Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
10. februāris, 2013
Drukāt

Karnevāls viduslaiku Rīgā

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

No februāra sala stindzinātajām, tumšajām un šaurajām Rīgas ieliņām skaļas bungu rīboņas un apdullinošu svilpienu pavadībā iznirst savādas būtnes – čigāni, vilki, dzērves, lāču dīdītāji, āži, kurpnieki, pa kādam baznīcas svētā veidols… Spožām lāpām rokās un pie apģērba piekarinātajiem zvaniņiem šķindot, viņi šķiet kā laikā apmaldījušies fantāzijas tēli. 


 

Aukstajā vējā plīvojoši cunfšu karogi, ugunskuru liesmas, varena dancošana, kuras laikā lūst sirdis un krustojas zobeni, savādas spēles… Laipni lūgti Rīgas Vastlāvju karnevāla neprātā, kad atļauts it viss ārpus ierastības rāmjiem un pilsētu pārņēmis neapvaldītas jautrības un citreiz neiedomājamu pārmērību drudzis.

Kopš cilvēces rītausmas karnevāls ir neparasts un pretrunīgs laiks – kā radīts dvēseles līdzsvara atjaunošanai citādi tik nedrošajā pasaulē. Gluži kā rituāla pauze cilvēku dzīves ritmā, iezīmējot robežu starp ziemu un pavasari, starp neapvaldītu jautrību, izpriecām un izklaidēm un stingru reliģiozitāti un askēzi. Pasaule tad apgriežas kājām gaisā, un bailes nāves priekšā savijas ar atdzimšanas sajūsmu. Karnevālu fenomens visvairāk asociējas ar Venēcijas maigās Mēness enerģijas spirdzināto “izsmalcināto dvēseļu laiku”, kas vēl mūsdienās tik ļoti atšķiras, piemēram, no spožā, jutekliskām pārmērībām piepildītā Brazīlijas karnevāla, kuru uzlādē spēcīgā Saules enerģija. Retāk iedomājamies, ka jau kopš aizlaikiem tikpat krāšņi, iedvesmojoties senlatviešu pagāniskajās tradīcijās un seno ģermāņu ieražās, karnevālu laiks noritēja arī tepat, Rīgā. Prieks, ka senajām tradīcijām lemts atdzimt jaunā veidolā. Par to varēs pārliecināties ikviens, kurš sestdien, 16. februārī, dosies uz Bastejkalnu, kur nodibinājums “Rīga 2014” lielus un mazus aicinās uz pirmo Rīgas Ziemošanos, kas iecerēta kā brīvdabas karnevāls Rīgas centrā visas dienas garumā.

Rīgā karnevālu laiks jau kopš 12. gs. beigām izvērsās kā krāšņi visas pilsētas svētki – Vastlāvji jeb Meteņi, kuru kulminācijai ik gadu bija jāsākas Pelnu dienā. Pēc katoļu baznīcas priekšrakstiem, svinības bija saistītas ar Lieldienu gavēņa – grēku nožēlas – tuvošanos, pirms kura vēl bija kārtīgi jāpapriecājas.

Pats šo svētku nosaukums cēlies no vācu “die Fastnacht”, kas tulkojumā nozīmē “gavēņa nakts”. (Ar līdzīgu nosaukumu karnevālu svinēja arī, piemēram, Frankfurtē un Bāzelē, Minhenē lietoja “Fasching”, Ķelnē – “Fastelovend”, bet Nirnbergā – “Schembartlauf”.) Katoļu baznīca bija noteikusi, ka Vastlāvja diena jāsvin septiņas nedēļas pirms Lieldienām, turklāt – otrdienā.

Šajā rakstā pievērsīšos vien viduslaiku un jauno laiku karnevālu norisēm Rīgā, mēģinot rast tām analoģijas vācu pilsētu vēsturē. Taču tik daudz būtu ko rakstīt arī par 19. gadsimta un – it īpaši – ulmaņlaiku Latvijas nepārspējamajiem fašingiem (tā Latvijā toreiz smalkajās aprindās sauca karnevālus – laikam jau pēc Minhenes modes).

