Latvijā
Politika

Kariņa apstiprinātās valdības sastāvs: kuri ir jaunie ministri un ko līdz šim paveikuši?0


Jaunievēlētais Ministru prezidents Krišjānis Kariņš pēc balsojuma Saeimas ārkārtas sēdē, kurā deputāti izteica uzticību premjera kandidāta izveidotajam Ministru kabinetam, 23.01.2019..
Jaunievēlētais Ministru prezidents Krišjānis Kariņš pēc balsojuma Saeimas ārkārtas sēdē, kurā deputāti izteica uzticību premjera kandidāta izveidotajam Ministru kabinetam, 23.01.2019..
Foto: LETA/Edijs Pālēns

Papildināta visa ziņa pl. 16:48.

Saeima šodien ar 61 balsi apstiprināja jauno valdību, kuru vadīs parlamenta vismazākās frakcijas – “Jaunās Vienotības” (JV) – politiķis Krišjānis Kariņš. Pret Kariņa valdību nobalsoja 39 deputāti. Kariņa valdības apstiprināšanu vienbalsīgi atbalstīja visas koalīcijas frakcijas, izņemot “KPV LV”. Turpinājumā informācija par Kariņa valdības ministriem un viņu biogrāfija.

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš

Krišjānis Kariņš ir dzimis 1964.gadā ASV, precējies un ir četru bērnu tēvs. Kariņam ir augstākā izglītība – 1988.gadā viņš beidzis Pensilvānijas Universitāti ASV, iegūstot humanitāro zinātņu bakalaura grādu ar specialitāti lingvistikā. 1996.gadā viņš absolvējis Pensilvānijas Universitāti, kļūstot par filozofijas doktoru ar specialitāti lingvistikā.

No 1994.gada līdz 2002.gadam Kariņš bija saldēto preču ražošanas un loģistikas uzņēmuma SIA “PK” prezidents un līdzdibinātājs. Minētais uzņēmums bija zināms ar zīmolu “Lāču ledus”. No 1999.gada līdz 2000.gadam Kariņš bijis prezidents automobiļu un biroja preču vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības uzņēmumā SIA “Formula”.

2002.gada oktobrī Kariņš kandidēja 8.Saeimas vēlēšanās no partijas “Jaunais laiks” saraksta un tika ievēlēts Saeimā.

2002.gada novembrī Kariņš tika ievēlēts Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā un Saeimas Eiropas lietu komisijā. Tāpat Kariņš tika ievēlēts par frakcijas “Jaunais laiks” priekšsēdētāju.

Pēc Einara Repšes valdības demisijas partija “Jaunais laiks” Kariņu ieteica Ministru prezidenta amatam, turklāt Kariņš tika izvirzīts Ministru prezidenta amatam arī pēc Induļa Emša (ZZS) valdības demisijas, taču šim amatam tika nominēts Aigars Kalvītis (Tautas partija).

Kalvīša valdībā no 2004.gada līdz 2006.gadam Kariņš ieņēma ekonomikas ministra amatu. Politiķis Saeimā darbojies līdz par 2009.gadam, kad Kariņš pirmo reizi tika ievēlēts Eiropas Parlamentā.

2014.gadā Kariņš tika atkārtoti ievēlēts Eiropas Parlamentā, kur politiķis pilda Eiropas Tautas partijas koordinatora pienākumus rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejā. Tāpat Kariņš ir parlamenta Ekonomikas un monetāro lietu komitejas aizvietotājs, Latvijas delegācijas vadītājs Eiropas Tautas partijas grupā, viņš darbojas delegācijā attiecībām ar Amerikas Savienotajām Valstīm, kā arī darbojas īpašā komitejā nodokļu nolēmumu un rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgu pasākumu jautājumos.

Kariņš ir arī delegācijas loceklis Eiropas Savienības (ES) un Armēnijas, ES un Azerbaidžānas un ES un Gruzijas parlamentārās sadarbības komitejās.

Kariņš nekandidēja 13.Saeimas vēlēšanās. Tomēr pēc diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem uzticēt veidot valdību Jaunās konservatīvās partijas līderim Jānim Bordānam un partijas “KPV.LV” premjera amata kandidātam Aldim Gobzemam, Valsts prezidents Raimonds Vējonis jaunā Ministru kabineta veidošanu uzticēja partiju apvienības “Jaunā Vienotība” virzītajam premjera amata kandidātam Kariņam.

