Mobilā versija
+15.7°C
Rudīte, Everts
Otrdiena, 22. augusts, 2017
30. maijs, 2017
Drukāt

Karaliene: nesaprastā dumpiniece

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Kadrs no Mikas Kaurismeki filmas "Karaliene Kristīna".

Ar nepilnu divu gadu nobīdi Latvijas repertuārā nonākusi somu režisora Mikas Kaurismeki drāma “Karaliene Kristīna” (“The Girl King”, 2015) – jauna versija par 17. gadsimta Zviedrijas valdnieci ar savam laikam netipisku un modernu garu.

Filmas par vēsturiskiem personāžiem un notikumiem (līdzīgi kā dokumentālās filmas) var raisīt interesi jau ar to vien, ka vismaz daļa tajās ietvertās informācijas ir patiesa, un līdz ar to iespējams apgūt ko jaunu vēstures zināšanās, ja arī kostīmdrāmu žanrs kā tāds varbūt īpaši nesaista. Vēl intereses izraisīšanai var pievienot faktu, kas ir filmas veidotāji: šajā gadījumā Mika Kaurismeki – vecākais, bet mazāk zināmais no mūsdienu somu režisoru brāļu pāra (Aki filmas regulāri ir klātesošas nozīmīgākajos kinofestivālos, viņa filmu retrospektīva nesen bija skatāma Autorkino festivālā Rīgā). Lai gan tieši Mikas Kaurismeki saikne ar Latviju ir ciešāka – šeit daļēji uzņemta viņa filma “Saldumiņš” (2004) un Latvija bija kopproducējošā valsts.

Karalienes Kristīnas (1626 – 1689) personība ne vienu reizi vien ir bijusi iedvesmas avots gan literāriem darbiem, gan filmām. Viņas biogrāfija un personība tam ir ļoti pateicīgs materiāls – pēc sava tēva karaļa Gustava Ādolfa nāves Kristīna sešu gadu vecumā kļuva par valsts galvu. Viņa tika audzināta kā zēns, saņemot vispusīgu izglītību, apgūstot reliģiju, filozofiju, valodas. Viņa bija neatkarīga savos uzskatos, vēlējās izbeigt Trīsdesmit gadu karu (1618 – 1648), pārtraucot protestantu un katoļu asinsizliešanu, kā arī ieviest reformas Zviedrijā, uzsverot izglītības nepieciešamību, iepazīstināšanu ar mākslu. Viņu interesēja jaunākie atklājumi zinātnē, arī okultā joma. Kristīna gāja pretī sava laika tradicionālajiem uzskatiem, ka karalienei ir jāprecas un jārada pēcnācēji, troņa mantinieki, apspriests arī jautājums par viņas seksualitāti.

Jaunajā filmā tiek apskatīts laika posms Kristīnas dzīvē no sešu gadu vecuma līdz 28 gadiem, kad viņa pēc desmit gadiem valsts vadībā pamet Zviedriju, atsakoties gan no troņa, gan protestantisma ticības. Politiskie notikumi ir fons Kristīnas personības atklāšanā, viena no izvērstākajām tēmām – karalienes seksualitāte un attiecības ar grāfieni Ebu Sparri, kas ietekmē arī Kristīnas lēmumu atteikties no varas un doties prom.

