Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
16. oktobris, 2012
Drukāt

Karš aizsargu starpā turpinās, reālu darbu maz


Foto - Artis Drēziņš un Iveta SkolnieceFoto - Artis Drēziņš un Iveta Skolniece

Tieši pirms diviem gadiem mans kolēģis Toms Ancītis “Latvijas Avīzē” rakstīja par aizsargiem un nonāca pie secinājuma, ka galvenais, ar ko aizsargi nodarbojas, ir pašiem sevis apkarošana: ir divas oficiālas aizsargu organizācijas – Aizsargu organizācija (AO) un Latvijas Aizsargu organizācija (LAO), kas kašķējas savā starpā, un vēl dažas neoficiālas grupiņas.

 

Ir daudz runu un izrādīšanās sabiedriskos pasākumos, bet reālu darbu nav. Lai gan vienlaikus var jautāt – kādi tad darbi varēja būt? Kas pa šo laiku ir mainījies?

 

Nebija tālu līdz likvidācijai

Septembra vidū Rīgā, E. Smiļģa muzejā notika Aizsargu organizācijas ārkārtas kopsapulce. Sapulcējas aptuveni 30 cilvēku, viņu vidu gan sirmi vīri formās ar medaļām (dažs ar ūdens blašķi un virsnieka somu gar sāniem), gan pērkoņkrustietis Igors Šiškins ar saviem jauniešiem, kā arī daži cilvēki civildrēbēs. Laiks ir pagājis, un no pirmsokupācijas, starpkaru laika tā saucamajiem īstajiem aizsargiem nav neviena.

Sapulces vadību savās rokās ņem Juris Bulāns, aizsargs kopš organizācijas atjaunošanas 1990. gadā, bijis dažādos amatos, iztiku pelnījis, strādājot rūpniecības uzņēmumos no metinātāja līdz ceha priekšniekam, tagad trīs gadus kā pensionārs: “Jau 22 gadus ākstāmies un spēlējamies smilšu kastē! Pietiek! Rīkosimies kā armijā!”

Domāju, kas nu būs.

Tomēr izrādās, ka teiktais attiecās tikai uz pašu organizācijas nesakārtotajām iekšējām lietam. Organizācija palikusi bez vadības.

Iepriekšējais AO vadītājs Antons Zīle veselības vainu dēļ atteicies no amata un nemaz nav ieradies, tāpat darbu vairs nevēlas turpināt štāba priekšnieks Dailis Rijnieks. Tie amatvīri jāievēl no jauna. Sanākušie ļaudis pakašķējas par sapulces gaitu, tad savā starpā pamētā apvainojumus nelikumībās un savstarpējā apbalvošanā ar ordeņiem.

“Kāpēc par mums smejas tauta? Tāpēc, ka esam kā kāzu ģenerāļi, kas apkārušies bleķiem! Pietiek tirgus!” jautā un pats sev atbild J. Bulāns.

Vēlēšanas notiek raiti. Gandrīz vienbalsīgi par aizsardžu priekšnieci pēc I. Šiškina ierosinājuma ievēl Lieni Dambi, par goda tiesnesi Juri Bulānu, bet par organizācijas vadītāju – 45 gadus veco mežstrādnieku no Jēkabpils puses Ivaru Bisnieku, kuram esot galvenais, kas nepieciešams aizsargu vadonim – militārā pieredze.

“Sazvanos ar cilvēkiem, mēģinu saprast, kas mēs esam, jāsakārto dokumenti. Es gribu riktīgi strādāt, lai neesam kā tādi staigājoši Salaveči, par kuriem visi smejas,” mēnesi pēc notikušās kopsapulces man saka Ivars Bisnieks.

Viņš ir dienējis padomju armijā, karojis Afganistānā un citos karstos pasaules punktos (padomju armijas komandieriem parakstījies, ka 30 gadus par to neko nevarot stāstīt), izdienējis līdz leitnantam. “Stāvoklis organizācijā ir katastrofāls, nebija tālu līdz likvidācijai, bija palicis tikai nosaukums, mani februārī sameklēja, lai iestājos aizsargos un vēlāk uzņemos vadību. Mēs tagad domājam, kā darboties, ar ko valsts un pašvaldības līmenī sadarboties.”

Pēc I. Bisnieka aplēsēm, AO esot kādi sešdesmit aktīvu biedru. Viņš domā, ka pienācis pēdējais laiks visiem Latvijas aizsargiem apvienoties vienā organizācijā.

 

Nākotnes vārdā ķēmošanās izbeigta
Laacis_Zeltiitis_AD_5

“Mēs, kādi desmit cilvēki no studentu akadēmiskās vides, Latvijas Aizsargu organizācijā iestājamies 2008. gadā. Personīgi man, ģimenes cilvēkam ar bērniem, ir svarīgi dzīvot drošā valstī. Negribēju būt vienaldzīgs un prasīt visu tikai no valsts. Tāpēc izvēlējos aizsargu organizāciju – kāpēc jāizgudro kaut kas no jauna, ja jau ir?” saka Latvijas Aizsargu organizācijas (LAO) tagadējais valdes priekšsēdētājs Andris Lācis (31), jurists, juridiskā biroja “Jankovs & Lācis” valdes loceklis un līdzīpašnieks, pirms tam bijis kriminālpolicijas inspektors, virsleitnants. Jaunie kadri pārņēma varu.

