Mobilā versija
+10.0°C
Leonīds, Leonīda
Piektdiena, 20. oktobris, 2017
5. maijs, 2017
Drukāt

Kārlis Lācis, Oļegs Šapošņikovs un gandrīz sengrieķu traģēdija

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Skats no izrādes "Nūgrymušõ pile" Daugavpils teātrī.

6. maijā Daugavpils teātrī notiks pirmizrāde Latgales kongresa simtgadei veltītajai muzikālajai izrādei latgaliešu valodā “Nūgrymušõ pile” (“Nogrimusī pils”), Lūgšana par Latviju. Uzveduma pamatā ir ievērojamā latgaliešu kultūras un garīgā darbinieka, valstsvīra un literāta Franča Trasuna (1864 –1926) luga. Viņš visu mūžu nodarbojās ar latgaliešu valodas un kultūras aizstāvību, tomēr viens no būtiskākajiem Franča Trasuna nopelniem ir tas, ka viņš bija Latvijas apvienošanās idejas iniciators. “Nūgrymušo pile” ir uz varoņteiku pamata veidota luga, kurā caur seniem mītiem, apvienotiem ar vēsturisku realitāti, tiek aktualizēta spēcīgas nacionālās idejas un identitātes problēma.

– Kā nonācāt pie Franča Trasuna lugas?

Oļegs Šapošņikovs: – Tajā visā bija kāds likteņa pirksts. Franča Trasuna lugu atradu pavisam nejauši. Sākumā bija doma par godu Latgales kongresam iestudēt izrādi par Franci Trasunu. Meklējot bibliotēkā materiālus par šo izcilo personību, garīdznieku, rakstnieku, dzejnieku, pēkšņi atradu paša Franča Trasuna rakstītu lugu “Nūgrymušõ pile”. Momentā kļuva skaidrs, ka jāiestudē viņa paša darbs, par kura eksistenci ļoti maz zina pat teātra jomas profesionāļi, jo šī luga nekad nav ieraudzījusi skatuves gaismu, izņemot Latgales teātrī Rēzeknē (pastāvēja no 1921. līdz 1940. gadam. – V. K.) pirms gandrīz simt gadiem.

– Lugā atklājas Franča Trasuna paša sajūtas un izpratne par notikumiem pirms simt gadiem…

– Sižetiski ir runa par cīņu it kā starp cilvēkiem, bet patiesībā ielikts daudz mitoloģiskā, reālistiskas līnijas mijas ar pasakām. No realitātes ir zemnieki, strādnieki, pat revolucionāri, kuri sludina Ļeņina idejas, mudina iet tautu pa citu ceļu un pilnībā mainīt Latviju, mudina atņemt bagātajiem naudu un mantu, pat nogalināt viņus. Bet tikpat liela tautas daļa ir pavisam citās domās. To visu Trasuns redzēja savām acīm, tāpat kā to, cik grūts, esot sašķeltai, tautai ir milzīgais izaicinājums: pa kuru ceļu iet? No otras puses, lugā ir arī mūžīgā cīņa starp labo un ļauno, grēcīgo un pareizo, starp Dievu un sātanu. Jo stāsts ir par to, ka sensenos laikos bijusi pils, līdzīga paradīzei. Un es sliecos fantazēt, ka šī paradīzes vieta bijusi mūsu pašu Latvija. Šajā pilī cilvēki dzīvojuši ērti, netrūcis ne maizes, ne naudas, taču ar laiku tā pieraduši pie labklājības, ka maizi kājām spēruši. Pārtrūkusi saite ar Dievu, pils nogremdēta. Bet, lai tā augšāmceltos, ir jādomā nevis par materiālo, ko piedāvā revolucionāri, bet garīgām vērtībām. Un tauta atkal tiek šķelta – vieni prasa, kāpēc mums jāiet kaut kur nezin kur un jāceļ augšā kāda pils… Pavisam maz ir to, kuri gatavi cīnīties par paradīzi jeb nogrimušo pili. Bet viņi iet un riskē, pat ar savu dzīvību. Un ir vēl trešā līnija. Lugā latviešiem jeb latgaliešiem jācīnās ar ārzemniekiem, kuri sēž Rīgas pilī un komandē latviešu tautu. Dabūt atslēgu no nogrimušās pils var tikai tad, kad svešzemniekiem būs atņemta Rīgas pils atslēga. Protams, stāsts beidzas laimīgi. Un tad atliek vien būvēt fantastisku, laimīgu valsti. Tas, protams, daļēji izklausās naivi, bet tik bezgala tīri… . Tādēļ 2017. gadā šis iestudējums varētu izskanēt kā izcila cilvēka pirms simt gadiem izkliegts atgādinājums, ka nedrīkst nodot garīgus ideālus un aizrauties tikai ar sava vēdera piepildīšanu šodien un tagad. Varat to saukt arī par manifestu.