Finanšu ministrs Jānis Reirs

Jānis Reirs ir dzimis 1961.gadā. Viņš Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē ieguvis maģistra grādu ekonomikā. Reirs vairāk nekā desmit gadus darbojies politikā, savulaik bijis viens no partijas “Jaunais laiks” dibinātājiem, ir “Jaunā laika” politiskās pēcteces “Vienotības” biedrs. Reirs bijis 8.Saeimas, 9.Saeimas, 10.Saeimas, 11.Saeimas un 12.Saeimas deputāts. 13.saeimā Reirs tika ievēlēts no partiju apvienības “Jaunā Vienotība” saraksta.

No 2010.gada Reirs bija Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs.

Reiram ir arī pieredze valdības darbā, no 2004.gada līdz 2006.gadam viņš bija īpašu uzdevumu ministrs elektroniskās pārvaldes lietās Aigara Kalvīša vadītajā valdībā. Ministra amatu viņš atstāja, kad partija “Jaunais laiks” aizgāja no Kalvīša valdības. Savukārt no 2014.gada 5.novembra Laimdotas Straujumas (V) valdībā Reirs ieņēma finanšu ministra amatu, bet no 2016.gada 11.februāra Reirs bija Ministru prezidenta Māra Kučinska (ZZS) vadītās valdības labklājības ministrs.

2010.gadā Reirs bija Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs, bet no 2002.gada līdz 2004.gadam – Saeimas sekretārs.

No 2002.gada Reirs strādājis Baltijas Asamblejā, ieņemot Baltijas Asamblejas prezidenta, Latvijas delegācijas vadītāja un Baltijas Asamblejas prezidija locekļa amatus.

Pirms politiskās karjeras Reirs strādājis finanšu nozarē un biznesā. No 1993.gada līdz 1996.gadam viņš bija Latvijas-Vācijas bankas Kredītdaļas nodaļas vadītājs, no 1996. līdz 1999.gadam – AS “Trasta komercbanka” valdes loceklis, viceprezidents, administratīvās daļas vadītājs, no 1999.gada līdz 2002.gadam – SIA “Prudentia” partneris un direktors. No 2001. līdz 2002.gadam Reirs bija ķīmiskās rūpnīcas AS “Spodrība” valdes priekšsēdētājs.

Ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro

Ralfs Nemiro dzimis 1981.gadā. 2017.gada jūnijā Nemiro no partijas “KPV.LV” tika ievēlēts par Jelgavas novada domes pašvaldības deputātu. Savukārt 2018.gada oktobrī Nemiro no “KPV.LV” saraksta tika ievēlēts 13.Saeimā.

Nemiro ir bijusi darba pieredze valsts pārvaldē. No 2001.gada līdz 2002.gadam viņš bijis jurista palīgs Nodarbinātības valsts aģentūrā, bet no 2002.gada līdz 2003.gadam bijis jurists Ekonomikas ministrijā. No 2003.gada līdz 2004.gadam Nemiro ieņēmis jurista amatu uzņēmumā “Darts Gard”, bet no 2004.gada viņš bijis advokāts zvērinātu advokātu birojā “Ludis Sakne”.

Patlaban Nemiro ir sadarbības partneris zvērinātu advokātu birojā “Rebenoks&Vilders”, kā arī ieņem SIA “ECB Assets” valdes locekļa amatu. 2009.gadā Nemiro Latvijas Universitātē ieguvis maģistra grādu jurisprudencē.

Satiksmes ministrs Tālis Linkaits

Linkaits ir dzimis 1970.gada 18.augustā. 1993.gadā viņš pabeidza Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāti, iegūstot ekonomista diplomu. Viņš ieguvis pieredzi virknē ārvalstu augstskolu, piemēram, 1995.gadā vasaras skolā Hārvardas universitātē un 1995.-1996.gadā Gotenburgas universitātē.