Mika Kaurismeki par filmu kādā intervijā teicis, ka tā nav iecerēta kā tipiska kostīmfilma, bet gan uz aktieriem balstīta psiholoģiska drāma. Šādā aspektā raugoties, vēl jo nozīmīgāka ir galvenās lomas tēlotājas izvēle, kas bijusi ļoti veiksmīga – zviedru aktrise Malina Buska, kura pārliecinoši spēj atainot Kristīnas iekšējos pārdzīvojumus dažādu notikumu un attiecību krustugunīs. Viņas netipiskā sievišķība ir tas, kas liek lieliski izskatīties pēc vīriešu piegriezuma, bet ar sievišķīgiem elementiem darinātos tērpos. Grāfienes Ebas Sparres lomas atveidotāja kanādiete Sāra Gadona (“Drakula: Leģendas sākums”, 2014) izvēlēta kā tumšmatainās Buskas vizuāls pretstats – ar blondām cirtām, izteiksmīgām lielām acīm, trausla, neliela auguma, kā tāds vīrišķā un sievišķā stereotips. Filmā saistošākais ir tās vizualitāte (operators francūzis Gijs Defo, kurš uzņēmis arī Denī Arkāna “Barbaru invāzijas” (2003) un “Jēzus no Monreālas” (1989) un daudzus citus darbus), aktieri dabas vidē, Kristīnas portreti. Filmas scenāriju veidojis kanādietis Mišels Marks Bušārs (viens no scenārija autoriem arī Ksavjera Dolana “Toms fermā”, 2013), kas sarakstījis arī lugu par Kristīnu, kas izrādīta teātra festivālos. Aktieru dialogiem reizēm piemīt pārlieku liels deklamatīvisms, nevis dabiskums, ko varētu skaidrot ar vēlmi pietuvināt tos kādam citam, ne mūsu laikam (tas ir – ja gribam tam rast kādu skaidrojumu). Arī režijas risinājumi atsevišķās epizodēs raisa daudz jautājumu – kā, piemēram, abu sieviešu kaislīgākais mīlas skats notiek uz atvērtas sātana Bībeles… Tāpat arī no dominējošā psiholoģiskā raksturojuma formāta atšķiras atsevišķu varoņu atainojums – jo īpaši karalienes mātes tēls, kas vairāk ir grotesks, ne psiholoģiski motivēts.

Filmas ekrāna valoda ir angļu, neskatoties uz to, ka galvenā producējošā valsts ir Somija. Aktieri filmā runā ar saviem īstajiem akcentiem, kāds ir arī Malinai Buskai. Šis skaniskais elements sasaista jauno filmu ar 1933. gada Holivudas klasiku – Rubena Mamuliana filmu ar tādu pašu latvisko nosaukumu “Karaliene Kristīna” (angliski gan abām nosaukumi dažādi, šai – “Queen Christina”). Mamuliana filmas sižetā daudz brīvāk interpretēti Kristīnas biogrāfijas fakti, kurus uz ekrāna attēlo viena no izcilākajām zviedru kinoaktrisēm Grēta Garbo, kura tobrīd ir viena no Holivudas lielākajām zvaigznēm. Šai 20. gs. 30. gados un Holivudā modelētajai Kristīnas personībai tāpat piemīt vairākas no mūsdienu Kristīnas zīmēm – vīrišķīgi tērpi (Garbo arī īss matu griezums), uzspēlēti zems balss tembrs, īpašas attiecības ar grāfieni Ebu (aina, kurā Garbo uz lūpām noskūpsta savu padoto, raisīja pārmetumus). Tomēr Holivudas Kristīnai nav lemts būt tik brīvai kā mūsdienu interpretācijā – viņai ir vajadzīgas attiecības ar vīrieti, kaut arī bez laimīga iznākuma, jo to prasa sava laika standarti.

Gadu gaitā arvien vairāk aktualizējas jautājums par kino un vēstures attiecībām – vai kino ir vēstures izzināšanas avots, cik ļoti varam tam uzticēties, vai kino aizstāj tradicionālo vēstures zināšanu apguves formu – drukāto vārdu? Kā rāda kaut vai abas minētās filmas par karalieni Kristīnu, interpretācijas dažādos laikmetos atšķiras, skatītājam jābūt vērīgam, un, protams, jāapzinās, ka kino ir mākslas veids, līdz ar to pakļauts tā autoru izvēlēm.

Pievienot komentāru

Nodibināta Dejas balvaLatvijas Dejas informācijas centrs (LDIC) sadarbībā ar Kultūras ministriju nodibinājis Dejas balvu, kas turpmāk būs Latvijas augstākais apbalvojums profesionālajā dejas mākslā.
Draugiem Facebook Twitter Google+