Kultūra
Teātris un kino

Karš kā traģisks balagāns 16

Foto-Aļģirdas Kubaitis

Autore: Vēsma Lēvalde

Elmāra Seņkova iestudējums pēc Bertolta Brehta lugas “Kuražas māte un viņas bērni” motīviem “Māte Drosme” (“Mama Drąsa”), ar kuru Klaipēdas Drāmas teātris pabeidza sezonu un tika ievadīts starptautiskais teātra festivāls “TheATRUM”, ir brehtisks gan pēc satura, gan formas. Skatītājs ir atsvabināts no līdzpārdzīvojuma un pat tiek izklaidēts, līdz attopas, ka stāsts ir nopietns, pat traģisks – par indivīda garīgās un fiziskās brīvības ilūziju.

Laikmetu paralēles

Brehts “Kuražas māti” sarakstīja Skandināvijā pirms Otrā pasaules kara. Lugas darbība notiek Trīsdesmitgadu kara laikā – 1624. gadā. Sīktirgotāja Anna Fīrlinga, savas drosmes dēļ iesaukta par Kuražas māti, kopā ar diviem dēliem un meitu pavada karapulkus savā furgonā. Viņa izdzīvo un nopelna uz kara rēķina, taču zaudē visus trīs bērnus. Klaipēdas teātra iestudējumā Brehta tekstu fragmentus dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce adaptējusi mūsdienām un papildinājusi ar karavīru stāstiem par to, kas viņus padarījis par militāristiem, kāda ir karavīru ikdiena – spēle ar nāvi, notrulināšanās – un ko viņi paši par to visu domā. Tiek pieminēta Lietuvas aktualitāte – atjaunots obligātais karadienests, izskan stāsti par būšanu “karstajos punktos”. Spriežot pēc režisora izteikumiem izrādes programmiņā, tie ir dokumentāli teksti, pierakstīti, intervējot karavīrus. Jāatzīst – no izrādes spriest par teksta kvalitāti un saderību ar Brehtu nevaru, jo lietuviešu valodu zinu minimāli, bet pirmizrādē subtitru angļu valodā vēl nebija. Izlasot scenāriju, liekas, ka aktieri vietām improvizēja. Taču teātrī, kā zināms, runātais vārds ir tikai viens zobratiņš kopējā mehānismā, kur tikpat svarīgi ir vizuālie izteiksmes līdzekļi, mūzika un iestudējuma stils. Turklāt profesionāla aktiera runas intonācija, ķermeņa valoda un mizanscēnas izsaka būtisko – to, kas slēpjas aiz balsī izteiktajiem vārdiem. Klaipēdas teātra izrādes temporitms, kas lielā mērā rada kopējo noskaņu, veido plašu amplitūdu – Brehta citāti tiek izspēlēti kā estrādes priekšnesums, dinamiski, uzsvērtā teatralitātē, izvairoties no jebkāda impulsa, kas atraisītu skatītāju empātiju. Liela, pat izšķiroša nozīme te ir Edgara Mākena kompozīcijām, kas aizstāj oriģinālos Paula Desaua songus un skatuves norises pietuvina “Jautro un asprātīgo kluba” atmosfērai ar kārtīgu devu ironijas. Jo tuvāk mūsdienām un realitātei, jo statiskākas ir mizanscēnas un temps – palēnināts. Temporitma maiņa līdzinās teleobjektīva pārvirzīšanai – kā ainava viss izskatās atsvešināts, nāve ir rekvizīts neprāta un absurda pasaulē, savukārt karavīru stāsti ir tuvplāns, kas atgādina, ka jebkuru kopumu veido indivīdi. Šis episkā teātra paņēmiens – tieša vēršanās pret publiku ar stāstu – uz mani diemžēl neiedarbojās ne emocionāli, ne racionāli, visticamāk, valodas barjeras dēļ. Lietuviešu publikas reakcija ar katru stāstu arī kļūst rimtāka – iespējams, monologi ir vai nu par garu, vai pārāk līdzīgi.