No 1992.gada janvāra līdz 1994.gada maijam Linkaits bijis Ekonomikas ministrijas Privatizācijas departamenta valsts īpašuma privatizācijas politikas nodaļas vadītāja vietnieks, un no 1994.gada novembra līdz 2000.gada maijam bijis AS “Latvijas eksportkredīts” valsts pilnvarnieks. Turklāt no 1999.gada augusta līdz 2000.gada maijam viņš bijis arī Ministru prezidenta Andra Šķēles ārštata padomnieks valsts pārvaldes jautājumos.

Savukārt no 2001.gada novembra līdz 2002.gada jūnijam Linkaits bijis valsts pilnvarnieks AS “Latvijas kuģniecība”, un no 2001.gada februāra līdz 2002.gada novembrim AS “Latvenergo” padomes loceklis. Tajā pašā laikā no 1995.gada septembra līdz 2004.gada janvārim Linkaits bijis “airBaltic” padomes loceklis un no 1994.gada maija līdz 2004.aprīlim AS “Privatizācijas aģentūra” Administratīvā dienesta vadītājs.

No 2007.gada janvāra līdz 2015.gada decembrim – īpašnieks uzņēmumam SIA “Lucidus komunikācijas”, kas nodarbojās ar projektu konsultēšanu, piemēram, konsultējot Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju jūras telpiskās plānošanas ieviešanā. Turklāt no 2007.gada janvāra līdz 2018.gada novembrim bijis Valsts reģionālās attīstības aģentūras Baltijas jūras telpiskās plānošanas iniciatīvas VASAB sekretariāta vadītājs.

No 2016.gada maija līdz 2018.gada decembrim Linkaits bijis AS “Starptautiskā lidosta “Rīga”” padomes loceklis. Tāpat no 1998.gada Linkaits darbojas Latvijas ekonomikas attīstības foruma valdē un no 2012.gada ir šīs valdes priekšsēdētājs. Pērnā gada jūlijā viņš pievienojās Jaunajai konservatīvajai partijai (JKP), no kuras tika ievēlēts 13.Saeimā.

Zemkopības ministrs Kaspars Gerhards

Kaspars Gerhards dzimis 1969.gada 7.februārī Rīgā. Viņam ir divi dēli. Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē viņš ir ieguvis tautsaimniecības plānošanas speciālista profesiju. Pēc tam Gerhards studējis Gētes institūtā un Vilhelma Vestfāles universitātē Vācijā.

Gerhards karjeru sāka 1991.gadā kā AS “Selga” izpilddirektors, šajā amatā nostrādājot līdz 1993.gadam. No 1993.gada septembra līdz 1995.gada maijam viņš bija ekonomikas ministra palīgs. Laikā no 1996.gada septembra līdz 1999.gada aprīlim viņš strādāja Valsts prezidenta kancelejā par prezidenta Gunta Ulmaņa padomnieku ekonomikas jautājumos.

Ekonomikas ministrijā Gerhards atgriezās 1999.gada aprīlī, kļūstot par ministrijas valsts sekretāru. Šajā amatā viņš bija līdz 2007.gadam. Šajā laika posmā viņš arī apstiprināts par standartizācijas padomes priekšsēdētāju, kā arī bijis Ventspils ostas valdē. 2007.gada decembrī viņu izvirzīja kā ekonomikas ministra amata kandidātu, un viņš tika iecelts šajā amatā Ivara Godmaņa valdībā. Ministra amatā viņš bija līdz 2009.gadam.

Otrreiz par ministru Gerhardu nominēja 2009.gada martā, un viņš kļuva par satiksmes ministru Valda Dombrovska (V) vadītajā valdībā. Pēc 10.Saeimas vēlēšanām 2010.gada oktobrī viņš šo amatu atstāja.

Laikā līdz 12.Saeimai viņš bija VAS “Elektronisko sakaru direkcija” valdes priekšsēdētājs un “Latvijas Dzelzceļa” meitasuzņēmuma SIA “LDz Cargo” valdes loceklis. No 2014.gada 4.novembra līdz 2016.gada 11.februārim bijis vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Laimdotas Straujumas (V) vadītajā valdībā.

Savukārt no 2016.gada 11.februāra līdz 2019.gada 23.janvārim Ministru prezidenta Māra Kučinska (ZZS) valdībā viņš ir ieņēmis vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amatu.