 

“Brīvības laikam” sākoties
gajiens

Vastlāvju svinībās visa Rīga pārvērtās par vienotu, neapvaldītas jautrības spārnotu maskotu procesiju, dziesmu, deju un mistēriju skatuvi. Jau septiņas nedēļas iepriekš dāmas šuva skaistus tērpus, no katras organizācijas izvēlēja nākamo svētku rīkotājus, kuri sastādīja viesu sarakstus un plānoja izdevumus, bet prasmīgie amatnieki darināja maskas. Ļoti iespējams, ka arī rīdziniekiem bija pazīstama daudzās Vācijas pilsētās (Ķelnē) ierastā tradīcija ievākt karnevāla nodevu (“Krongeld”), ko ielās prasīja garāmgājējiem. Rātskungi bieži centās no karnevālu rīkošanas izdevumiem izvairīties, nereti aizliedzot arī “bezdievīgo maskošanos” svētku procesiju laikā.

Rīgas viduslaiku karnevāli pēc to ārējām izpausmēm un rituālajām norisēm varēja būt diezgan līdzīgi šiem svētkiem tā laika Vācijas pilsētās. Literatūrā izskan viedoklis, ka salīdzinājumā ar Vācijas un Itālijas karnevāliem tie bijuši vairāk pakļauti baznīcas kanoniem un stingrajai visu dzīves jomu reglamentācijai.

Tāpēc Rīgā, svinot Vastlāvjus, līdzās neapvaldītas jautrības izpausmēm bija jārēķinās ar stingri noteiktām uzvedības normām, ēdienkarti, ēdienu pasniegšanas kārtību, konkrētām dienām, kad katrai cunftei, ģildei vai brālībai tie jāsvin kopā ar lūgtajiem viesiem. Notika pat “ģenerālmēģinājums” – pirmssvētku mielasts, kura laikā cepeti pasniedza sagrieztu mazos gabaliņos, lai namnieki “ēstu cienīgi” un ne tikai to, kas garšo, kā arī neatļautos pārmērības. Pēc ēšanas bija “priekšrakstīts” nomazgāt rokas, tikai pēc tam pasniedza cepumus, ābolus, bumbierus un riekstus.

“Brīvības laika” sākšanos pilsētas tēvi izziņoja no Rātsnama balkona. Arī Rīgā, tāpat kā Ķelnē, pēc tam bija vērojams tas, ko tik krāsaini dienasgrāmatā apraksta kāds laikabiedrs: “Un tad visās pilsētas ielās sākās nebijusi rosība, kas turpinājās daudzas dienas. Norima visa tirdzniecība, un laiks tika pilnībā veltīts neprātīgām kaislībām. Gan pa vienam, gan nelielās procesijās maskās tērpušies ieradās pie saviem paziņām, lai kopīgi nodotos neiedomājamām ākstībām. Bet citi devās līksmojošu pilsoņu pārpildītajās ielās, lai pārģērbušies spēlētu jautras ainiņas.”

 

“Dejojām un lēkājām visu nakti”

Līdzīgi kā citur Eiropā, arī Rīgā karnevālu dažādas kārtas svinēja atšķirīgi. Patricieši pirmsgavēņa līksmībā savās mājās rīkoja greznas dzīres ar dejām un pieēšanos. Amatnieki svinēja cunfšu un ģilžu namos, garīdznieki – baznīcu sētās. Diezgan grūti, lai gan ne neiespējami ko tādu iedomāties luteriskajā Rīgā (līdz 16. gadsimtam – kāpēc ne!), bet, piemēram, Ķelnē vēl 1644. gadā ar paša arhibīskapa Ferdinanda svētību rīkoja īpašus ākstu svētkus baznīcēniem (“Narrenfest”, par to dzimteni uzskata Franciju). To laikā ievēlēja ākstu bīskapu, kuram 1645. gadā pat atļāva noturēt mesu Ķelnes katedrālē, sveču gaismā izpildot “Te Deum” liturģisko himnu un jautru dziesmiņu pavadībā.

