Kārlis Šadurskis: Skumjš aukstā kara domāšanas veida recidīvs Putina administrācijā 12
Autors: Kārlis Šadurskis (“Vienotība”), Eiropas Parlamenta deputāts
Krievijas ārlietu ministra pirmā vietnieka Vladimira Titova izteikumi presē, nodēvējot par nacistiem Latvijas iedzīvotājus, kas cietuši no Staļina režīma represijām Krievijas gulaga nometnēs, demonstrē cinisku un naidīgu Krievijas valsts administrācijas attieksmi pret cilvēkiem Latvijā un Eiropas Savienībā.
Šādus izteikumus V.Titovs lietojis, komentējot rīkojuma projektu, kuru vēl jāparaksta Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. Rīkojums paredz mūža atbalsta sniegšanu antihitleriskās koalīcijas 2.pasaules kara veterāniem Baltijas valstīs. Dezinformācija un falsifikācija liek atgādināt vēsturi un aizdomāties par terminu “antihitleriskā koalīcija”.
“Antihitleriskā koalīcija laika posmā starp 1939. gada 1. septembri un 1941. gada 22. jūniju būtiski atšķīrās, jo pirms kara, kā arī pēc PSRS iebrukuma Polijā 1939. gada 17. septembrī līdz pat Vācijas iebrukumam PSRS, nacistiskā Vācija un Padomju Savienība bija visciešākās sabiedrotās un partneres, kas gatavojās kopīgai pasaules iekarošanai. Tas ir redzams no Hitlera-Staļina pakta un tā slepenajiem protokoliem, padomju lauksaimniecības preču un stratēģisko kara materiālu piegādēm Vācijai, vācu militāro speciālistu treniņnometnēm Padomju Savienībā un pat no PSKP preses izdevuma “Pravda”, kas pēc 1939. gada 3. septembra Angliju un Franciju, nevis Vāciju sauca par agresoriem.
Atgādinot par trešā reiha un padomju karavīru 1939. gada 22. septembrī sarīkoto kopēju uzvaras parādi Brestā, grūti bez smagām pārdomām par lielvaru cinismu lietot terminu antihitleriskā koalīcija. Tas, ka Staļina Eiropas iekarošanas plānus divus gadus vēlāk apsteidza Hitlers un PSRS, kas bija gatavojusies militārai agresijai Rietumos un absolūti negatava aizsardzības karam, kā rezultātā desmitiem miljonu Padomju Savienības pilsoņu krita karā, kuru padomju diktators bija ieplānojis pilnīgi citādu, nemaina nozieguma sastāvu pasaules lielākā tautu bendes Josifa Staļina un viņa skolnieka Ādolfa Hitlera rīcībā.
Vācijai bija nepieciešams ilgs laiks pagātnes mantojuma izvērtēšanai, un kā civilizēta valsts tā izmaksā kompensācijas nacistiskā režīma upuriem. Laiks arī Krievijai atzīt Staļina režīma īstenoto genocīdu un cilvēku masveida iznīcināšanu Latvijā un pārējās okupētajās valstīs, cietušajiem un upuru tuviniekiem izmaksājot kompensācijas.