Ārlietu minists Edgars Rinkēvičs

Edgars Rinkēvičs ir dzimis 1973.gada 21.septembrī. 1995.gadā viņš pabeidza Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultāti, iegūstot bakalaura grādu. Rinkēvičs saņēmis sertifikātu par politikas zinātņu un starptautisko attiecību studijām Groningenas Universitātē Nīderlandē 1994. un 1995.gadā.

1997.gadā viņš LU ieguva maģistra grādu politikas zinātnē. 2000.gadā Rinkēvičs ieguva maģistra grādu ASV Nacionālās aizsardzības universitātes Bruņoto spēku Nacionālo resursu stratēģijas industriālajā koledžā.

Savas profesionālās gaitas ārlietu ministrs sāka 1993.gadā, līdz 1994.gadam strādājot arī par Latvijas Radio žurnālistu ārpolitikas un starptautisko attiecību jautājumos. No 1995. līdz 1996.gada martam viņš strādāja par Latvijas Aizsardzības ministrijas (AM) Politikas departamenta vecāko referentu.

No 1996.gada marta līdz 1996.gada septembrim Rinkēvičs ieņēma AM Politikas departamenta direktora amatu, bet no 1996.gada septembra līdz 1997.gada maijam pildīja AM valsts sekretāra vietnieka aizsardzības politikas jautājumos pienākumus.

No 1997.gada maija līdz 1997.gada augustam Rinkēvičs strādāja par AM valsts sekretāra pienākumu izpildītāju, bet AM valsts sekretāra amatu ieņēma no 1997.gada augusta līdz 2008.gada oktobrim. No 2002. līdz 2003.gadam viņš bija Latvijas delegācijas vadītāja vietnieks sarunās par iestāšanos NATO, un no 2005.gada līdz 2007.gada janvārim Rinkēvičs ieņēma NATO valstu un valdību sanāksmes organizācijas biroja vadītāja posteni.

No 2008.gada oktobra līdz 2011.gada jūlijam Rinkēvičs bija Valsts prezidenta Valda Zatlera kancelejas vadītājs.

Zatleram netiekot pārvēlētam uz otro prezidentūras termiņu un iesaistoties politikā, tajā iesaistījās arī Rinkēvičs, un 2011.gada 25.oktobrī viņš kļuva par Valda Dombrovska (V) vadītās valdības ārlietu ministru, savukārt 2012.gada sākumā iestājās bijušā Valsts prezidenta Valda Zatlera vadītajā Reformu partijā. Ārlietu ministra amatu Rinkēvičs saglabāja arī Laimdotas Straujumas (V) un Māra Kučinska (ZZS) valdībā.

2014.gada pavasarī Rinkēvičs iestājās partijā “Vienotība”, un joprojām turpina darboties tās valdē. 2018.gada Saeimas vēlēšanās Rinkēvičs ievēlēts parlamentā no partiju apvienības “Jaunā Vienotība” saraksta.

Rinkēviča CV norādīts, ka latviešu valoda ir viņa dzimtā valoda, angļu un krievu valodu viņš pārzina izcili, bet franču valodu – labi.

Rinkēvičs ir Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks un Viestura ordeņa lielkrusta komandieris, kā arī saņēmis NATO apbalvojumu “Par uzslavas cienīgu darbu”, Igaunijas Nopelnu krustu, Itālijas Nopelnu krustu, AM piemiņas medaļu “Sekmējot Latvijas dalību NATO” un aizsardzības ministra apbalvojumu Goda zīmi “Par ieguldījumu Bruņoto spēku attīstībā”. Rinkēvičs arī saņēmis Somijas Lauvas ordeņa pirmās pakāpes komandiera ordeni.

Rinkēvičs ir Polijas Nopelnu krusta komandieris un Nīderlandes Orānijas Nasavas ordeņa kavalieris. Viņš saņēmis arī citus apbalvojumus. Ministrs darbojas arī Sabiedrības integrācijas fondā un UNESCO Latvijas Nacionālajā komisijā.

