Karavīrs ir cilvēks ar plašu un labu sirdi. Armijas virskapelāns par dzīvības vērtību un lūgšanu spēku 3
Ziemassvētkos bieži sakām – miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. To, ko nozīmē miers un kāda ir cilvēka dzīvības vērtība, jo spilgti apzinās Latvijas karavīri. Arī par to – sarunā ar virskapelānu, baptistu mācītāju Elmāru Pļaviņu.
Jūs NBS kalpojat jau 20 gadus. Kā tradicionāli sagaidāt Ziemassvētkus kopā ar saviem Nacionālo bruņoto spēku karavīriem?
E. Pļaviņš: Bieži bijis tā, ka tieši 24. decembra rīta pusē pie manis ierodas kāda karavīru grupa, kas vēlas, lai noturam mazu svētbrīdi. Vakarā esmu dievkalpojumā savā Golgātas baptistu draudzes baznīcā, kur arvien notiek skaists koncerts. Uz to daudzi karavīri atbrauc kopā ar ģimenēm. Baznīca ir viena no vecajām koka baznīcām, kur pirms vairāk nekā simt gadiem atradusies cara armijas kapela. Tā ir plaša – vispirms celta kā sporta zāle karavīru vajadzībām, pēc tam pārkārtota kā pareizticīgo dievnams, bet pirms 105 gadiem ēku pārpirka baptistu bīskaps.
22. decembrī tradicionāli notiek svētbrīdis Aizsardzības ministrijā. Atnāk luterāņu, katoļu un baptistu bīskapi, un arī kāds pārstāvis no pareizticīgo baznīcas un saka īsas uzrunas. Svētbrīžu tradīcijas ir arī armijas apvienotajā štābā un citur NBS vienībās.
Karavīriem Ziemassvētku laiks ir tas, kad it kā apstāties, gremdēties pārdomās, atkal būt pie ģimenes un sajust tās mīlestību.
Ziemassvētkos arvien pārdomājam ļoti daudz ko. Kristus ir nācis šajā pasaulē un vēlāk upurējis savu dzīvību, lai šodien dzīvotu daudzi. Lai mēs varētu ar cerību skatīties uz nākotni.
Kā cilvēks, kas izvēlējies karavīra profesiju, savieno principu, ka dzīvība ir saudzējama un ka jāpilda bauslis “Tev nebūs nokaut!”, ar to, ka jāmācās apieties ar ieročiem, lai būtu gatavs arī tos lietot un nogalināt?
Tas ir tradicionāls jautājums, ir īpaši aktuāls karavīriem, kuri dodas starptautiskās operācijās. Ticīgie karavīri parasti šo jautājumu uzdod, pārējie pārdomā sevī. Bībelē Vecajā Derībā lasām, ka līdz baušļu iedošanai reizēm Dievs ir pavēlējis veselas tautas iznīcināt viņu grēku dēļ. Arī pēc baušļu izdošanas Dievs ir licis savai tautai atkal pacelt ieroci. Kalpojot kapelāna amatā, es saku tā: ja karavīrs pareizā kontekstā izmanto savu ieroci, lai aizsargātu sevi, savus karavīrus un dzimteni, tad Dievs savu svētību viņam dod tāpat kā jebkuras citas profesijas pārstāvim.
Jau latviešu dainās ir teikts “Labāk manu galvu ņēma / Nekā manu tēvu zemi”. Civilajā dzīvē šo gatavību ziedoties ir diezgan grūti apjaust, kaut gan šajā atziņā ir tas, ko saucam par patriotismu. Sabiedrībā nereti žēlojas par tā trūkumu. Tomēr liela daļa uzskata, ka mūsu karavīri un zemessargi ir tie, kas rāda paraugu pārējiem.
Kādus redzat jauniešus, kuri nupat sākuši dienēt? Cik dziļi viņos cieņa un mīlestība pret valsti ieaudzināta skolā, ģimenē, Jaunsardzē?
Karavīrs ir viena no profesijām, kur patriotismu var iemācīt. Atceros, ka it īpaši agrāk novēroju, ka no Daugavpils vai arī citām Latvijas vietām armijā tika iesaukti krievi, kuri, šeit nonākuši, slikti runāja latviski. Arī tagad profesionālajā dienestā ienāk jauni cilvēki no Latgales – krievi, ukraiņi, poļi, baltkrievi, kam iepriekš apkārt nav bijis latviskas vides. Reizēm viņi ir lielāki patrioti nekā dažs labs kaimiņš latvietis. Kad šo savu vērojumu, pa pusei jokojot, pasaku, viņi atzīst: jā, mēs, pateicoties komandierim, pateicoties šai videi, un dažs, arī pateicoties starptautiskajās misijās gūtajai pieredzei – esam novērtējuši Latviju un to, ko valsts mums devusi. Viņi caur savu darbu ir iemīlējuši arī savu dzimteni un pamato, ka ir lieli cīnītāji par Latviju, jo ir te dzimuši. Karavīrs ar savu darbu ir pierādījis, ka viņš būs gatavs dienām un naktīm aizstāvēt civilo iedzīvotāju ar ieroci vai bez ieroča.