Arī Rīgā viduslaikos svētku norisē tikpat aktīvi kā Vācijas pilsētās iesaistījās klosteri un baznīcu patversmes. Lūk, cik aizrautīgi savā vēstulē karnevāla nakti apraksta kāda Ķelnes mūķene: “Sutanas un visādas melnas lupatas nost, pārģērbties karnevāla tērpos ir visai amizierīgi. Tomēr skaidrs, ka tas viss var notikt vienīgi aiz klostera sienām. Mēs ar visu sirdi nodevāmies karnevāla priekiem, dejojām un lēkājām visu nakti. Naktī, kad abate aizgāja gulēt, dzērām tēju, kafiju, šokolādi un spēlējām kārtis un kauliņspēles.”

 

Rīga karnevālu neprātā

MaskaRīgā Vastlāvjos līdz pat 17. gadsimta vidum notika neapvaldīti jautri un tikumīga birģera ausīm neciešami skaļi masku gājieni, par kuru vadoņiem parasti uzstājās cunfšu zeļļi un mācekļi. Lāpu gaismā, bungu rīboņas un apdullinošu svilpienu pavadīti, viņi soļoja cauri visai pilsētai, procesijas laikā dejojot, izspēlējot teatrālas ainiņas un sakot politiskas runas. Nebūtu nekas neparasts, ja arī Rīgā, tāpat kā viduslaiku Frankfurtē, masku procesija būtu beigusies ar viesošanos pilsētas klosteros, lai nodotos vieglprātībām kopā ar mūķenēm un mūkiem. Ļoti iespējams, ka arī Rīgas zeļļi izvēlēja savu “Vastlāvju karali”, kuru, izrotātu ar dažādām ēdamlietām, nesa līdzi nestuvēs.

Par Vastlāvju laika maskošanos Rīgā vēl mūsdienās liecina 1995. gadā Dannenšterna nama pagalmā atrastā 13. gadsimta ādas maska vilka, suņa vai kādas fantastiskas radības purna veidolā, kas glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumā un ir vienīgais šāda veida atradums Baltijas valstīs. Kā secinājis nesen mūžībā aizgājušais arheologs Andris Celmiņš, visticamāk, tā lietota Rīgā Vastlāvju ķekatu gājiena laikā, turklāt tās īpašnieks jāmeklē ierindas pilsētnieku – muzikantu, zvejnieku, transportstrādnieku, amatnieku un tirgotāju mācekļu vai zeļļu – vidū.

Līdz 16. gadsimtam rīdzinieki Vastlāvju laikā varēja līdzi just arī “gladiatoru” cīņām bruņinieku turnīros, kurus svinību otrās dienas rītā Smilšu kalnos (tagadējās Esplanādes rajonā) rīkoja melngalvji – neprecētie ārzemju tirgotāji, kuri Rīgā uz kādu laiku bija apmetušies uz dzīvi. Nav saglabājušās ziņas par to, vai kas līdzīgs notika arī Rīgā, bet, piemēram, Bāzelē 1376. gadā viens šāds turnīrs izvērtās asiņainā kaujā, liekot pašus svētkus nodēvēt par “velnišķīgajiem Vastlāvjiem”. Iemesls bija jaunā Austrijas hercoga Leopolda galma bruņinieku necienīgā attieksme pret vietējām dāmām, izraisot pilsētnieku asu pretreakciju. Nav iemesla domāt, ka rīdzinieku dzīslās būtu ritējušas mazāk straujas asinis. Acīmredzot Vastlāvju svinībās, kas ilga astoņas vai pat 14 dienas, Rīgā patiešām netrūka neprātību, kas tik labi aprakstītas dokumentālās liecībās par citām Eiropas pilsētām. Jo 17. gadsimta vidū stingrā luteriskā Rīgas rāte namnieku runās (“bursprake”, Rīgas likumi, kas viduslaikos regulāri tika noziņoti no Rātsnama balkona visu kārtu klātbūtnē) oficiāli aizliedza rīdziniekiem Vastlāvjos un citās pilsētas svinībās rādīties ārpus mājas ar aizsegtu seju vai pārģērbties “ačgārnās” drēbēs. Šādus likumus gan regulāri pieņēma arī daudzās Vācijas pilsētās (Ķelnes rāte, piemēram, 1431. gadā uz visstingrāko pavēlēja visiem pilsētniekiem karnevāla laikā jau sešos sēdēt mājās), tomēr tie tikpat kā nekad netika ievēroti – ļoti iespējams, ka Rīgā bija tāpat.

