Kultūra
Teātris un kino

Kareņina vientulība0


Ģirtam Ķesterim varoņa gaitā, runasveidā, domāšanā, emocionālajās reakcijās precīzi izdodas nospēlēt nespēju tikt līdzi jaunajam laikmetam. Attēlā: kopā ar Dārtu Daneviču Lidijas Ivanovnas lomā.
Ģirtam Ķesterim varoņa gaitā, runasveidā, domāšanā, emocionālajās reakcijās precīzi izdodas nospēlēt nespēju tikt līdzi jaunajam laikmetam. Attēlā: kopā ar Dārtu Daneviču Lidijas Ivanovnas lomā.
Publicitātes (Marko Rasa) foto

Dž. Dž. Džilindžera jaunākais iestudējums Dailes teātrī – pēc krievu mūsdienu dramaturga Vasīlija Sigareva lugas tapušais “Kareņins”, kas piedāvā paskatīties uz Ļeva Tolstoja klasiskā romāna “Anna Kareņina” notikumiem no Kareņina skatpunkta, – gribot negribot liek vilkt paralēles ar režisora iepriekšējām izrādēm. Gan tādēļ, ka līdzības ir acīmredzamas (piemēram, Ģirta Ķestera Kareņinā ir daudz no Artūra Skrastiņa spēlētā pasīvā, izdegušā protagonista “Bannija Manro nāvē”, un arī Leldes Dreimanes Annā ir kaut kas no Ilzes Ķuzules-Skrastiņas šīs sezonas sākumā atveidotās liktenīgās sievietes vampa Lulū), bet arī tādēļ, ka izrādes “odere” pati par sevi ir diezgan plāna.

Ideja par Kareņina vientulību kā spēcīgu skatuves zīmi, kurai pretstatīta apkārt esošā sabiedrība ar dzīves un mīlestības izslāpušo Annu priekšgalā, ir intriģējoša un aktuāla ne tikai Sigareva lugā “A. Kareņins” (dažos avotos – arī “Aleksejs Kareņins”), bet arī dažās citās salīdzinoši nesen tapušās “Annas Kareņinas” interpretācijās (prātā nāk kaut vai Džo Raita 2012. gada kinofilma ar Džūdu Lovu Kareņina un Keiru Naitliju Annas lomā). Arī Dž. Dž. Džilindžera iestudētais “Kareņins” būtībā ir Ģirta Ķestera monoizrāde, kurā aktieris cenšas nospēlēt varoņa iekšējās pasaules pretrunas, cīnoties ar… – un te jāliek daudzpunkte, jo skaidri noformulēt, ar ko tieši, nav iespējams, taču var izteikt vairākas versijas.

Izrādes gaitā reālistiski izspēlētas ainas mijas ar nosacītām sapņu/murgu epizodēm, kuras Kareņins distancēti vēro kopā ar skatītājiem – tajās Leldes Dreimanes Anna kopā ar citiem tēliem dejo balles zālē aiz stikla sienas, no šaurās mājas jeb personiskās dzīves telpas pārcēlusies uz publisko jeb sabiedrisko telpu. Uz Artūra Bērziņa maskulīni smagnējās un stilizēti Tolstoja darba sarakstīšanas laiku kopējošās scenogrāfijas fona un līdzās Ģirta Ķestera pelēkajam Kareņinam Leldes Dreimanes tumšmatainā, slaidā Anna, ieģērbta Katjas Šehurinas modelētajos izaicinoši kičīgajos tērpos, kļūst par mūsdienu sievietes arhetipu – skaista, atsvešināta, auksta, vienmēr kustībā prom no Kareņina. Jau pēc izrādes noskatīšanās prātā ienāk asociācija, ka šāds attiecību modelis varbūt iezīmē ne tikai reālistisku atsvešināšanos starp abiem tēliem, bet arī vispārinātu tēmu par pagātnes un nākotnes attiecībām. Ģirtam Ķesterim varoņa psihofizikā – gaitā, runasveidā, domāšanā, emocionālajās reakcijās – precīzi izdodas nospēlēt nespēju (vai nevēlēšanos) tikt līdzi jaunajam laikmetam un ar to saistīto mazvērtības sajūtu un kompleksus.