Mani ļoti iepriecina arī jaunsargi. Viņi nāk no dažādām ģimenēm, nāk arī no krieviskas vides. Jauniešus ir uzrunājis tas, kā šeit iemāca un parāda ar piemēru mīlestību uz savu dzimteni.
Adventes otrajā svētdienā biju luterāņu draudzes dievkalpojumā, aizlūdzām arī par visiem karavīriem un zemessargiem, kas sargā mūsu valsti. Kāda, jūsuprāt, ir šādas lūgšanas nozīme un kāds ir tās spēks?
Latvijas karavīri ir piedalījušies starptautiskajās operācijās Kosovā un Bosnijā, kā arī Irākā un Afganistānā. Dodoties uz “karstajiem punktiem”, viņi vairāk nekā ikdienā apzinās dzīvības vērtību. Bieži pirms tam viņi ir dzirdējuši manas lekcijas arī par to, ka lūgšanai ir ļoti liela nozīme kā personīgām attiecībām ar Dievu. Lūgšana ir saruna ar Viņu. Nereti karavīri skeptiski teikuši: “Nu, kāda vēl lūgšana! Mūsu spēks ir ieroči, sagatavotība!” Reiz, kad biju komandējumā pie mūsējiem Irākā, komandieris pirms ļoti nopietnas operācijas (tajā vairāki citu valstu karavīri aizgāja bojā) man teica: “Kapelān, aizmirsti, ko es Latvijā sarunāju, bet šeit par manu karavīru drošību aizlūdz!” Mūsu karavīri ar Dieva svētību šim pārbaudījumam tika cauri veiksmīgi. Pēc šā notikuma karavīri man prasīja lūgšanu paraugus. Vēlāk ieveidojām mazu bukletiņu, par paraugu ņemot ASV izdevumu, kur ir daudz dažādu lūgšanu situācijām gan pirms, gan pēc kaujas, kaujaslaukā.
Ir vairāki gadījumi, kad karavīri pirms došanās starptautiskās operācijās izturējās noraidoši – “kādas lūgšanas, ko vēl ne!” –, bet, atgriezušies mājās, atzina, ka šis lūgšanu spēks viņus pavadījis.
Nesen biju Austrumukrainā, kur tikos ar kapelāniem, viņi stāstīja, ka saviem karavīriem dod līdzi lūgšanas psalmus. Tie daži, kas bija izdzīvojuši pēc Doņeckas lidostai notikušā uzbrukuma, stāstīja, ka tieši lūgšanu spēks devis mieru un ticību, ka atgriezīsies dzīvi.
Ja karavīrs, no kara apstākļiem vai pat tikai intensīvām apmācībām atgriežoties mājās, noskaita vienkāršo lūgšanu “Esi man, grēciniekam, žēlīgs” vai “Dod man mieru un gudrību”, varbūt viņš kļūst arī citāds cilvēks – mierīgāks, priecīgāks, pateicīgāks attiecībā pret saviem tuviniekiem, kuri nav sastapušies ar to, ko redzējis viņš.
Bet pirms valsts svētku parādēm ģenerāļi parasti joko: “Kapelān, tagad lūdz par labiem laikapstākļiem!”
Kāda karavīra māte man stāstīja: “Pavadot dēlu pirmajā starptautiskajā misijā – toreiz tā bija Kosovā –, ieraudzīju, ka viņam izsniegta ķēdītē nēsājama plāksnīte, uz kuras angliski rakstīts vārds, uzvārds, valsts un konfesionālā piederība… Tad spilgti izjutu, uz kurieni viņu pavadu.” Jums droši vien iznāk runāt ar misijās pavadāmo karavīru mātēm un sievām. Ko viņām sakāt?
Jā, ļoti daudz tiekos ar karavīru radiniekiem – gan priecīgos mirkļos, kad karavīri dodas laulībā, gan arī bēdīgos, kad viņiem tuvi cilvēki vecuma nespēka vai slimības dēļ aizgājuši mūžībā. Mēdz būt, ka tieši pirms došanās uz starptautiskām operācijām karavīri izlemj sakārtot ģimenes lietas. Daža meitene gan prātojusi: “Ja bildini tikai tāpēc, ka dodies misijā, tad nē, neprecēšu tevi!”
