Karmenas atgriešanās 0
Latvijas Nacionālais balets 14. februārī skatītāju vērtējumam nodeva otro šīs sezonas pirmizrādi “Karmena. 5 tango” – divus baleta viencēlienus. Viens – atjaunojuma pirmizrāde poļu horeogrāfa Kšištofa Pastora “Karmenai” (Rīgā iestudēta 2001. gadā), otrs – holandiešu horeogrāfa Hansa van Manena “5 tango” ar pasaules zvaigzni Uļjanu Lopatkinu.
Pēdējos gados Latvijas publika tiek diezgan intensīvi iepazīstināta ar dažādas kvalitātes viencēlieniem – daži no tiem no mūsu skatuves nepelnīti pazuduši, piemēram, franču horeogrāfa Malandēna “Radīšana”, citi paradoksālā kārtā turas repertuārā un nav saprotams, kāpēc.
Par “Karmenas” atgriešanos savā ziņā priecājos, jo Bizē–Ščedrina balets dažādās horeogrāfijās ir 20. gadsimta baleta skatuves klasika. Baleta sižets ir labi zināms no operas, toties Ščedrina jaunievedums ir muzikālais Likteņa tēls, kas baletam piešķir simbolisma dimensiju. Pastora “Karmenā” mani vienmēr ir mulsinājis duālais Toreadora-Likteņa tēls. Kāpēc Liktenis tik neganti ienīst Karmenu, ka visi baleta notikumi tiek virzīti, lai viņa ietu bojā? Tāpēc Toreadors kā Likteņa nodoma īstenotājs pats par sevi ir laba doma, taču iemesli šim naidam man nekad nav bijuši skaidri. Tāpēc “Karmenas” fināls, lai cik likumskarīgs, mani Pastora baletā nekad nav uzrunājis.
Titullomā – Viktorija Jansone, un man pirmo reizi patiešām patika viņas Karmena. Iepriekšējā iestudējumā viņa dejoja vairāk operas un noveles miesisko un juteklisko čigānieti, bet tagad viņas Karmena ir mazāk reālistiska, tajā daudz vairāk simboliskā un alegoriskā.
Turklāt Viktorija Jansone iemācījusies ne tik daudz uz skatuves “ciest” pati, cik raidīt pārdzīvojumu zālē, un tā jau ir pavisam cita līmeņa emocionālā saikne ar publiku.
Aleksejs Avečkins ir iespaidīgs Hose lomā, taču viņa tēls visveiksmīgāk atklājas nevis dejas brīžos, bet aktierspēles solo momentos, psiholoģiskajā pārdzīvojumā sejā un acīs Karmenas habaneras laikā, Karmenas un Toreadora duetā, nošaušanas epizodē. Tomēr izrādes laikā mani nepamet sajūta, ka skatos uz Kareņina spāņu jaunāko brāli.
Uzbūvē un formā vienkāršais un elegantais, emocionāli vēsais un izturētais un tieši tāpēc tik izsmalcinātais van Manena balets “5 tango” izvēlēts Uļjanas Lopatkinas galā koncertu izrādēm. Pats balets pirmizrādi piedzīvoja 1977. gadā Amsterdamā un tagad nemainīgā veidā kā van Manena vizītkarte apceļo dažādas baleta skatuves. Lopatkina šo baletu izvēlējusies gudri un smalkjūtīgi, nevainojami piemeklējot savai dejas manierei un stilam visatbilstošāko. Pats balets ir solistu tango dažādās variācijās pazīstamo Astora Pjacollas melodiju pavadījumā. Šī ir gandrīz akadēmiska baleta versija par tango tēmu uz puantēm un atturīgu dejojumu, kur tikai reizēm partneri ieskatās viens otram acīs, un tajās pāris sekundēs tad arī viss tiek pateikts.
Tā kā van Manena kompozīcijas ir askētiskas, gandrīz ģeometriski precīzas, pozas grafiskas, dejojums nepieciešams perfekts. Līdzās Uļjanai Lopatkinai visi mūsu solisti cenšas nepazust.
Lai gan Lopatkinas partijai ir tikai viens solo dejojums un duets, ar savu personības zīmogu viņa gribot negribot aizēno Latvijas kolēģus, kas ir tikai fons šai izcilajai balerīnai. Arī Raimonds Martinovs ar visu horeogrāfiski efektīgo variāciju vismaz pirmizrādē nespēja parādīt neko jaunu savā skatuves tēlā.
Solisti ļoti cenšas dejot sinhroni, tomēr kopumā paliek dīvaina “sausuma” sajūta, bet, iespējams, ka tā vienkārši ir Lopatkinas Pēterburgas skola, žestu tīrība un plašums, kas nomāc mūsu dejotājus. Taču “5 tango” prieks skatīties arī uz artistiski izteiksmīgajiem Baibu Kokinu un Aleksandru Osadčiju.
Abi baleti ieturēti sarkanmelnos toņos. Kostīmu un scenogrāfijas krāsu gamma kopumā rada mazliet vienmuļu noskaņu, trūkst kontrastu abu viencēlienu starpā. Ļoti pietrūka arī orķestra dzīvās mūzikas, kas radīja koncerta, nevis baletizrādes sajūtu.
Uzveduma pamatā Prospera Merimē klasiskā novele, ko poļu horeogrāfs Kšištofs Pastors ietērpis mūsdienīgā un ekspresīvā horeogrāfijā. Izrādē ierakstā skan Žorža Bizē un Rodiona Ščedrina svīta, Astora Pjacollas mūzika.
Viedoklis
Ar īstas kaisles piepildījumu
“Īpašā skatītāja krēslā” aicināju Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāju Innu Šteinbuku: “Skatoties Karmenu, man tomēr visu laiku acu priekšā bija ļoti agrā jaunībā redzētā Krievijas prīma Maija Pļisecka titullomā. Viņa mani šajā tēlā tomēr uzrunāja daudz vairāk nekā tagad pirmizrādē Viktorija Jansone. Taču jāņem vērā, ka komponists Rodions Ščedrins savu leģendāro baletu rakstījis tieši savai dzīvesbiedrei. Kaislību atklāsmei jūtu izpausmju pietika arī LNO uzvedumā, un mūsu baleta solistu meistarība ir lieliska. Otrajā daļā baleta viencēliens “5 tango” mani uzrunāja vairāk, tiesa, gribot negribot prātā nāca asociācijas ar Allas Sigalovas “Dzelteno tango”.”