 

Dzīres pēc reglamenta

Kad ceturtdienā pirms Pelnu dienas pienāca “pirmās drunkes”, tā sauktie Mazie Vastlāvji (“Fastnachts Tranke”), pie Rīgas namiem izkāra karogus. Šajā laikā ģildēs un cunftēs, savienojot lietderīgo ar patīkamo, pirms maskotā gājiena notika sanāksmes, kurās noklausījās sūdzības, kā arī ievēlēja jaunas amatpersonas un uzņēma jaunus biedrus. Tomēr svinētāji nedrīkstēja uzvesties, kā ienāk prātā. Bija noteikts – “ja kāds dusmīgā prātā otram brālim aplej drēbes ar alu, tam jāmaksā piecas mārciņas vaska”. Nereti gadījās, ka “kāds brālis otram ielej alu acīs vai arī iesit tam pa galvu”, maksājot krietni bargāku sodu – puspodu vaska. Gadījās arī visai netīkamas situācijas, kad kāds brālis bija “tik daudz dzēriena ieņēmis, ka tam turpat mājā vai sētā tas jālaiž atpakaļ”, šķiroties no piecām mārciņām vaska. Mēģinājumi šo to aizstiept mājās no svētku mielasta – vai tās būtu glāzes vai kauss – varēja beigties pavisam bēdīgi – ar izslēgšanu no ģildes vai brālības. Mielasts bija tik svarīgs notikums cunftes dzīvē, ka neviens to nedrīkstēja ignorēt, jo, “ja kāds brālis uz kārtējo mielastu neierodas, bet brāļiem par spīti šai laikā staigā pa ielu, tad tam, tāpat kā citiem, jāmaksā mielasta izdevumi”.

Izēšanās bija pamatīga – piemēram, senā latviešu nesēju un svērēju (liģeru) amata brāļi 1697. gada Vastlāvjos kopā noēda trīs vēršus, piecus teļus un izdzēra 26 mucas alus, par to iztērējot 103 Rīgas dālderus.

Īpaši jautri un plaši, bungām un trompetēm skanot, Rīgas karnevālu svinēja jau pieminētie melngalvji. Pirmās ziņas par to atrodamas jau 1354. gada tirgotāju apvienības šrāgās. Ap 1500. gadu Rīgas melngalvji bija izstrādājuši veselu svētku svinēšanas kodeksu. Pētera baznīcā viņi aizlūdza par mirušo biedru dvēselēm. Vastlāvju otrdienā dzīres sākās trijos pēcpusdienā un turpinājās līdz deviņiem vakarā. Visi brālības vecākie noteiktā kārtībā apsēdās ap eltermaņa solu, uz kura jau bija novietots melngalvju sudrabs un degošas sveces. Tad eltermanis aicināja melngalvjus pacienāt savus viesus tā, lai visi justos jautri. Pasniedza vistas, olas, sierus, maizi un siļķes. Visi ēda ar pirkstiem, nesātīgi dzēra medalu un alu – parasti nedēļas laikā iztukšoja vienpadsmit lastus (22 000 litru) alus un izlietoja piecus pudus (80kg) medus. Piektdien Melngalvju namu ar savu klātbūtni pagodināja Rātes locekļi un Lielās ģildes vecākie. Augstajiem viesiem ienākot, aizdedzināja visas sveces un uz soliem, kur viņiem bija jāsēž, uzlika spilvenus.

 

Zelta gredzeni, pogas un šņores

Gan Rīgas patriciešu, gan ģilžu namos Vastlāvju svinības nebija iedomājamas bez krāšņām ballēm, kuru laikā deju partneres izvēle bija visai nopietna lieta. Ja kungs uzlūdza dāmu uz deju, tad viņam arī bija ar viņu jādejo viss dzīru laiks visas dejas pēc kārtas. Ja kāds uzdrīkstējās atstāt dejas rindas, tāpat bija jāmaksā sods. Dejas Rīgas ielās un Rātslaukumā turpinājās arī naktī lāpu gaismā.