Reizēm sievas redz, ka pēc misijām karavīriem ir psiholoģiskā spriedze, grūti adaptēties atkal ģimenē. Ja vēl savs spīts vienam, savs spītam otram… Pašlaik ir daudz attiecību problēmu, ko palīdzu risināt no garīgā skatpunkta. Protams, ar karavīriem strādā arī psihologi. Dažs uzticas psihologam, cits – kapelānam.
Vai karavīriem, kas atrodas tālu no mājām, sūtāt Ziemassvētku sveicienus, dāvaniņas?
Parasti dāvanas no Latvijas vedam, braucot pie karavīriem uz misijas vietu. Viņi atsūta sarakstu, ka gaida, lai atvedam speķīti, rupjmaizi, piparkūkas, cepumus, “Laimas” konfektes un “Gotiņas”.
Vai NBS karavīri un arī citu valstu NATO karavīri, kas dien Latvijā, piedalās Ziemassvētku labdarības akcijās?
Jā, it sevišķi pēdējos trijos gados esmu novērojis, cik atsaucīgi karavīri palīdz citiem. Ziedojumu akcijā palīdzībai ukraiņu bērniem, kuru tēvi gājuši bojā, aizstāvot savu dzimteni, iesaistījās NBS karavīri, Aizsardzības ministrijas darbinieki un arī Baltijas Aizsardzības koledžas Tartu vecāko virsnieku kurss. Automašīnā, ko sūtījām uz Ukrainu, atradās liela krava – paciņas kopā svēra 22 tonnas. Gan Latvijā dienošie ASV karavīri uzņēmušies šefību pār vienu Latvijas bāreņu namu, gan mūsu pašu Ādažos un citur dienošie karavīri ir uzņēmušies šefību par bāreņiem vai saistījušies ar organizācijām, kas strādā ar bērniem. Karavīri un komandieri uzsver, ka ne jau tikai Ziemassvētku laikā nodarbojamies ar labdarību, bet darām to visa gada garumā. Tas karavīrs, kurš jutis aicinājumu strādāt šajā profesijā, ir cilvēks ar plašu un labu sirdi.
Nākamgad beidzot aizsardzības vajadzībām izlietosim divus procentus no iekšzemes kopprodukta. Ko jūs teiktu cilvēkam, kurš spriež: “Nu, un mums tāpēc, lai uzturētu bruņotos spēkus, ir jāmaksā lieli nodokļi!”
Esmu tamlīdzīgu izteikumu dzirdējis arī tad, kad aizsardzībā tika ieguldīts pusotrs procents no iekšzemes kopprodukta. Taču laikā pēc Ukrainas notikumiem vairs tādus komentārus neesmu manījis. Uzņēmēji un izglītoti cilvēki, ar kuriem sastopos ārpus armijas, izprot, ka divi procenti armijai vajadzīgi, lai to atbilstīgi apbruņotu, lai pienācīgi apģērbtu zemessargu un lai apmācītu jaunsargu. Un tas viss vajadzīgs, lai mēs varam daudzmaz stabili justies; lai uzņēmēji var darīt savu darbu, skolotāji – savu. Arī citu valstu karavīru klātbūtnei ir stabilizējoša loma.
Diezgan daudz tiekos ar cilvēkiem civilās iestādēs – augstskolās un citur lasu lekcijas, motivēju jauniešus interesēties par armiju, stāstu, kas tur notiek, un dzirdu daudz atsauksmes par mums. Pašreiz cilvēkiem ir diezgan pozitīva attieksme pret armijā notiekošo.
Un atkal – par Ziemassvētkiem. Kādus tos atceraties no savas bērnības, un kā tagad svētkus vadīsit ģimenes lokā?
Mana vecāmāte bija ļoti ticīga luterāne, viņa daudz ieguldīja mūsu, savu trīs mazbērnu, audzināšanā un jau pavisam mazus veda Ziemassvētkos uz baznīcu Ogrē.
Vēlāk, jau savos 22 gados, pa īstam noticēju, ka ir Dievs, kurš sevi ir atklājis caur Jēzu Kristu. Saviem bērniem Ziemassvētkus rādu caur garīgo skatpunktu. Protams, svētkos pati par sevi saprotama lieta ir dāvanas, taču, ja nav piedzīvojuma ar Kungu arī bērniem, tad dāvanu prieks un arī nākotnes cerību skatījums būs citāds. Mēs sanākam kopā tuvā radu lokā, Kunga dzimšanas dienu svinam ar dziesmām un arī mazu lūgšanu par savu ģimeni, par radiniekiem un pateicamies Dievam.
