Mobilā versija
Brīdinājums +4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
15. jūnijs, 2016
Drukāt

Karam kaimiņos. Intervija ar Latvijas goda konsulu Libānā

Foto no Ž. Renno personiskā arhīvaFoto no Ž. Renno personiskā arhīva

Žerārs Renno

Latvijas goda konsuls Libānā Žerārs Renno mani sagaida konsulāta telpās Beirūtā ar Latvijas un Eiropas Savienības karogu goda vietā. Ž. Renno nesen pats ir kļuvis par Latvijas pilsoni un ar to neizsakāmi lepojas. Rīgā viņš ir biežs viesis. Mēs tiekamies laikā, kad Libānas kaimiņos Sīrijā jau vairākus gadus plosās karš.

Libāna ir sešas reizes mazāka par Latviju un teju divdesmit reižu mazāka par Sīriju, bet pēdējos piecos Sīrijas kara gados ir atvērusi durvis pusotram miljonam Sīrijas bēgļu. Lielvaras Sīrijā ir pasludinājušas uguns pārtraukšanu. Kad esmu Libānā, tas ir svaigs lēmums, bet jau tad Ž. Renno par šo soli ir skeptisks: “To, ka uguns Sīrijā patiešām ir norimusi, Libānā varēs izjust tikai tad, kad mājās sāks atgriezties Sīrijas bēgļi. Pagaidām mēs to nepavisam neredzam.”

– Libāna ir uzņēmusi ļoti lielu skaitu Sīrijas bēgļu.

Ž. Renno: – Jā, vismaz pusotru miljonu. Redziet, jau pirms kara, kad bija mierīgas attiecības starp abām valstīm, Libānā jau dzīvoja daudz sīriešu, viņi šeit strādāja, jo pie mums ir labākas algas, daudz darba iespēju, piemēram, celtniecībā, un sīrieši ir ļoti labi strādnieki. Te dzīvoja vismaz 400 000 sīriešu. Viņi ceļoja no valsts uz valsti. Ik pa divām nedēļām atgriezās Sīrijā satikt ģimenes, tad brauca atpakaļ. Viss bija ļoti labi, bet, sākoties karam, Libāna pieņēma humānu lēmumu uzņemt lielu skaitu bēgļu. Kopš pilsoņu kara, kas ilga piecpadsmit gadu un iznīcināja pusi no mūsu valsts, Libānai pašai joprojām ir lieli ārēji parādi, jo vajadzēja aizņemties naudu, lai to visu atjaunotu. Bet tagad valdība ir šķīrusies vismaz no astoņiem miljardiem, lai risinātu bēgļu krīzi vien. Libāna nebija gatava vienā dienā uzņemt tik milzīgu cilvēku skaitu. Nebija gatava ļoti sadzīviskām lietām – tik lielam elektrības, ūdens patēriņam, atkritumiem… Tagad tiešām ir liels jautājums, kas notiks ar Sīrijas bēgļiem, kad karš būs beidzies.

– Esmu dzirdējusi, ka Libāna pat ir pārkārtojusi savu izglītības sistēmu, lai mācības varētu notikt divās maiņās un vakarā uz skolu varētu nākt sīriešu bērni.