Aizsardzības ministrs Artis Pabriks

Pabriks dzimis 1966.gadā. Viņš ir politikas zinātnes doktors, grādu ieguvis Orhūsas universitātē Dānijā 1996.gadā. 1992.gadā Pabriks beidzis Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultāti vēstures specialitātē. 1994.gadā Pabriks darbojies kā vieslektors Orhūsas universitātē, bet 1996.gadā bijis vieslektors LU.

1996.gada augustā Pabriks kļuva par rektoru Vidzemes augstskolā. 1998.gada aprīlī viņš parakstījis Tautas partijas (TP) manifestu. 2002.gadā Pabriks kandidējis 8.Saeimas vēlēšanās no TP saraksta.

Pabriks bija ārlietu ministrs no 2004. līdz 2007.gadam un aizsardzības ministrs no 2010. līdz 2014.gadam, kā arī Ministru prezidenta biedrs. Pirms ievēlēšanas 13.Saeimā Pabriks bija Eiropas Parlamenta (EP) deputāts. EP viņš bija ievēlēts no partijas “Vienotība”, kuru pērn pameta un pievienojās apvienībai “Attīstībai/Par!”. Stājoties Saeimas deputāta amatā pērn novembrī, Pabriks deklarējis 144 532 eiro lielus uzkrājumus.

Viņa īpašumā ir 2008.gada izlaiduma automašīna “Toyota Land Cruiser”, bet lietošanā 2017.gada izlaiduma automašīna “Mini Countryman”. Tāpat viņa īpašumā ir zeme un ēkas Iršu pagastā un Engures novadā.

Tieslietu ministrs Jānis Bordāns

Bordāns ir dzimis 1967.gada 21.jūnijā. 1992.gadā viņš pabeidza Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti ar bakalaura grādu tiesību zinātnēs, 2010.gadā viņš ieguva arī maģistra grādu tiesību zinātnēs.

No 1990.gada līdz 1992.gadam Bordāns strādāja Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas prokuratūrā, savukārt no 1992.gada līdz 1993.gadam viņš darbojās Latvijas Ārējās tirdzniecības ministrijas Starpvalstu līgumu nodaļā. No 1993.gada līdz 1996.gadam Bordāns strādāja Maijas Sibillas Balubergas zvērinātu advokātu birojā par advokāta palīgu. Līdz 1996.gadam Bordāns arī bijis Latvijas Televīzijas ģenerāldirektora padomnieks tiesiskajos jautājumos. Šajā pašā gadā viņš arī kā māceklis praktizēja Londonas juridiskajā birojā “Linklaters & Paines”.

1996.gadā Bordāns kļuva par zvērinātu advokātu. Savā advokāta praksē viņš darbojies advokātu birojā “Bordāns un Beļajevs”, kā arī advokātu birojā “Wall AB”. Kā advokāts Bordāns specializējies vispārējās komerctiesībās un intelektuālā īpašuma tiesībās. 1994.gadā Bordāns ar “mīksto mandātu” kļuva par 5.Saeimas deputātu no partijas “Latvijas ceļš”.

1995.gadā Bordāns nesekmīgi startēja 6.Saeimas vēlēšanās, bet 1997.gadā ar tādu pašu rezultātu – Rīgas domes vēlēšanās.

Politikā Bordāns atgriezās 2010.gadā, kad nesekmīgi kandidēja 10.Saeimas vēlēšanās no partijas “Vienotība” saraksta. Pēc vēlēšanām Bordāns kļuva par tā laika premjera Valda Dombrovska (V) padomnieku tieslietu jautājumos, kā arī par Ministru prezidenta parlamentāro sekretāru.

2011.gadā Bordāns nesekmīgi kandidēja ārkārtas 11.Saeimas vēlēšanās no nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (VL-TB/LNNK) saraksta. Pēc vēlēšanām viņš kļuva par Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru.

2012.gadā 5.jūlijā Bordāns kļuva par VL-TB/LNNK virzīto tieslietu ministru. Tomēr jau 2013.gada novembrī nacionālā apvienība vērsās pie premjera un informēja par plāniem atsaukt Bordānu no tieslietu ministra amata. “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK (TB/LNNK) valde toreiz paziņoja, ka tieslietu ministra faktiskā darbība liecina par dalību cita politiskā spēka veidošanā, kas nav savietojams ar atrašanos TB/LNNK. Nacionālās apvienības pārstāvji bija uzsvēruši, ka Bordāna atrašanās biedrībā “Demokrātiskie patrioti”, kas paziņojusi par jaunas partijas veidošanu, neesot normāla situācija.

