Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
22. jūlijs, 2014
Drukāt

Karš, kuru lūdza Dievam. Saruna ar poļu vēsturnieku Olegu Latišoneku (5)

Foto-Viesturs SprūdeFoto-Viesturs Sprūde

Šogad, kad Eiropā piemin simto gadskārtu kopš Pirmā pasaules kara sākuma, nākas aizvien vairāk atskārst, ka arī mūsdienās vēl pastāv parādības un procesi, kuru saknes meklējamas toreiz, 1914. – 1918. gadā. Cita lieta, vai tās apzināmies. Turklāt tautu atmiņas par Pirmo pasaules karu, tā vērtējumi un uztvere var atšķirties, piemēram, no latviešu ierastā skatījuma. Par to pārliecinājos sarunā ar Polijas Belostokas universitātes Vēstures institūta profesoru Olegu Latišoneku, kurš bija viens no šovasar Rīgā sarīkotās starptautiskās konferences “Sabiedrība, karš un vēsture: Pirmā pasaules kara militārās, politiskās un sociālās norises Baltijas reģionā (1914 – 1918)” dalībniekiem.  Jāpiebilst, ka Latišoneka kungs, kaut dzīvo un darbojas Polijā, pēc tautības ir baltkrievs, turklāt pats neizslēdz, ka baltkrievs ar latviešu saknēm, jo viņa uzvārds tulkojumā taču nozīmē “latvietītis” jeb “latvietēns”.

– Ko Pirmais pasaules karš nozīmē poļiem?


– Poļiem Pirmais pasaules karš bija tieši tas, ko 19. gadsimta poļu dzejnieks un rakstnieks Ādams Mickēvičs lūdza Dievam: ”Dievs, lūdzam tev tautu karu!” Polijas teritorija pēc pēdējās dalīšanas 1795. gadā bija sadalīta starp Krieviju, Vāciju un Austroungāriju. Mickēvičs saprata, ka vajadzēs lielu satricinājumu, lai Polija varētu atkal atdzimt. Poļi par to Pirmajā pasaules karā cīnījās abās pusēs un triju valstu armijās. Turklāt šo karotāju skaits sniedzās miljonos – vairāk par miljonu Krievijas un Austroungārijas armijās un gandrīz miljons Vācijas armijā. Poļiem bija jāšauj vienam uz otru. Trūka arī vienprātības, kura pusē nostāties. Bija divas idejas. Pirmā, ka jāiet kopā ar Krieviju, jo tikai Krievijas impērija varēja garantēt, ka pēc Vācijas un Austroungārijas sakāves visas poļu zemes tiks atkal apvienotas. Turklāt krievi plānoja pārbīdīt Polijas robežas uz rietumiem, tālāk par 1795. gada robežām. Tas bija Krievijas ārlietu ministra Sergeja Sazonova projekts, ka Polijas robežas nākotnē austrumos vairāk vai mazāk paliktu tādas kā agrāk, bet rietumos mainītos. Polijas teritorijai vajadzēja būt apmēram tādai kā mūsdienās.

– Robežām bija jābūt tādām pašām, kādas pēc Otrā pasaules kara Polijai iemērīja Staļins? 


