Kārlis Vērdiņš: “Pieaugušo dzīve ņem savu tiesu” 0
Kārlis Vērdiņš 21. aprīlī saņēma Literatūras gada balvu dzejā par pērnā gadā iznākušo krājumu “Pieaugušie”, un, kā liecina nosaukums, jūtas iekāpis pieaugušo kārtā. Mazliet par to, ko nozīmē pieaugšana un ar ko šobrīd nodarbojas dzejnieks – mūsu sarunā.
– Pagājušajā nedēļā, kad zvanīju, lai vienotos par interviju, sacīji, ka esi Ņujorkā. Vai tas bija ar dzeju saistīts brauciens?
K. Vērdiņš: – Jā, bija arī sarīkojums Latvijas misijā ANO, kas atrodas Manhetenā, kur vēstnieks ar kundzi bija organizējuši dzejas lasījumu. Uz to sanāca latvieši no apkārtējiem pagastiem. Bet kopumā tas bija ļoti neparasts brauciens, kurā pavadīju laiku tikai latviešu sabiedrībā – apmeklēju latviešu luterāņu draudzes un Elles ķēķa piemiņas pasākumus. Šobrīd trimdas latviešu pasākumi Ņujorkā vairs nav tik bieži un daudzskaitlīgi kā trimdas ziedu laikos, tomēr joprojām darbojas Ņujorkas Luterāņu draudze, kur notiek dievkalpojumi trīs baznīcās, Jonkeros ir latviešu skola, un, lai cik dīvaini tas būtu, tas viss notiek 2016. gadā, kad pagājis tik daudz laika kopš došanās trimdā.
– Un kādi iespaidi pēc brauciena?
– Attiecībā uz Elles ķēķi jūtama zināma nostalģija, jo tur ziedu laiki, kad aizbraukušo paaudze bija jauna un aktīva, ir pagājuši, bet, no Latvijas skatoties, reizēm pat ir grūti iztēloties, cik plaša un organizēta bija latviešu trimdas kopiena. Viņiem tas viss bija jārada no pašu brīvās gribas, pašu brīvajā laikā un par saviem līdzekļiem. Ziedu laikos tika iegādāti latviešu draudzes īpašumi dažādās vietās Ņujorkā, latvietība tika ļoti apzināti uzturēta, un tieši tādēļ mūsdienās tas joprojām turpinās – sprediķi latviešu valodā, latviešu svētdienas skolas…
– Un tā jau ir ceturtā paaudze trimdā?
– Man teica, ka tie esot vēlie trešās paaudzes trimdas bērni, bet varētu būt arī ceturtā paaudze, tāpat pienāk klāt daži no tiem, kas aizbraukuši pēdējos gadu desmitos. Un stāsta, ka tieši šīs bērnībā latviešu kopienās iegūtās draudzības vēlāk mūžā ir ilgstošākās un svarīgākās. ASV esot tā – ja pārcelies uz citu pilsētu, tu arī meklē tur citus draugus, bet tieši latviešu draudzības, tieši šīs attiecības, kaut arī dzīvojat dažādās pilsētās un satiekaties, iespējams, ļoti reti – reizi dažos gados latviešu saietos vai Dziesmu svētkos, – lielā mērā definē viņus kā cilvēkus. Ir ļoti interesanti redzēt, kā latvietības uzturēšana notiek ārpus Latvijas, vērtīgi satikt Jāni Krēsliņu senioru, kurš nāk ar saviem urķīgajiem komentāriem, parunāt ar Ritu Gāli, Baibu Bičoli…
– Ko šobrīd pēti LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā?
