Mobilā versija
Brīdinājums -1.1°C
Alvīne
Sestdiena, 16. decembris, 2017
14. maijs, 2016
Drukāt

Kārlis Vērdiņš: “Pieaugušo dzīve ņem savu tiesu”

Foto: LETAFoto: LETA

– Varbūt pāriesi uz 
prozu?

– Gribētos kaut ko prozā uzrakstīt, bet tur vajag nesadalītu laiku, un, kad pie tāda nokļūšu, man nav ne mazākā priekšstata. Liekas, tur arī ar mēnesi Rakstnieku mājā būtu par maz. Es apbrīnoju Ingu Gaili, kura uzrakstījusi romānu, un tas nav tikai garš dzejolis, viņa sevi tiešām lauzusi kā dzejnieci.

– Šķiet, tu vairs neraksti arī kritikas?

– Jā, esmu pārtraucis rakstīt recenzijas. Pirmkārt, laika trūkuma dēļ, otrkārt, arī tādēļ, ka pēdējos piecos sešos gados esmu bijis redaktors daudzām grāmatām, lielākoties tieši tām, kuras labprāt recenzētu, ja nebūtu iesaistījies to veidošanā. Tas man liekas diezgan neētiski, ka grāmatas redaktors pats raksta arī recenziju, kā tas nereti Latvijā notiek. Un vēl man tagad recenzija šķiet diezgan virspusējs žanrs, jūtu, ka pētniecībā varu pateikt vairāk. Tāpat – ar atdzejošanu – man ļoti patīk, ka “Neputnā” iznāk “Samta sērija”, un tas ir vajadzīgs, bet arī atdzejošana prasa laiku un pastāvīgu darbu pie tekstiem. Visu laiku ir sajūta, ka žonglēju ar daudziem priekšmetiem, katru vajag noteiktā laikā pamest gaisā un atkal noķert, un atkal pamest gaisā – tādā pastāvīgā stresā arī dzīvoju.

– Kas tad īsti ir pieaugšana – tas brīdis, kad ieraugi sevi no malas un saproti: sasodīts, esmu pieaudzis? Kas to nosaka?

– Man vārds “pieaugušais” no vienas puses izsaka ļoti daudz, bet no otras – pilnīgi neko. Arī grāmatā ir vairāki dzejoļi par pieaugšanas nosacīto dabu un pieaugušā lomas trauslumu un nepastāvību. Tituldzejolis ir par cilvēku, kurš nodzīvo visu mūžu un tā arī nekad nejūtas kā pieaugušais, arī tā taču var būt.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+