Karam nav sejas

Karš cilvēkiem atņem savu seju. Karš ir nežēlīgu paradoksu un galējību vide, un tieši tā veidota tēlu galerija izrādē “Māte Drosme”. Jāatgādina, ka Brehta skatuves principi bija vērsti uz to, lai nojauktu robežu starp skatuvi un auditoriju, “izsistu” skatītāju no pasīvā vērotāja lomas, rosinātu cilvēkus ne tikai domāt, bet arī sociāli aktīvi rīkoties. E. Seņkovs šo principu īstenojis jau kopš brīža, kad publika ierodas teātrī – pie teātra ieejas, foajē un kāpnēs uz otro stāvu, kur atrodas Mazā zāle, stāv vīri kamuflāžas tērpos, adītās cepurēs – maskās, ar automātiem rokās. Skats, kas nupat jau ierasts Eiropas lidostās, teātrī tomēr izsit no komforta zonas. Maskas ir arī izrādē, taču ironiskākas. Armijas orķestrantiem, kas spēlē “dzīvo” mūziku, sejas nokrāsotas melnas, viņiem ir līdzīgas hipsteru bārdas un frizūras, melni T-krekli un kamuflāžas bikses. Paradoksāli izskatās uzraksts “peace” (miers) uz bungām. Ironisks ir ļoti spēcīgā lietuviešu aktiera Darjus Meškauska atveidotais Kuražas mātes jeb Mātes Drosmes tēls, kurš raisa šķietami pretējas asociācijas – lietišķais kostīmiņš un laiviņkurpes varētu būt alūzija par Lietuvas prezidentes stingro raksturu un politisko kompromisu māk­slu, savukārt gaišzilā samta korsete, teatrālais spēles stils un pavadošais motīvs mūzikā atgādina ukraiņu estrādes tēlu Verku Serdjučku, tā ienesot metaforu par Ukrainu, kas pirmkārt asociējas ar karu. Tomēr izrāde veidota tā, ka Kuražas māti nevar saukt par protagonistu, jo darbību virza viss, kas ir ap titulvaroni. Cilvēki izraisa karus, bet karš pārmaina cilvēkus. Simbolisks šajā kontekstā ir Katrinas – Kuražas mātes meitas – tēls. Viņas kostīms atgādina lietuviešu tautastērpu, taču vainags veidots no patronjostas un ap vidu apsieta oranža savilcējsiksna.

Ieslodzīti vienā telpā

Nezinu, vai iestudējuma iniciatīva nāk no režisora vai teātra, taču jebkurā citā telpā izrāde pamatīgi zaudētu. Klaipēdas teātra Mazās zāles projektā izmantota talantīgā teātra inženiera Johana Brēma nerealizētā iecere par polidimensionālu teātra telpu, kas sasaucas ar Bauhausa dibinātāja, arhitekta Valtera Gropiusa ideju “totālajam teātrim”. Skatītājiem jābūt mākslas notikuma centrā, bet scenogrāfija jāveido apkārt publikai. Telpas auditorijas daļa rotē, piedāvājot dažādus skata leņķus. Mērķis ir likt skatītājam justies kā daļai no notiekošā. “Mātes Drosmes” apmeklētāji nokļūst savās vietās pāri skatuvei, precīzāk – apļveida proscēnijam, ko norobežo balti paneļi. “Cilvēks tukšu skatuvi šķērso, kamēr kāds cits viņu vēro. Un tas ir viss, lai rastos teātra aina,” teicis pazīstamais režisors un teorētiķis Pīters Bruks. Sēdošie vēro tos, kas vēl tikai nāk uz savām vietām, un publika jau ir iesaistīta. Uz baltajiem paneļiem parādās video – kosmoss ar lēni slīdošām planētām. Rotējot zālei, izrādes darbībai norisot no visām pusēm un pat virs galvas, pārņem smacējoša sajūta – nav jau kur likties, mēs visi esam pakļauti tam absurdam, kas pasaulē notiek. Lai cik banāli izklausītos, zemeslode ir cilvēces kopīgās mājas. Izrādes pēcgarša – ar radošās komandas instrumentāriju un izvēlēto formu mērķī būtu trāpīts arī ar “tīru” Brehtu, un skatītājs tiktu rosināts asociācijām bagātākai, dziļākai uztverei.

 

Iestudējums “Māte Drosme” (“Mama Drąsa”) pēc Bertolta Brehta lugas “Kuražas māte un viņas bērni” motīviem Klaipēdas Drāmas teātrī

* Režisors: Elmārs Seņkovs; režisora asistents: Vaids Jočis; dramaturģe: Rasa Bugavičute-Pēce; scenogrāfs: Reinis Suhanovs; komponists: Edgars Mākens; videoprojekciju autors: Rims Sakalausks

* Lomās: Darjus Meškausks, Karolis Maiskis, Justīna Vanžodīte, Donāts Švirens, Ļuds Višņausks, Renata Idzelīte, Vaids Jočis, Aurims Pintulis, Jons Baranausks, Mikolajs Urbons, Jons Viršils, Lins Lukošjus, Marjus Pažerecks.

LA.lv