Par to, cik krāšņas bija šīs dzīres, var spriest pēc Baltazara Rusova aprakstītās ainas 16. gadsimta Livonijā: “Sievu aubes bija izgreznotas ar kaltu un apzeltītu sudrabu. Bez tam bija arī zelta un sudraba kakla ķēdes ar skaistām piekārtām dārglietām; no sudraba kaltas un apzeltītas stīpiņas; tērpu papildināja somiņas apzeltītām kārbām, dārgi zelta gredzeni, pogas un šņores. Jaunavas nesa pērļu un apzeltītas sudraba matu saites un lielas kakla rotas lūdzamo kreļļu veidā, apkārtas skaistām dārglietām.”

Rīdzinieku (un kopumā livoniešu) Vastlāvju karnevāli vērienīgumā nav atpalikuši no līdziniekiem Vācijas pilsētās. Par to liecina Rusovs, sūrojoties, ka, lai gan “apbalvoti ar Dieva gudru saprātu, Livonijas iedzīvotāji pazīstami kā lielākie dzērāji”, kas nesātīgi priecājušies it visos gadalaikos un arī “pirms gavēņa sākšanās ģilžu namos bija ne mazāk jautra dzīve.

Pēc labas iedzeršanas tirgoņu jaunatne uzstādīja uz tirgus laukuma lielu eglīti, rozēm izrotātu. Vakarā lielā barā ar sievām un jaunavām viņi ieradās pie eglītes ar dziesmām un rotaļām. Labi izlīksmojušies, eglīti aizdedzināja, kura nakts tumsā gaiši liesmoja”.

Ar Pelnu dienu Rīgā iesākās mistērijas – teatralizēti priekšnesumi, kuros attēloja dažādas reliģioza satura ainas. Izrādes priekšvakarā dalībnieki, kostīmos tērpti, gāja pa pilsētu raibā svētku procesijā. Mistērijas Rīgā norisinājās visu svētku laiku un noslēdzās tikai Zaļajā ceturtdienā pirms Lieldienām ar svinīgu arhibīskapa vadītu dievkalpojumu Doma baznīcā.

Rīgas karnevāls turpinājās līdz brīdim, kad Mazās ģildes eltermanis paziņoja: “Šeit visa ir diezgan. Šeit paliks visa diezgan. Es aizliedzu aiziet, kamēr alus nav izdzerts. Sods lasts (2000 kg) vaska, lasts linu, 100 lastu sāls, 100 lastu iesāla. Esiet visi jautri.” Gaismai austot, svētki bija beigušies.

 

Ķekatās, ķiņķēziņos, spiekstiņos

Tikpat krāšņi, tomēr daudz lielākā saistībā ar latviešu senajām paražām Vastlāvjus (Meteņus) svinēja arī laukos. Meteņu vakaru jeb Vastalāvi latvieši svētīja otrdienā pirms Pelnu dienas. Šo svētku ieražu pamatā bija rūpes par nākamā gada auglību un labklājību. Latvieši savu svētku svinēšanu parasti saistīja ar Mēnesi, tāpēc Meteņos bija svarīgi vērot, kā sagriezies “lielais debesu pīrāgs”. Tādēļ pīrāgi ir neatņemama Meteņu svinību sastāvdaļa; ne velti dažos novados Meteņus sauc par Pīrāgu dienu. Galdiem bija jābūt bagātīgi klātiem ar pīrāgiem, zirņu pikām, gaļu un alu. Arī suni ēdināja ar cūkas šņukuri vai ausi, lai viņš būtu stingrs mājas sargs.

Meteņos jāvizinās ar kamanām no kalna vai jābrauc tālu ciemos, lai augtu augsti lini. Vēl jāsacenšas ar kaimiņiem visādās spēlēs un pēc tam jāmēģina viņi nākamajā gadā pārspēt ražas novākšanā un citās jomās. Šajos svētkos auglību veicinoša norise ir varena dancošana, kā arī savstarpēja lielīšanās. Dažuviet Meteņos gāja “kurmjus mīdīt” – ar šādām rituālām darbībām centās pasargāt laukus un tīrumus no šiem kaitētājiem.