– Jā, taisnība. Mums ir 400 000 jaunu studentu. Varat iedomāties, ja tik liels skaits pēkšņi ierastos Latvijā? Libānas izglītības līmenis ir cits, mums ir daudz labākas skolas nekā Sīrijā, daudz atvērtākas un eiropeiskākas. Tāpēc pie mums vienmēr bijis daudz ārzemju studentu. Tā kā Sīrijas bērni savā zemē ir mācījušies pēc citas programmas, arī šeit skolotājiem nākas viņiem pielāgoties. Libānai bija jādomā, kas maksās algu šiem skolotājiem par vakara maiņām, kas segs telpu izdevumus. Sīrieši paši nav spējīgi maksāt. Reizēm viņiem nav vairāk par to, kas mugurā. Libānai tagad ir ļoti daudz rūpju, taču par to, ka bērni ir jāizglīto, nevar būt jautājumu. Nevar viņus piecus sešus gadus atstāt bez skološanas. Visi pasaules terorisma draudi ir saistīti ar izglītību, ar nabadzību. Ja zemē ir ļoti nabadzīga sabiedrība, kam nav līdzekļu, nedz lai normāli iegādātos pārtiku, nedz lai mācītos, tā ar laiku nogurst no šādas dzīves. Šie cilvēki augām dienām redz skaistas automašīnas, bet apzinās, ka nekad nevarēs tās iegādāties, vai veras greznu restorānu logos, zinot, ka nekad nevarēs tajos baudīt vakariņas, vēro labi ģērbtus pilsoņus, saprotot, ka tas nekad nebūs viņiem, un arī izslavētu skolu durvis bērniem būs slēgtas. Jau mazos gados šie cilvēki sāk ienīst savu dzīvi. Kad viņi kļūst pusaudži, viņi zina vien to, kā nodoties lūgšanām un karot. Visvieglāk ir tāda jauna vīrieša rokās iedot ieroci, lai nogalina vai top nogalināts. Viss terorisms ir saistīts ar reliģijām un izglītības trūkumu. Es neticu, ka cilvēks, kurš ir izglītots, studējis inženieru zinātnes, medicīnu, žurnālistiku, kuram ir ģimene, bērni, ņems rokā kalašņikovu un dosies nogalināt.

– Vai, jūsuprāt, Eiropas Savienībai vajadzētu palīdzēt Libānai, pieņemot bēgļus?

– Cik man zināms, Eiropā jau ir nonākuši vairāk par miljonu bēgļu. Eiropas Savienība ir ļoti liela, stipra, vienota, demokrātiska. Kopš dzimšanas atceros, ka pie mums vienmēr ir teikts: “Runāsim tā kā Eiropā, darīsim tā kā Eiropā.” Eiropa ir sapnis visam šim reģionam – ģērbšanās, izglītība, visā mēs sekojam Eiropai. Miljons bēgļu, kas ienākuši Eiropā, tik lielam kontinentam nav daudz, kamēr vien to visu spēj un prot organizēt. Libāna ir 10 tūkstošu kvadrātkilometru liela. Salīdzinājumā ar Eiropas plašumiem tas ir tāds pavisam neliels zemes gabals, un mums ir 1,5 miljoni bēgļu. Mēs tiekam galā, mēs kārtojam, organizējam. Mums nevajag, lai Eiropa ņem mūsu bēgļus pie sevis. Cilvēku nevar paņemt no ielas un ielikt pilī. Tieši tā notiktu ar bēgļiem. Šeit Libānā mēs rūpējamies, cik vien iespējams, un daudziem te ir pat labāka dzīve nekā Sīrijā pirms kara, taču no Eiropas mums būtu nepieciešama finansiāla palīdzība. Līdz šim tā ir bijusi neliela. Bēgļu krīze ir pāri mūsu budžeta iespējām, pāri mūsu spēkiem. Protams, mums palīdz ANO, dažādas starptautiskas organizācijas, bet ar to nepietiek. Ir sīriešu ģimenes, kuras dzīvo Libānas mežos no neilona, plastmasas, celofāna maisiņiem sameistarotās būdās, bez elektrības, ūdens, siltuma. Aukstākajos mēnešos temperatūra laukā var noslīdēt līdz pieciem četriem grādiem zem nulles. Varat iedomāties, kā tādās mājās iespējams dzīvot? Es nemetu akmeni Eiropas dārzā, es vainoju visu pasauli – ja mums būtu pietiekams finansiāls atbalsts, mēs varētu uzbūvēt šiem cilvēkiem normālas mājas ar ūdeni, dušu un blakus katrai nometnei – nelielu skolu un nodrošināt skolotājus. Iedomājieties, ja vienu dienu jūs dzīvoklī ievestu desmit cilvēku no kaimiņmājas, jo viņiem atgadījusies ķibele, un viņi paliek vienu, otru, trešo dienu, gadu, divus, trīs… un jūs viņiem gatavojat ēst, jo viņiem nav naudas, un viņi izmanto jūsu ūdeni, elektrību, siltumu. Un jūs par to visu maksājat. Kādu dienu jums gluži vienkārši pašam gribēsies mukt prom un jūs sacīsiet: “Es nevaru par visu jūsu namu uzņemties atbildību. Ejiet, lūdzu, un meklējiet vēl kur citur vietu.” Bet, ja jums ir vēl citi kaimiņi, kuri palīdz uzturēt nelaimē nonākušos, tad jūs neizjutīsiet, ka šis smagums ir tik liels.