Toreizējais premjers Valdis Dombrovskis gan paziņoja, ka neprasīs Bordāna demisiju, jo uzskata, ka ir svarīgi turpināt virzīt ministra pieteiktās reformas, par ko paredzēts vienoties koalīcijas darba grupā. Bordāns zaudēja amatu 2013.gada novembrī līdz ar pārējiem valdības locekļiem pēc Dombrovska paziņojuma par atkāpšanos no premjera amata, uzņemoties politisko atbildību par traģēdiju Zolitūdē.

2014.gadā Bordāns bija viens no jaunā politiskā spēka Jaunā konservatīvā partija (JKP) dibinātājiem. Ar šo partiju Bordāns nesekmīgi startēja 12.Saeimas vēlēšanās, taču 2017.gadā no JKP tika ievēlēts Rīgas domē.

13.Saeimas vēlēšanās Bordāns atkal bija JKP saraksta līderis un partija tika ievēlēta Saeimā ar 16 mandātiem.2018.gada 7.novembrī valsts prezidents Raimonds Vējonis nominēja Bordānu premjera amatam, dodot divas nedēļas valdības sastāva priekšlikuma izveidei, taču 14.novembrī, pēc “Attīstībai/Par!” un VL-TB/LNNK paziņojumiem par izstāšanos no valdības veidošanas sarunām, Bordāns savu kandidatūru atsauca.

Savā amatpersonas deklarācijā Bordāns norādījis, ka 2017.gadā viņš Rīgas domē algā saņēma 6356 eiro, savukārt 14 000 eiro Bordāns nopelnījis no saimnieciskās darbības un komercdarbības. Vēl 1150 eiro Bordāns nopelnījis no “Latvijas Zaļo ceļu asociācijas”.

Deklarācijā norādīts, ka Bordānam Rīgā pieder zemes un ēkas nekustamais īpašums, kā arī būve, kas viņam atrodas kopīpašumā. Bordānam arī pašlietojumā ir vieglā automašīna “Honda CRV”. Ministra amata kandidātam arī deklarēti neskaidrās naudas uzkrājumi 19 950 eiro apmērā. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja publicētā informācija liecina, ka laika posmā kopš 2014.gada Bordāns JKP ziedojis 13 180 eiro.

Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens

Sandis Ģirģens dzimis 1980.gadā.1998.gadā beidzis Jēkabpils 3.vidusskolu, bet 2003.gadā absolvējis biznesa augstskolu “Turība”. Viņš ir individuāli praktizējošs zvērināts advokāts, kurš advokāta zvērestu nodeva 2009.gada maijā. Līdz šim viņš strādāja arī par sava partijas biedra, Saeimas deputāta Ralfa Nemiro palīgu.

Zvērinātu advokātu padome 2005.gadā Ģirģenu uzņēma advokātu palīgu rindās un Ģirģena patrons tobrīd bija advokāts Juris Grīnvalds. Pirms tam viņš karjeru sāka kā tiesas sēžu sekretārs un tiesneša palīgs Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā.

Pērn startējot Saeimas vēlēšanās, Ģirģens norādījis savā īpašumā dzīvokli Rīgā un būvi Saulkrastu novadā, kā arī 2013.gada izlaiduma automašīnu “BMW” un 2004.gada izlaiduma motociklu “Kawasaki”.

Ģirģens startēja 13.Saeimas vēlēšanās, bet netika ievēlēts. Toties pie vietas parlamentā tika viņa brālis Kaspars Ģirģens (KPV LV). Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja informācija liecina, ka Ģirģens sevis pārstāvētajam politiskajam spēkam ziedojis tikai vienu reizi, kad pērn tam pārskaitījis 300 eiro.

Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska

Šuplinska ir dzimusi 1970.gada 16.aprīlī. 1988.gadā viņa absolvējusi Dagdas vidusskolu, pēc kā sāktas studijas Latvijas Universitātē, kur 2003.gadā iegūts filoloģijas doktora grāds.