Tradicionāli par “Annas Kareņinas” dzinējspēku uzskatāma mīlestība un tās izdzišana, bet Dailes teātra izrādē klasiskais attiecību trijstūris starp Annu, Kareņinu un Vronski neveidojas. Atšķirībā no Sigareva lugas, kurā arī mainīti akcenti, taču kurā Vronskis joprojām ir klātesošs kā viens no Kareņina stāstu ietekmējošajiem personāžiem, izrādē Ginta Andžāna atveidotajam varonim atvēlēta vien monotona pastaigāšanās pa skatuvi vai dekoratīvi dziļdomīga sakņupšana pie Annas slimības gultas. Iespējams, tieši tādēļ teju trīs stundu garajā izrādē nerodas līdzpārdzīvojums Kareņina kā piekrāpta vīra ciešanām – viņa monologi šķiet liekvārdīgi un bezpersoniski, jo uz skatuves neesam redzējuši Tolstoja romāna mēroga mīlestību un salauztas sirdis. Vēl mazākā mērā mīlestība ieraugāma Annas un Vronska attiecībās: izrādes Vronski grūti uztvert par jaunības un vīrišķības iemiesojumu – ne tikai tādēļ, ka varoņa kostīms atgādina neveiklu satīna pidžamas un uniformas krustojumu, bet arī tādēļ, ka režisors nav meklējis un piedāvājis psiholoģisku motivāciju tam, kādēļ Anna aiziet tieši pie Vronska. Iespējams, pilnībā atsakoties no šī tēla, izrādes vēstījums kļūtu koncentrētāks.

Līdzās vairākām klišejiskām mizanscēnām, kas aktierus nostāda neveiklās pozīcijās (roku lauzīšana, ceļos krišana, 2. cēliena sākuma skats ar Annas murgošanu slimības gultā u. tml.), iestudējumā saskatāmi daži oriģināli risinājumi, kas tomēr ne formas, ne satura ziņā nekur neved. Par vistiešāko piemēru tam kļūst šosezon Latvijas teātros jau Viestura Kairiša “leļļu izrāžu” diptihā (“Mumu” RKT un “Baltiešu gredzens” NT) pieteiktā marionešu tēma, kas Džilindžera izrādē saskatāma ne tikai tiešā, bet arī metaforiskā līmenī. Paņēmiens Annas un Kareņina dēla lomā izmantot lelli ir nolasāms kā viegli didaktiska parafrāze par pieaugušo-bērnu attiecībām, kurās bērni dažkārt netiek uztverti kā līdzvērtīgi un tiek “pastumti malā” bez balss tiesībām. Tomēr brīdī, kad Serjožas lomā līdzās nedzīvajai lellei aktīvi darbojas arī tā vadītājas Ieva Florence (viņa arī Serjožas balss) un Dana Avotiņa-Lāce, turklāt lomā pārmaiņus iejūtas arī zēns Rūdis Bikšus, rodas mulsinoša sajūta, it kā mūsu priekšā nez kādēļ būtu trīsgalvains pūķis. Zināms marionetiskums piemīt arī izrādes varonēm sievietēm – ne tikai Leldes Dreimanes Annai, bet arī Dārtas Danevičas Lidijai Ivanovnai, kuras atveidojumā aktrise nebaidās lietot grotesku, iezīmējot varones pieķeršanos Kareņinam, bet vienlaikus zem tās ļaujot saskatīt arī savtīgu pašaprēķinu (melnbaltā frizūra pat raisa asociācijas ar Kruellas de Vilas tēlu).

Izrādes vizualitāte, kurā pēc būtības interesanti, taču jēgas ziņā nekonsekventi saspēlējas senatne ar mūsdienām, atsevišķie atsvešinājuma paņēmieni, Ģirta Ķestera Kareņina ironiskā dzīves uztvere – tie visi ir komponenti, kuri, mērķtiecīgi vadīti, varētu rezultēties mūsdienīgā klasiskā stāsta interpretācijā. Tieši šī pēdējā vārda – interpretācijas – arī tik ļoti pietrūkst Dailes teātra izrādē.

 

Vasīlijs Sigarevs, “Kareņins”, iestudējums Dailes teātra Lielajā zālē

Režisors: Dž. Dž. Džilindžers, scenogrāfs Artūrs Bērziņš, kostīmu māksliniece Katja Šehurina, horeogrāfe un režisora asistente Linda Kalniņa, lelles režija: Santa Didžus, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.

Lomās: Ģirts Ķesteris, Lelde Dreimane, Gints Andžāns, Ieva Florence, Dārta Daneviča, Anete Krasovska, Mārtiņš Upenieks, Juris Bartkevičs u. c.

Nākamās izrādes: 28. aprīlī, 11., 17. maijā.

 

Vārds skatītājiem

Saistītie raksti

Guna Grimsta: “Izcila izrāde, izcili aktieri! Ķestera neierastais dvēseliskums, Dreimanes skaistums un vitalitāte, Serjožas interesantais atveidojums neļauj par šo izrādi nedomāt vēl un vēl.”

Ingrīda Krieviņa: “Dreimanes Anna “nevelk” līdz Kareņinam. Iespējams, ka tā apzināta režisora izvēle, jo uzsvars šoreiz likts uz Kareņinu, ne Annu. Bet kopumā izrāde laba.”

Dailesteatris.lv

LA.lv