– Lugā ir ļoti interesanti, nepārprotami ar Latgali saistīti galveno varoņu vārdi, revolucionāru aktīvists Viļaks…

–… Sātaniskā iemiesojums grāfs bruņinieks Baltenfelzs, viņa māte Heizimunde. Kaut abi pēdējie ir vāciski vārdi, nepārprotami runa ir par visiem svešajiem, kuriem visos laikos gribējies komandēt mūsu valsti. Arī galvenajam varonim, zemniekam, latgalietim ir ļoti simbolisks vārds. Viņu sauc Bolva. Tulkojiet kā gribat, tikpat labi Balvi kā balva. Viņš nav nekāds pasaku varonis, bet parasts zemnieks, kura gara spēks ļauj uzvarēt visus, kam milzīgs pārspēks, – revolucionārus, svešzemniekus, citus ienaidniekus. Viņam armijas nav, bet ir tikai domubiedri.

– Kādēļ veidojat tieši muzikālu izrādi?

– Lugā teksti ir kā dzeja un nevis proza, tādējādi luga jau ritmizēta, tai piemīt ne tikai latgaliešu valodas, bet arī dzejas mūzika un ritmika. Esmu centies šo materiālu savā ziņā pietuvināt sengrieķu traģēdijai, kurā bija pieņemts iesaistīt kori kā skatītāju no malas. Šī loma uzticēta korim “Daugava”, un tas būs kā skatuves norises papildinošs spogulis.

– Jautājums komponistam. Esat rakstījis dziesmas Dziesmu svētkiem, taču vairāk Valsts akadēmiskajam korim “Latvija” ar profesionāļu varēšanu…

Kārlis Lācis: – Amatieru koriem reizēm ir tendence centībā pēc tīrības nošu rakstā kļūt pabailīgiem, bet man vajag balsi, kas var iet visam pa priekšu… Ar kori “Daugava” veidojās interesanta radoša sadarbība. Instrumentālā nebūs kamermūzika, bet heroiska, arī patosaina, mirkļiem skumja, mirkļiem dramatiska. Man bija visai neparasti, ka iesākumā Oļegs Šapošņikovs lūdza atsūtīt nevis uzreiz gatavu mūziku, bet man pašam tuvus fragmentus, kādi, protams, glabājas katra komponista atvilktnēs. Piedāvāju izrādes atspērienam vai miljons fragmentu no pēdējo desmit gadu laikā teātru izrādēm un mūzikliem rakstītiem vēl neizmantotiem uzmetumiem, kurus režisors kārtoja savā iztēlē un, atradis vispiemērotākos, lūdza izvērst.

– Kā pats izjūtat saskari ar Latgali un latgalisko?

– Pateicoties šai izrādei, pirmo reizi būšu Daugavpils teātrī (pasmaida). Ir nācies komponēt mūziku darbiem krievu un somu valodā, taču ar latgaliešu valodu šādā aspektā saskaros pirmo reizi. Izlasīju tekstu vai trīs reizes un neko nesapratu, kaut gan man bijusi latgaliešu vecmāmiņa, arī mamma dzimusi Varakļānos. Omītes vairs nav šajā saulē, bet mammai nu zvanīju, lai viņa palasa tekstu priekšā. Latgaliešu valoda ar savu skaņu ir pateicīga dziedāšanai. Protams, visvieglāk dziedāt un vislabāk mūzika skan, kad arī tekstam ir spēcīga, dziļa jēga, un Trasunam tā ir.

O. Šapošņikovs: – Pirms simt gadiem bija ļoti atšķirīgas domas par Latgales likteni, taču Trasuns piederēja tām personībām, kurām bija absolūti skaidrs, ka Latgalei jābūt Latvijas sastāvā. Tādēļ arī šajā lugā ir tik daudz par tautas gara spēku, apjēgu, ka tautai jābūt vienotai un tā nevar ne dzīvot svešā zemē, ne arī dot iespēju sevi komandēt svešiniekiem.

Fragments no Franča Trasuna lugas “Nūgrymušō pile”

“Kas zalta vīn meklej,

Tys kolpoj peklei

Un pats sev dūbi kaš.

Zalts pōrmej sirdi,

Ļauds palīk cīti

Kai kliņšu akmini.

Teik aizmērsts tykums

Un Dīva lykums,

Kai ari taisneiba.

Tod peklei gūds ceļās,

Un valni smējās

Viļteigi.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+