– Ir tik daudz tēmu, ka nevar pat visu aptvert. No darbiem, kam būtu jāiznāk šogad, jāmin četru autoru kolektīva monogrāfija kopā ar Benediktu Kalnaču, Evu Eglāju-Kristsoni un Paulu Daiju par 19. un 20. gadsimta miju latviešu kultūrā, par to, kā tulkojumu un aizguvumu ceļā latvieši pašmodernizējās, pārņēma citu kultūru pieredzi un centās no zemnieku kultūras kļūt par pilsētnieku kultūru. Tāpat turpinās pētījumi latviešu kultūras vēsturē saistībā ar dzimti un seksualitāti, kur es vairāk orientējos uz šo jomu reprezentāciju literatūrā un kultūrā. Un viens no maniem mūža darbiem laikam būs Gunāra Saliņa pētniecība. Tagad, esot ASV, Salas mācītāja Lara Saliņa mājā man bija brīnišķīga iespēja izpētīt viņa arhīvu, kur glabājas vēl daudz kas interesants, tāpēc es vēl papildinu otrā sējuma manuskriptu ar dažādiem dzejoļiem, rakstiem un dažiem jokiem, kas dod priekšstatu gan par Saliņa personību, gan par Elles ķēķi. Es ceru, ka tajā viņš atklāsies arī kā intelektuālis, pētnieks, recenzents, kā cilvēks, kuram ir viedoklis par latviešu kultūru un literatūru un kuram patīk apmainīties ar viedokļiem par to.
– Vai pēdējā laikā bijuši braucieni ar pērn Anglijā iznākušo tavas dzejas krājumu “Come To Me”?
– Jā, pēc grāmatas iznākšanas man bijuši vairāki lasījumi, jaunākais – aprīlī Ziemeļanglijas pilsētā Midlboro. Es tagad reāli izbaudu, ko to tas nozīmē, ka iznāk grāmata angliski – tas nenozīmē, ka uzreiz esi kļuvis pasaulslavens, jo esmu angļiem pilnīgi nezināms autors, tādēļ katrā festivālā Anglijā, Velsā vai Īrijā mani ierauga pirmoreiz un es lasu savus dzejoļus, lai grāmatu kāds arī pamana.
– Un? Ir atsauksmes, viedokļi?
– Atsaucība patiesībā ir pārsteidzoši liela. Paldies Ievas Lešinskas tulkojumam, izrādās, šie dzejoļi atstāj iespaidu arī angliski, tas nav nekas specifisks, ko saprot tikai latvieši, tie var šķērsot valodas robežas. Parādījušās arī divas recenzijas angļu literāros izdevumos, par ko man vēl lielāks prieks, jo tās bija ļoti pozitīvas. Es biju domājis: kurš gan pamanīs un gribēs lasīt latviešu dzejoļus, jo viņiem savu dzejnieku gana.
– Kādreiz dzeja tika uztverta kā jaunu cilvēku lauciņš. Tagad, ar pēdējo krājumu, atzīsti, ka esi iegājis “nopietno” pieaugušo cilvēku kategorijā. Kā nu būs ar dzeju? Vai ir pazīmes, ka šogad taps vismaz tie pieci vai septiņi dzejoļi, ko mēdz gadā uzrakstīt?
– Jo vairāk pieaugu, jo vairāk pieaugušo dzīve ņem savu tiesu, jo mazāk dzejoļu top. Kaut kā dīvaini: jo labāk kaut ko pazīsti, jo mazāk gribas to apdzejot. Es uzrakstīju dzejoli “Parīze”, kad vēl nebiju tur bijis, un tagad, kad esmu Parīzi redzējis, man nemaz tik ļoti to negribas apdzejot, jo patiesībā nekā īpaši poētiska vai apdzejojama tur nav. Es uzrakstīju tikai vienu dzejoli par to, kā uz katra stūra pārdod Eifeļtorņa suvenīrus. Jo vairāk iepazīsti dzīvi, pasauli, jo mazāk esi tāds gaisīgs jauneklis, kam patīk plivināties pa gaisu, rakstīt dzejoļus un fantazēt. Un otrs – es ļoti izbaudu pētniecības procesu, var pat teikt, ka pētniecība šobrīd man tikpat svarīga kā rakstīšana, es tādā veidā izpaužos radoši.
