšā stāv ļoti atbildīgs un smags darbs – sagatavošanās Latvijas Kara muzeja simtgadei 2016.gadā un Latvijas valsts simtgades svinības. Latvijas Kara muzeja darbinieki vēlas sniegt Latvijas nozīmīgajā jubilejā savu artavu – visaugstākajā profesionālajā līmenī veikt savu darbu. Diemžēl, A. Fleijas personā mēs vairs nesaskatām līderi un rīcības spējīgu vadītāju, kas turpmāk spētu īstenot muzejam uzstādītos mērķus.
Mēs vēlamies būt lepni par savu darbu un Latvijas Kara muzeju!
Patiesā cieņā – 51 Latvijas Kara muzeja darbinieks.