“Tas, kas notika Aizsargu organizācijā, bija ķēmošanās. Viņiem galvenais bija runāt, zīmēties formastērpos un vienam otru apbalvot ar pašu ordeņiem. Mēs gribējām reāli strādāt un to izbeigt,” atceras LAO valdes loceklis, bijušais Latvijas armijas profesionālais karavīrs un Aizsardzības ministrijas darbinieks, kurš diemžēl nevēlējās nosaukt savu vārdu.

“LAO ir 200 aktīvu aizsargu. Mūsu organizācijā nevar iestāties, var tikai uzņemt, ja galvotāji ir divi jau esoši biedri. Ir pārbaudes laiks. Aptuveni trešdaļa ir jauni cilvēki, studenti, studijas beigušie, trešdaļa – pusmūža gados, trešdaļa – seniori. Mūsu spēks ir pašorganizācijā un dažādībā. Man ir tāda sajūta, ka ar skaitu un darbiem jāsasniedz noteikta kritiskā masa, tad viss aizies, organizācija uzplauks,” domā A. Lācis.

Interesanti, ka LAO atšķirībā no AO nevēlas būt militāra, jo, kā saka A. Lācis, izteikti militāra organizācija ir aizsargu pagātne, tagad šo lomu pilda zemessardze, bet aizsargiem jābūt starp policiju un zemessardzi kā organizācijai, kas satur kopā nāciju. Sniegt palīdzību policijai drošības jomā, arī zemessardzei, ja nepieciešams, piemēram, šogad tiek strādāts pie projekta “Kaimiņu sardze”, kas nozīmē, ka kaimiņš pieskata kaimiņa īpašumu tā prombūtnē (par to liecina speciālas uzlīmes). Aizsargi ir kā koordinatori šai kustībai. Vēl dažādas kultūrvēsturiskas aktivitātes (piemēram, karavīru kapu kopšana), sports, pilsoniskas aktivitātes (piemēram, asiņu nodošana), savs žurnāls, interneta mājas lapa. Ir idejas sadarboties ar pašvaldību policiju un veidot savas aizsargu patruļas, starp citu, ar Jaunpils pašvaldības policiju tāda sadarbība jau esot bijusi. Organizācijai ir viens īpašums, ko savulaik uzdāvinājusi pašvaldība: bijušais Puzes aizsargu nams, kurš ir iekonservēts un prasa tikai aprūpi un ieguldījumus.

“Neesam ekstrēmisti, esam valstiski domājoši. Esam sirdīs par Latviju. Jūtu, ka mums ir nākotne,” pārliecināts A. Lācis, tomēr piekrīt, ka darbu varētu būt vairāk. Tam pagaidām pietrūkst jaudas.

“Pašlaik vidējam latvietim priekšstata par aizsargiem nav. Tas būs, ja mēs to radīsim,” teic LAO Rīgas pulka štāba priekšnieks, Latvijas Universitātes vēstures students Raivis Zeltīts (20). Viņam ir ideja par aizsargu krājaizdevu sabiedrības organizēšanu un savas domas par aizsargu formu nēsāšanu.” Tādiem kā es, kas nekad nav dienējuši armijā, nevajadzētu dižoties ar militāru apģērbu.”

 

Tikai sapulces 
un skaisti vārdi

Juris Bulāns (AO) aizsargos ir kopš 1990. gada, bijis dažādos amatos, viņam vairākkārt piedāvāts uzņemties arī visas organizācijas vadību: “Abas organizācijas viena otru negrib saprast. Kur divi latvieši, tur trīs partijas. Mums pat nevajag ārējo ienaidnieku, kamēr viens otram esam mēs. Abās pusēs labi cilvēki un gadījuma cilvēki. Uzskatu, ka LAO ir aizgājusi no aizsargu idejas: viņus neinteresē militārās lietas, forma, vēsture, bet gan labdarība un sports. Lai tad viņi ir labdarības vai sporta organizācija, nevis aizsargi. Viņi uzskata, ka mēs neesam nekas, bet mums liekas, ka viņi ir ārpus likuma. Vairākas reizes esmu ar LAO cilvēkiem ticies, bet viņi saka, lai mēs paši ar savu kolhozu un večiem ar grabuļiem pie krūts tiekam galā, ka, lūk, viņi esot jauni un moderni. Bet mums tāpat kā viņiem arī ir jaunie, savas nometnes, bet viņiem – ļaudis sirmām galvām. Ar reāliem darbiem jau mums patiešām nav ko lepoties, bet viņiem jau arī nav. Tikai sapulces un skaisti vārdi.”