Arī laukos Meteņu laikā pēdējo reizi gadā gāja budēļos jeb ķekatās, pārģērbjoties par dažādiem folkloras un mitoloģijas tēliem – čigānu, dzērvi, lāci, lāča dīdītāju, āzi, kurpnieku, žīdu, mednieku, vīrieši – par sievietēm, sievietes par vīriešiem.

Budēļu vecākais (jeb pats metenis) uzvilka kažoku uz kreiso pusi, izvērsa cimdus, apgrieza ausaini uz otru pusi. Pie apģērba piekarināja zvaniņus, rokā – rīkste.

Dažādos novados ķekatniekus sauca atšķirīgi – jelgavnieki gāja ķiņķēziņos, talsenieki – spiekstiņos, sesavieši – čigānos, tukumnieki – budeļos, koknesieši un bebrenieši – skutelniekos, madonieši – kurcumos.

 

Sestdien, 16. februārī, visi aicināti uz Ziemošanos Bastejkalnā!
budeli2_DB

Nodibinājums “Rīga 2014” Ziemošanos iecerējis kā brīvdabas karnevālu Rīgas centrā visas dienas garumā. Lielus un mazus gaidīs jautras ziemas atrakcijas, sacensības un dažādas izklaides, bet pasākums beigsies ar lielo ziemas balli.

Viesus aicina ierasties dažādu Rīgas simbolu maskās, kļūstot par Lielo Kristapu, kanāla pīli, melno kaķi, Doma baznīcas peli vai kādu citu tēlu. Īpašās meistardarbnīcās maskas varēs izgatavot arī turpat Bastejkalnā, un atraktīvākās saņems pārsteiguma balvas.

No šīs nedēļas katram ir arī iespēja iesūtīt savu versiju par to, kurš ir galvenais Rīgas simbols, vai nobalsot par jau izvirzītajiem variantiem mājaslapā HYPERLINK “http://www.riga2014.org”www.riga2014.org

 

 

 

 

 

 

 

 

Oda karnevālam

Nav šaubu, ka arī rīdzinieki būtu varējuši parakstīties zem šā 15. gadsimtā Vācijā tapušā teksta: “Mūsu senči – diži un cieņas vērti vīri – karnevālu radīja ar gudru nodomu. Tad dzīvosim un darīsim to pašu, ko viņi. Mēs svinam karnevālu, lai sagādātu sev baudu, lai mūsu pārmantotā ākstības tieksme rastu iespēju izrauties brīvē kaut reizi gadā. Jo arī vīna mucas pārplīsīs, ja laiku pa laikam no tām neizlaidīs gaisu.”

Atskats vēsturē

Eiropā karnevāli (“carno levare” – atvadas no gaļas, lat. val.) svinēti jau 8. gadsimtā, tomēr to dziļākās saknes meklējamas aizlaikos, kad senie romieši ziemas atvadās aizrautīgi līksmoja Saturnam veltītajās dzīrēs, ierastajai pasaulei apgriežoties kājām gaisā. Romieši svinēja arī Faunam (Luperkam) veltītās luperkālijas, kuru laikā priesteri ar burvju spējām apveltītām siksnām ielās pēra garāmgājējus, īpaši sievietes, tā it kā nesot viņām auglību.

Venēcijā pirmais karnevāls notika 1162. gadā, svinot uzvaru pār akvilejiešiem. Īpašu spožumu Venēcijas karnevāls sasniedza 17. un 18. gadsimtā, kad uz to ieradās grezni tērpušies augstdzimuši kungi un dāmas no visas Eiropas.

 

 

Pievienot komentāru

Rietumu sabiedrībās populisma sezona, notikušo Itālijā komentē eksperts (1)Pašlaik nevajadzētu pārspīlēt ar prognozēm par Itālijā notikušā referenduma sekām, jo Rietumu sabiedrības ir nonākušas “salīdzinoši lielā populisma sezonā”.
Pārsteigums! Taksometrā atrod "Kinder Surprise" olu ar narkotikāmRīgas Pašvaldības policijas (RPP) darbinieki taksometrā pie taksista un trim pasažieriem atradusi "Kinder Surprise" olu ar narkotikām.
Draugiem Facebook Twitter Google+