– Jā. Tā ir sena Krievijas iecere tīrā veidā. Nekā jauna. Tātad Pirmā pasaules kara laikā Romāna Dmovska vadītā kustība ”Nacionālā demokrātija” bija par Krievijas izmantošanu Polijas atkalapvienošanai. Otro kustību pārstāvēja Jozefs Pilsudskis, kura ieskatā poļu galvenais ienaidnieks bija Krievija, tamdēļ viņš bija gatavs piekāpties daudzās lietās Vācijai – atteikties no rietumu apgabaliem, atstāt neskaidru jautājumu par Polijas pieeju Baltijas jūrai. Pilsudskis uzskatīja, ka jāvienojas ar Vāciju un Austroungāriju, bet robežām jāpavirzās austrumu virzienā. Tamdēļ viņš Krakovā 1914. gadā organizēja Poļu leģionu Austroungārijas armijas sastāvā. Pats Pilsudskis nebija armijas virsnieks. Viņš pēc būtības bija… terorists, kas pirms kara slepenā poļu kaujinieku organizācijā darbojās Krievijas impērijas teritorijā, pie Viļņas aplaupot vilciena naudas vagonu. Austrieši viņam piešķīra pašizdomātu pakāpi ”brigadieris”, jo viņš komandēja leģiona pirmo brigādi. Bet, kad leģiona pirmās rotas iegāja tajā Polijas daļā, kas skaitījās piederīga Krievijai, atklājās, ka šīs teritorijas poļi nemaz nevēlas karot pret Krievijas impēriju. Viņi uzskatīja, ka leģions ir vācu viltība. Plāns sacelt poļus pret Krieviju izgāzās. Leģionu nosūtīja tālāk uz Austrumu fronti Ukrainas teritorijā, taču 1916. gadā izrādījās, ka vienoties ar vāciešiem par Polijas nākotni būs grūti, un poļi atteicās zvērēt uzticību ķeizaram Vilhelmam II. Pilsudskis krita nežēlastībā; tika ieslodzīts cietumā. Tikmēr Krievijā bija saformēts cara armijas ģenerāļa Dovbora–Musņicka poļu korpuss. 1918. gadā vācieši korpusu atbruņoja, taču tas jau ir cits stāsts. Tātad Pirmajā pasaules karā poļu armijas bija abās pusēs.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. kapec cilveki un tautas nosprauz robezas uz sis zemes..? Vai zinat kapec ir tik dazadas tautas ar savu kulturu, valodu,utt? Kapec kaut ko dala kas kam pieder uz sis zemes?

    • Jā, ir jāsaglabā vēstures liecības, bet nevajag šo vēsturi interpretēt sev par labu, kādā izdevīgā situācijā. Jā, ir bijuši kari, bet karā nav uzvarētāju, nekad. Vēsture ir un paliek vēsture, nekad mēs nezināsim patiesību, un cilvēcei vienmēr ir paticis vēsturi pārrakstīt. Tā kā uz to jāskatās ar vēsu prātu, un nejaukt iekšā mūsu laikmetu, mūsdienu cilvēkus un tautas.

  2. Vai jums to vēsturi nav apnicis cilāt, cilāt un pārcilāt???? Un kultivēt naidu mūsdienās par to, ka “tajā gadā” bija tas, un fui, viņi nesmuki izpildījās… Apnikušas šīs katras tautas žēlabas, cik tās bija apspiestas. Taisni brīnums, ka līdz mūsdienām izdzīvoja.

  3. “Labā” Krievija gribēja Polijas robežas pabīdīt Rietumu virzienā, bet “sliktā” Vācija – Austrumu virzienā!
    Arī pēc boļševiku apvērsuma Sarkanā Armija centās šīs robežas pārbīdīt Rietumu virzienā, tikai…”terorists” Pilsudskis sakāva SA, kuras politiskais vadītājs bija Staļins un boļševiku sapnis par revolūcijas eksportu uz Rietumiem izčibēja. Nezinu, kas bija Pilsudskis, bet karot viņš prata labāk par Tuhačevski. Tāpēc vēlāk Staļins atriebās poļu virsniekiem par viņu karotmāku, apšaujot viņus jau kā gūstekņus Katiņas mežā.

  4. “1918. gadā vācieši korpusu atbruņoja, taču tas jau ir cits stāsts.” – Te nu profesora kungam Latvijas vēstures profesori diezin vai piekritīs. Zināms taču, ko cara armijas ģenerāļi 1918.g. centās panākt – un, kas
    viņiem “vienoto un nedalāmo” Krievijas impēriju toreiz neļāva atjaunot. Oi,oi, Dovbors-Musņickis no 1. Latviešu strēlnieku pulka un 4.pulka viena bataljona toreiz smagu pērienu saņēma – pat feldmaršalam Pilsudskim 1920.g. tas bija jāņem vērā,kad liel-pani savas Liel-Polijas robežas gar Ilūkstes pagastu uz savām kartēm iezīmēja.

Draugiem Facebook Twitter Google+