 

Viedoklis

Aizsardzības ministrijas Militāri publisko attiecību departamenta direktors Airis Rikveilis: “Iesaistīšanās valsts aizsardzības uzdevumos Latvijas pilsoņiem, kuri nav izvēlējušies dienestu Nacionālajos bruņotajos spēkos, ir iespējama, stājoties zemessardzē. Zemessardzes uzdevumos ietilpst gan militārie uzdevumi, gan skaidri izteikti palīdzības uzdevumi sabiedrībai, kas to veido par saikni starp valsts iedzīvotājiem un mūsu bruņotajiem spēkiem.

Par aizsargu organizāciju darbību Aizsardzības ministrija uzskata, ka ikviena pilsoniska iniciatīva, kas vērsta uz citu sabiedrības locekļu aizstāvēšanu pret ļauniem tīkojumiem, pelna atzinību. Tomēr, tā kā valsts resursu iespējas ir ierobežotas, nopietni jāvērtē to īstenošanas iespējas, kā arī tas, lai jauni priekšlikumi nedublējas ar jau esošām iniciatīvām sabiedrības drošības nodrošināšanā.

Jau iepriekš esam norādījuši, ka aizsargu lielākais pienesums valsts drošības uzdevumu īstenošanai būtu pilnvērtīga dalība zemessardzē. Latvijas valsts ir radījusi pietiekamu normatīvo aktu bāzi, lai sabiedrības locekļi spētu iesaistīties gan individuālos, gan kolektīvos sadarbības mehānismos ar valsts un pašvaldības policiju, tāpēc iespējams, ka aizsargu organizācijām savu aktivitāšu plānošanā būtu lietderīgi izskatīt tieši šādas iespējas.”

 

Uzziņa

Aizsargu organizācijas pirmsākumi meklējami brīvības cīņu laikā, kad, nacionālajām karaspēka vienībām virzoties uz priekšu, kļuva aktuāls jautājums par aizmugures drošību. Latvijas valdība 1919. gada 20. martā pieņēma “Noteikumus par aizsargu nodaļām pagastos”, kas attiecās uz 18 – 60 gadus veciem lauku vīriešiem. Tas bija obligāts dienests, kura mērķis bija nodrošināt kārtību un mieru lauku dzīvē.

1921. gadā dienests aizsargos kļuva brīvprātīgs un Aizsargu organizācija kļuva par sabiedrisku organizāciju. Kongress 1923. gada augustā pieņēma savu satversmi, kas noteica, ka organizācija policejiskā un kulturālā ziņā pakļauta Iekšlietu ministrijai, bet militārā – Kara ministrijai. Šāda kārtība atspoguļojās arī aizsargu vadības izvēlē. Pulka priekšnieks (komandieris) bija apriņķa policijas priekšnieks, viņa palīgs – aktīvās armijas virsnieks.

Aizsargu organizācijas policejisko darbību noteica Iekšlietu ministrijas instrukcijas. Vietējiem aizsargiem bija policista statuss. Aizsargi apkaroja vietējo noziedzību. Aizsargos šajā laikā tika uzņemti arī jaunieši (jaunsargi) un sievietes (aizsardzes). Aizsargu nami kļuva par nozīmīgiem lauku sabiedriskās dzīves centriem. Tika veidotas sporta, teātra, kora, orķestru un citas kopas.

Trīsdesmito gadu sākumā aizsargi nokļuva Kārļa Ulmaņa vadītās Latviešu zemnieku savienības ietekmē un bija viens no 1934. gada apvērsuma balstiem. 1936. gadā tika pieņemts Likums par Aizsargu organizāciju, kurā tika noteikts aizsargu juridiskais statuss. Tā kļuva par Sabiedrisko lietu ministrijas sastāvdaļu, bet Kārlis Ulmanis skaitījās aizsargu augstākais vadonis. Aizsargu organizācijā 1940. gada 1. janvārī bija 31 874 aizsargi, 14 810 aizsardzes un 14 000 jaunsargi.

Līdz ar PSRS veikto Latvijas okupāciju Aizsargu organizācija 1940. gadā tika likvidēta un atbruņota.

Sākoties atmodas notikumiem Latvijā, nobrieda arī doma par aizsargu organizācijas atjaunošanu. 1990. gada maijā tika sākta brīvprātīgo reģistrācija un nākamajos mēnešos aizsargu skaits jau sniedzās vairākos tūkstošos. Aizsargu organizācija norobežojās no Augstākās Padomes (AP) un pakļāvās Pilsoņu kongresa Latvijas komitejai. Konkrētajā situācijā tas nozīmēja Aizsargu organizācijas ietekmes zudumu, AP vēlāk sākot sev uzticamās zemessardzes veidošanu. 1994. gada janvārī pie Tieslietu ministrijas reģistrējās Latvijas Aizsargu organizācija, kura pastāv pašlaik.

No LAO interneta mājas lapas aizsargi.lv

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+