Šuplinskas pamatdarbība saistīta ar darbu Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā (agrāk – Rēzeknes Augstskola), kur 1993.gadā viņa sākusi darbu Baltu filoloģijas katedras asistentes amatā. Vēlāk Šuplinska bijusi augstskolas Humanitāro un juridisko zinātņu fakultātes dekāna pienākumu izpildītāja, galvenā sabiedrisko attiecību speciāliste. Divas reizes bijusi Humanitāro zinātņu katedras vadītāja, kā arī vienu reizi vadījusi Filoloģijas katedru. No 2012.gada līdz 2016.gadam Šuplinska bijusi augstskolas zinātņu prorektore, savukārt no 2014.gada viņa ir profesore akadēmijas Izglītības, valodu un dizaina fakultātē.

Kopš 2006.gada Šuplinska ir Latgaliešu Kultūras biedrības valdes locekle.

Latgaliešu kultūras gada balvā “Boņuks” Šuplinska 2008.gadā atzīta par Gada cilvēku, savukārt 2016.gadā – par Gada cilvēku kultūrā.

Jaunajā konservatīvajā partijā (JKP) Šuplinska iestājusies neilgi pirms 13.Saeimas vēlēšanām – 2018.gada jūlijā, kļūstot par partijas Rēzeknes nodaļas vadītāju. 13.Saeimas vēlēšanās Šuplinska startējusi no Latgales vēlēšanu apgabala, kur viņa bijusi JKP saraksta līdere. Vēlēšanās JKP Latgalē saņemot 8,77% balsu, Šuplinska Saeimā ievēlēta ar 9377 balsīm, saņemot 2026 plusus un 549 svītrojumus.

Kā liecina Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā publicētā informācija, Šuplinska piedalījusies 2013.gada pašvaldību vēlēšanās, Rēzeknes vēlēšanu apgabalā startējot no saraksta, kurā bija apvienojušies vairāki politiskie spēki – Latgales partija, nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK, Reformu partija, Latvijas Zaļā partija un “Centriskā partija Latvijas Zemnieku savienība”. Rēzeknes domē Šuplinska netika ievēlēta.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja publicētā informācija liecina, ka laika posmā kopš 2018.gada Šuplinska JKP ziedojusi 220 eiro, savukārt 2011.gadā mantas vai pakalpojuma veidā viņa ziedojusi 252 latus (359 eiro) Reformu partijai.
Valsts ieņēmumu dienesta mājaslapā publicētā Šuplinskas amatpersonas deklarācija liecina, ka viņai pieder dzīvoklis Rēzeknē, kā arī 2005.gada izlaiduma vieglais automobilis “Honda CRV”.

Labklājības ministre Ramona Petraviča

Ramona Petraviča ir dzimusi 1967.gadā. Augstāko izglītību viņa ieguvusi 1992.gadā, kad pabeidza Rīgas Tehnisko universitāti specialitātē “Bioloģiski aktīvo savienojumu ķīmiskā tehnoloģija”.

Vienlaikus Petraviča ilgstoši strādājusi par finanšu vadītāju sava vīra Aleksandra Petraviča uzņēmumā SIA “Monēta”, kura pamatdarbība ir mazumtirdzniecība ar pārtikas un primārās nepieciešamības precēm un transporta pakalpojumi. Uzņēmumam ir pieci veikali Saldus novadā. Savu politisko karjeru Petraviča sāka 2017.gadā, kad tika ievēlēta par Saldus novada domes deputāti. Viņa kandidēja no partijas “KPV LV” saraksta.

Veselības ministre Ilze Viņķele

Vinķele dzimusi 1971.gada 27.novembrī Rēzeknē. 2002.gadā Viņķele vadības un sociālā darba augstskolā “Attīstība” ieguvusi 2.līmeņa profesionālo augstāko izglītību sociālās darbinieces specialitātē, savukārt 2009.gadā Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) viņa ieguvusi veselības zinātņu maģistra grādu. 2017.gadā Vinķele RSU ieguva savu otru maģistra grādu, šoreiz veselības vadībā.

2001.gadā Viņķele bijusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas ministra preses sekretāre. Tajā pašā gadā viņa arī kandidējusi Rīgas domes vēlēšanās no apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK saraksta.

