Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
19. jūnijs, 2015
Drukāt

Franks Gordons: 1941. gada 22. jūnijā sākās brutālais vācu–padomju karš (7)

7Vesture

Ievainotie Polijas Tautas armijas karavīri pie Jastrovas. 1945. g. februāris (Žurnāls „Poligon", 2013, Nr. 4)

Drausmīgs un brutāls bija vācu–padomju karš, kas sākās 1941. gada 22. jūnijā un beidzās 1945. gada 8. maijā. Baltkrievu cilmes krieviski rakstošā literāte Svetlana Aleksijeviča, kura 2013. gadā bija Nobela literatūras prēmijas kandidātu vidū un pēdējos gados dzīvo Vakareiropā, savākusi neskaitāmas patiesas liecības par to, kas notika un tika pārdzīvots šajā karā. Daudz ko no gadu gaitā pierakstītā viņa nodod atklātībai tikai tagad. Te ir dažas no šīm epizodēm, ko Svetlana Aleksijeviča citējusi plašā intervijā ukraiņu žurnālistei Marijai Vasiļjevai.

“Esam aplenkti. Ar mums – poļitruks Luņins. Viņš nolasīja pavēli, ka padomju karavīri pretiniekam nepadodas. Pie mums, kā teica biedrs Staļins, gūstekņu nav, bet ir nodevēji. Puiši ņem rokā pistoles… Poļitruks pavēlēja: “Nevajag. Dzīvojiet, puiši, jūs esat jauni.” Bet pats nošāvās.”

Tas bija sākumā. Un te – no beigu cēliena: “Mēs uzbrūkam… Pirmie vācu ciemati… Esam jauni, spēcīgi. Četri gadi bez sievietēm. Pagrabos vīns. Ķērām vācu meitenes un… Desmit izvaroja vienu… Sieviešu nepietika, iedzīvotāji bēga no padomju armijas, ņēmām jauniņās. Divpadsmit, trīspadsmit gadu. Es tagad nesaprotu, kā es to varēju… Zēns no inteliģentas ģimenes… Bet tas biju es… Vienīgais, no kā mēs baidījāmies, lai mūsu meitenes par to neuzzinātu – mūsu medmāsiņas. Viņu priekšā bija kauns.”

Stāsta sieviete – padomju partizāne: “Kad ņēmām gūstekņus, atvedām vienībā… Viņus nenošāva, pārāk viegla nāve viņiem, mēs viņus dūrām kā cūkas, griezām gabalos… Es gāju to skatīties, ilgi gaidīju… Ko jūs par to zināt? Viņi manu mammu ar māšelēm sadedzināja uz sārta sādžas vidū…”

“Pie Staļingradas bija tik daudz kritušo, ka zirgi vairs no tiem nebijās. Parasti bīstas. Zirgi nekad nekāps virsū mirušam cilvēkam. Savus kritušos mēs savācām, bet vāci mētājās visapkārt. Nosaluši… Apledojuši… Es biju šoferīte, vedu kastes ar artilērijas lādiņiem, es dzirdēju, kā zem riteņiem šņirkst viņu galvaskausi… Kauli… Un es biju laimīga.”

Un nobeigumam – vēl viens citāts: “Daudzi no mums ticēja… Mēs domājām, ka pēc kara viss mainīsies… Staļins noticēs savai tautai. Bet vēl karš nebija beidzies, bet ešeloni jau devās uz Magadanu. Ešeloni ar uzvarētājiem… Apcietināja tos, kas bija gūstā, palika dzīvi vācu lēģeros, tos, kurus vāci nosūtīja uz darbiem, – visus, kas redzēja Eiropu, kas varēja stāstīt, kā tur tauta dzīvo. Bez komunistiem. Kādas tur mājas un kādi ceļi. Par to, ka nekur nav kolhozu…”

Pēdējā pilsēta, no kuras 1945. gada maijā tika padzīts Lielvācijas karaspēks, bija Čehijas galvaspilsēta Prāga. Bet kas tos vācus padzina? Likteņa ironija – tie bija Staļina niknākie ienaidnieki – Vlasova vīri no ROA (Krievu atbrīvošanas armijas), kuru emblēma, vairodziņš bija t. s. Andreja krusts un karogs – baltzilisarkans –, tā pati emblēma, tas pats karogs, kas tūkstoškārt plandījās šā gada 9. maijā Sarkanajā laukumā.

1945. gada 5. maijā Prāgas iedzīvotāji sacēlās pret diezgan stipro vācu garnizonu. Kaujinieku bruņojums bija trūcīgs, daudziem bija tikai medību bises. Padomju maršala Koņeva divīzijas iestrēga kaujās Drēzdenes apkaimē. Bet nepilnus 50 kilometrūs no Prāgas bija dislocēta Vlasova ROA 1. divīzija, ko vadīja ģenerālmajors S. Buņačenko (kurš 1942. gadā vēl bija sarkanarmijas pulkvedis). Tikmēr amerikāņu karaspēks bija sasniedzis Čehijas rietumu novadu lielāko pilsētu Pilzeni, un Buņačenko ar saviem vīriem, steidzoties palīgā Prāgas kaujiniekiem, cerēja “izpirkt savu vainu antihitleriskās koalīcijas priekšā” un doties amerikāņu paspārnē, lai viņus neizdod Staļinam.

