Latvijā
Sabiedrība

Raivis Zeltīts: Kārļa Ulmaņa demonizācija 4


Raivis Zeltīts, NA ģenerālsekretārs
Raivis Zeltīts, NA ģenerālsekretārs
Foto – Timurs Subhankulovs

Ar interesi gaidīju LTV raidījuma “Atslēgas” sēriju par Kārļa Ulmaņa Rīgas pārbūves plāniem. Diemžēl raidījuma galvenā ievirze bija pēdējā laikā tik ierastā Kārļa Ulmaņa laika demonizācija. “Latviskuma tirānija”, “nacionālisma reliģija”, “totalitārisms”, “Trešais reihs” – šādi pielādēti vārdi izskanēja, raksturojot Kārļa Ulmaņa Rīgas pārbūves plānus.

Pilnam komplektam laikam pietrūka saukļa “fašizm ņe praiģot”.

Raidījuma noskaņa bija tik drūma, ka beigās pieminētās “režīma beigas” izklausās gandrīz kā liels atvieglojums, ja vien skatītājs neaizdomājas, ka runa vispār ir par Latvijas okupāciju 1940. gadā…

Nekādā gadījumā neidealizēju Kārļa Ulmaņa laikmetu. Tam bija daudz problemātisko momentu – gan praktiski, gan ideoloģiski, gan juridiski. Bet vienlaikus to nevar demonizēt. Vēsturiskā pētījumā pieklātos skatīt lietas pareizajā kontekstā un izvairīties no emocionāli pielādētu birku karināšanas. Likt Kārli Ulmani vienā “svara kategorijā” ar Hitleru vai Staļinu ir, izmantojot raidījuma vadītāja paša vārdus, ideoloģisks sviests.

Vienmēr jau var kopīgus momentus atrast – šajā gadījumā tika izmantota piekrišana monumentālisma arhitektūrai, kas tolaik bija modē visā pasaulē. Kāpēc neturpināt? Visi trīs, piemēram, ēda ar dakšiņām. Bet ir arī atšķirīgie momenti. Piemēram, Hitlers un Staļins nāves nometnēs nogalināja miljoniem cilvēku… Ja piesaucam Kārli Ulmani vienā teikumā ar šiem cilvēku nīdējiem, tad asociācija ir radīta visai baisa.

Paskatīsimies uz mazliet citu kontekstu. Piecdesmit gadus pirms Kārļa Ulmaņa laika Francijas imperators Napoleons III lika pārbūvēt Parīzi. Prefekta Hausmana vadībā viduslaiku Parīzi ar tās šaurajām ielām aizstāja tā Parīze, kas šodien piesaista miljoniem tūristu – ar plašiem bulvāriem, parkiem un sabiedriskām celtnēm. Daudzas ēkas tika nojauktas, daudzas ielas tika paplašinātas. Totalitārisms? Hitlers? Staļins? Nedomāju vis.

Tas bija samērā nesens precedents, ko Kārlis Ulmanis noteikti bija ņēmis vērā. Tāds bija konteksts viņa laikmetā. Cilvēki tolaik neskatījās uz pilsētvidi kā uz muzeju, kurā nav pieļaujamas nekādas atkāpes. Mums šodien ir cits priekšstats par to, kā ir jāizturas pret kultūrvēsturiskiem objektiem. Protams, šodien veikt kādas radikālas izmaiņas Vecrīgā būtu pilnīgi nepieņemami.

Bet pārcelt savu šodienas priekšstatu uz septiņdesmit gadu senu pagātni ir… ideoloģisks sviests.

Bet bez kaut kādas ideoloģijas iztikt nevar. Atbildot uz nacionālisma lamāšanu, gribētu citēt Egila Levita vārdus: “Nebijis latviešu nacionālisma, nebūtu Latvijas valsts.” To der atcerēties simtgades kontekstā. Latvijas valsts nav neitrāla ne pret vērtībām, ne arī bez savas ideoloģijas, ja tā var teikt. Latvijas valsts ideoloģija ir latviešu tautas un kultūras turpināšanās. Kārļa Ulmaņa režīms šo ideoloģiju realizēja konkrētā laikmeta kontekstā. Tā mērķis nebija šausmināt 21. gadsimta liberāļus, bet gan nodrošināt, ka latviešu nācija saglabātos par spīti visiem kariem un okupācijām, kas arī izdevās!

Ir tik viegli tiesāt pagātni. Ir viegli tiesāt pagātnes valstsvīrus, kuri nevar sevi aizstāvēt. Daudz grūtāk ir paveikt kaut daļu no tā, ko izdarīja tā laikmeta paaudze. Mēs būsim liela tauta tikai tad, kad atzīsim savas tautas lielos cilvēkus! Ar visām viņu kļūdām, bet atzīsim. Tikai tad mēs arī būsim pelnījuši tādus premjerministrus un prezidentus, kas spēj iedvesmot tautu un izvirzīt kādus lielus mērķus.

LA.lv