2006.gadā Eiropas Parlamentā Viņķele strādājusi par deputāta Roberta Zīles palīdzi, kā arī bija apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK Rīgas nodaļas vadītāja vietniece. Tajā pašā gadā viņa kandidējusi 9.Saeimas vēlēšanās no partijas “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK” saraksta. 2006.gada novembrī viņa tika iecelta par īpašu uzdevumu ministra Eiropas Savienības līdzekļu apguves lietās parlamentāro sekretāri.

2007.gadā Viņķele atkārtoti iecelta par īpašu uzdevumu ministra Eiropas Savienības līdzekļu apguves lietās parlamentāro sekretāri.

2008.gadā viņa izstājusies no apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK un iesniegusi demisijas rakstu premjeram par atkāpšanos no parlamentārās sekretāres amata. 2010.gadā Viņķele darbojusies frakcijā “Pilsoniskā savienība”. 2010.gadā Viņķele kandidējusi 10.Saeimas vēlēšanās no apvienības “Vienotība” saraksta un tika ievēlēta 10.Saeimā.

No 2011. līdz 2014.gadam Vinķele bija Valda Dobrovska (V) valdības labklājības ministre.

2017.gadā Viņķele pameta partiju “Vienotība”, un neilgi pēc tam kļuva par vienu no partijas “Kustība Par!” dibinātājām kopā ar citiem “Vienotību” pametušajiem deputātiem. Šogad Viņķele kandidēja 13.Saeimas vēlēšanās no partiju apvienības “Attīstībai Par!” saraksta, taču daudzo svītrojumu dēļ netika ievēlēta.

Kultūras ministre Dace Melbārde

Melbārde dzimusi 1971.gadā. Viņa ieguvusi maģistra grādu sabiedrības vadībā Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, kā arī mākslas maģistra grādu Kultūras akadēmijā kultūras teorijas, administrācijas un vēstures specialitātē.

Sākot darba gaitas, Melbārde bijusi izglītības un informācijas darba galvenā speciāliste Latvijas Kara muzejā no 1992. līdz 1995.gadam. No 1994. līdz 1996.gadam viņa bijusi Kultūras centra vadītāja Latvijas Policijas akadēmijā. No 1996. līdz 2001.gadam strādājusi Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts jaunatnes iniciatīvu centrā.

No 1999. līdz 2004.gadam Melbārde bijusi UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre.

Tāpat viņa bijusi Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku mākslinieciskās padomes locekle, kā arī Rīgas Vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes priekšsēdētāja no 2003. līdz 2005.gadam.

No 2004. līdz 2009.gadam Melbārde strādājusi kā Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietniece kultūrpolitikas jautājumos. Līdz 2009.gadam viņa bijusi arī Ekonomikas un kultūras augstskolas un Latvijas Kultūras koledžas vieslektore.

No 2006. līdz 2009.gadam Melbārde bijusi Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku mākslinieciskās padomes locekle. Pašlaik viņa ir Dziesmu un deju svētku padomes priekšsēdētāja. No 2011.gada aprīļa līdz apstiprināšanai kultūras ministres amatā 2013.gada oktobrī Melbārde bijusi Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore. 2013.gada novembrī viņa bijusi UNESCO Ģenerālās konferences 37.sesijas Kultūras komisijas priekšsēdētāja.

No 2009. līdz 2011.gadam Melbārde vadījusi Britu padomes pārstāvniecību Latvijā, viņa arī bijusi eksperte kultūras jautājumos Latvijas Nacionālā attīstības plāna 2007.-2013.gadam ekspertu grupā “Cilvēku labklājības kāpums”, kā arī Ministru kabineta padomes “Izglītība visiem” locekle.

Melbārde kļuvusi par kultūras ministri 2013.gada 31.oktobrī Valda Dombrovska (V) valdībā, tolaik nomainot demisionējušo kultūras ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi (VL-TB/LNNK). Ministres amatu saglabājusi arī 2014.gadā, kad darbu sāka Laimdotas Straujumas (V) valdība, kā arī 2016.gadā, uzsākot darbu Māra Kučinska (ZZS) valdībā.

Nacionālajā apvienībā “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK Melbārde iestājusies 2014.gada februārī.

LA.lv