5. maija vakarā ROA 1. divīzijas štābā ieradās Prāgas kaujinieku pārstāvis, un tika parakstīta vienošanās “Par kopīgu cīņu pret fašismu un boļševismu”. Un ROA 1. divīzija steidzās palīgā prāgiešiem. Pēc ielu kaujām vācu karaspēks tika no Prāgas padzīts. Prāgas iedzīvotāji jūsmīgi sveica savus krievu atbrīvotājus “no negaidītas puses” un apbēra viņus ar ziediem.

Taču notika tas, kam bija jānotiek. Amerikāņi Pilzenē kategoriski atteicās doties uz Prāgu, jo Jaltā Rūzvelts ar Čērčilu jau bija iztirgojuši Čehoslovākiju Staļinam. ROA vīriem nācās atvadīties un doties uz demarkācijas līniju, lai tur padotos amerikāņiem, kuri izdeva Vlasovu un viņa tuvākos līdzgaitniekus Padomju Savienībai, kur tos gaidīja nāvessods. Tā nu maršals Koņevs ar saviem smagajiem tankiem “Josif Staļin” varēja kā triumfators 9. maijā ieripot Prāgā, un ziedu pušķi nu tika sakanarmiešiem. Liktenis bija izspēlējis ne pārāk amizantu joku.

(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. … kl …. 1945. g. oktobri …. !

  2. …. Frank Gordon !!! Daudz, kas vel nezinams un nav pierakstits … seit pardomam mazs piemers: Caur Pragu uz austrumiem, vel 1944. oktobri kads meijam un Latvijas Republikas karogiem puskots esalons ar latviesiem devas uz atlases nometnem, kaut kur austrumos … apbrunotu NKVD politruku pavadiba … ar latviesu dziesmam uz lupam un ceribam atgriezties Latvija … Cik no viniem to panaca ???? Varbut kads to zin ???

    … Tai pasa bridi, kad sis esalons pietureja Pragas stacijas atalakas linijas vieta , tris vagoni ar latviesiem gaidija UNRAS vilciena kompektaciju uz Pizeni … (tikai steigas un veiklas izricibas del … gandriz lidzigs liktens butu bijis ari siem latviesiem – bez veiklu personu reakcijas) – laimigi pusaizsega aiz piebuves perona otra puse, atra reakcija tika aizvertas durvis … un apklusinatas dazas emociju parnemtas sievietes … !!!! Dazi, no siem latviesiem, kuri bija kada zidu izcelsmes NKVD politruka bridinati ieprieks … lai nesteidzas ar repatriaciju , speja paturet vesu pratu … un tiem izdevas noverst politrutku ieinteresibu ari par siem ‘nepilsoniem’ … laikam fakts, ka trauksmainie NKVD negribeja uzkaveties un sarezgit situaciju ari palidzeja …

    … Padomdeveja NKVD virsnieka izcelsme paglaba sos varbut laimigos latviesus no nezinamas nakotnes … pats uzaudzis Riga, un zinadams BAIGA GADA gada patiesibu un pret latviesu tautu izplanotn genocidu, ka kaut cik cilvecigs NKVD eksenplars, un vismaz kaut ko ienemis no latviesu tikumibas … cinoties ar savu zemapzinu … reiz kadam pateica patiesibu … ta meginot izperkt savas pastradatas negelibas sava dzimtaja zeme, kuru vins bija nodevis … jau pirms 1940. g. !

    … Paldies Dievam, par nacionali noskanoto cehu palidzibu sai grupai latviesu … ne jau visi ir savas valst nodeveji … !

    … Ta luk, Gordon, vel patiesiba tiks izgaismota pilniba … varbut Nirnberga II gadijuma … !

  3. Šo jau publicēt krievu auditorijai-mēs jau to zinam.

  4. Manu tēvu nošāva Rīgā 23. jūnijā. Citadelē

Agris Liepiņš: Pedagogiem jāuzņemas atbildība (1)Izmaiņas Izglītības likumā, kas paredz nekavējoties atlaist no darba skolotājus, kuri ir nelojāli Latvijas valstij, izraisījušas protesta vētru daudzu skolotāju vārdā runājošu amatpersonu vidū.
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Nu lābi, lābi, varu arī šoreiz es samaksāt…

Veselības rēķini – no aizsardzības budžeta

Valdība vakar atbalstījusi 2,81 miljona eiro pārdali no Aizsardzības ministrijas (AM) budžeta, lai segtu rēķinus par Latvijas iedzīvotāju saņemto veselības aprūpi ārzemēs un segtu līdzekļu deficītu fenilketonūrijas un citu ģenētiski determinētu slimību korekcijas preparātu apmaksai. No AM budžeta programmas “Valsts aizsardzības politikas realizācija” uz Veselības ministriju tiek pārdalīti 341 018 eiro, bet no programmas “Militārpersonu pensiju fonds” tiek pārdalīti 2,36 miljoni eiro. Tā kā Veselības ministrija ir ieplānojusi rēķinu apmaksai novirzīt vēl arī citus līdzekļus, piemēram, no ietaupītajiem līdzekļiem par laboratoriskajiem izmeklējumiem, tad ar piešķirtajiem līdzekļiem no Aizsardzības ministrijas budžeta pietiekot, lai segtu šogad radušos rēķinus.

Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (12)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat politiķu piemēru, pašiem kūtri iesaistoties zemessardzē?
Draugiem Facebook Twitter Google+