– Kā ir ar terorismu Libānā? Jūs esat tik tuvu Sīrijai, kur plosās teroristiskais grupējums “Islāma valsts” jeb “Daeš”. Vai nebaidāties, ka tie var ienākt pie jums?

– Protams, mums ir bail, ka viņi varētu būt ienākuši Libānā, uzdodoties par bēgļiem vai nelikumīgi šķērsojot robežu. Libānā ir daudz kalnainu vietu, ar Sīriju mums ir 200 kilometru gara robeža, to visu izkontrolēt nav iespējams. Paldies Dievam, lielākoties mūsu robežas tiek ļoti stingri sargātas. Armija ir nodarbināta, dažos ciematos cilvēki rīko privātas sardzes, katru nakti kāds ar ieroci stāv nomodā. Libānas slepenie dienesti strādā 24 stundas diennaktī. Te ir ļoti daudz arī ārvalstu izlūku, un, cik zināms, viņi notver patiešām daudzus, kuri gatavojušies sarīkot dažādus uzbrukumus.

– Vai libānieši šajos gados un dienās šķērso arī Sīrijas robežu? Tik brīvi kā agrāk tas taču vairs nav iespējams.

– Es zinu ļoti daudzus libāniešus, kuri agrāk devās uz Sīriju ieturēt pusdienas, kā arī daudzus sīriešus, kuri brauca uz Libānu pavadīt nedēļas nogales. Tagad tas vairs nav iespējams, jo ir karš. Taču joprojām šī satiksme notiek, un libānieši dodas uz Damasku, kur ir mierīgākas vietas, un sīrieši brauc uz šejieni. Damaska ir tikai pusstundas braucienā ar automašīnu. Tomēr daudzi cilvēki no Libānas tagad baidās ceļot, jo ik pa laikam sprāgst bumbas un viss kas var gadīties. Taču sacīt, ka robežas ir pilnībā ciet, nevar, šajā ziņā, ja tā var teikt, viss ir normāli. Sīrieši ieved savas preces, viss kā pie kaimiņiem.

– Kā ir ar latviešiem šajā zemē? Cik kopumā liela ir mūsu tautiešu sabiedrība?

– Libānā dzīvoja 160 latviešu, bet šī nav vienkārša vieta, kur būt, lai gan latviešu te ir vairāk nekā dāņu un zviedru. Ja kas gadītos, manā rīcībā ir visi viņu kontakti, taču ir grūti izsekot, vai cilvēki joprojām ir Libānā vai zemi ir atstājuši. Ikvienu, kas dodas uz Libānu, mudinu mums piezvanīt, dot ziņu, lai zinām, kur cilvēki ir, un, ja nepieciešams, varam viņiem palīdzēt. Šis ir visai bīstams reģions. Karš var sākties divās minūtēs. Nevis divās dienās, bet divās minūtēs. Par laimi, līdz šim mums nav bijis nekādu lielu raižu, esam palīdzējuši ar nozaudētām pasēm, izsniedzam ceļošanas sertifikātus jaundzimušajiem, lai viņi varētu ceļot uz Latviju.

– Vai valsts svētkus šeit, konsulātā, esat atzīmējuši?

– Jā, bija laiks, kad ļoti aktīvi rīkoju svinības Latvijas neatkarības dienai par godu. Tagad gan tas mazliet apstājies, bet varbūt šogad sarīkosim atkal, kādēļ gan ne.

20160523235513_2579

Pievienot komentāru

Medību laikā sievietei iešauj kājā (1) Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+