Karš, kuru lūdza Dievam. Saruna ar poļu vēsturnieku Olegu Latišoneku 5
Šogad, kad Eiropā piemin simto gadskārtu kopš Pirmā pasaules kara sākuma, nākas aizvien vairāk atskārst, ka arī mūsdienās vēl pastāv parādības un procesi, kuru saknes meklējamas toreiz, 1914. – 1918. gadā. Cita lieta, vai tās apzināmies. Turklāt tautu atmiņas par Pirmo pasaules karu, tā vērtējumi un uztvere var atšķirties, piemēram, no latviešu ierastā skatījuma. Par to pārliecinājos sarunā ar Polijas Belostokas universitātes Vēstures institūta profesoru Olegu Latišoneku, kurš bija viens no šovasar Rīgā sarīkotās starptautiskās konferences “Sabiedrība, karš un vēsture: Pirmā pasaules kara militārās, politiskās un sociālās norises Baltijas reģionā (1914 – 1918)” dalībniekiem. Jāpiebilst, ka Latišoneka kungs, kaut dzīvo un darbojas Polijā, pēc tautības ir baltkrievs, turklāt pats neizslēdz, ka baltkrievs ar latviešu saknēm, jo viņa uzvārds tulkojumā taču nozīmē “latvietītis” jeb “latvietēns”.
– Ko Pirmais pasaules karš nozīmē poļiem?
– Poļiem Pirmais pasaules karš bija tieši tas, ko 19. gadsimta poļu dzejnieks un rakstnieks Ādams Mickēvičs lūdza Dievam: ”Dievs, lūdzam tev tautu karu!” Polijas teritorija pēc pēdējās dalīšanas 1795. gadā bija sadalīta starp Krieviju, Vāciju un Austroungāriju. Mickēvičs saprata, ka vajadzēs lielu satricinājumu, lai Polija varētu atkal atdzimt. Poļi par to Pirmajā pasaules karā cīnījās abās pusēs un triju valstu armijās. Turklāt šo karotāju skaits sniedzās miljonos – vairāk par miljonu Krievijas un Austroungārijas armijās un gandrīz miljons Vācijas armijā. Poļiem bija jāšauj vienam uz otru. Trūka arī vienprātības, kura pusē nostāties. Bija divas idejas. Pirmā, ka jāiet kopā ar Krieviju, jo tikai Krievijas impērija varēja garantēt, ka pēc Vācijas un Austroungārijas sakāves visas poļu zemes tiks atkal apvienotas. Turklāt krievi plānoja pārbīdīt Polijas robežas uz rietumiem, tālāk par 1795. gada robežām. Tas bija Krievijas ārlietu ministra Sergeja Sazonova projekts, ka Polijas robežas nākotnē austrumos vairāk vai mazāk paliktu tādas kā agrāk, bet rietumos mainītos. Polijas teritorijai vajadzēja būt apmēram tādai kā mūsdienās.
– Robežām bija jābūt tādām pašām, kādas pēc Otrā pasaules kara Polijai iemērīja Staļins?
– Jā. Tā ir sena Krievijas iecere tīrā veidā. Nekā jauna. Tātad Pirmā pasaules kara laikā Romāna Dmovska vadītā kustība ”Nacionālā demokrātija” bija par Krievijas izmantošanu Polijas atkalapvienošanai. Otro kustību pārstāvēja Jozefs Pilsudskis, kura ieskatā poļu galvenais ienaidnieks bija Krievija, tamdēļ viņš bija gatavs piekāpties daudzās lietās Vācijai – atteikties no rietumu apgabaliem, atstāt neskaidru jautājumu par Polijas pieeju Baltijas jūrai. Pilsudskis uzskatīja, ka jāvienojas ar Vāciju un Austroungāriju, bet robežām jāpavirzās austrumu virzienā. Tamdēļ viņš Krakovā 1914. gadā organizēja Poļu leģionu Austroungārijas armijas sastāvā. Pats Pilsudskis nebija armijas virsnieks. Viņš pēc būtības bija… terorists, kas pirms kara slepenā poļu kaujinieku organizācijā darbojās Krievijas impērijas teritorijā, pie Viļņas aplaupot vilciena naudas vagonu. Austrieši viņam piešķīra pašizdomātu pakāpi ”brigadieris”, jo viņš komandēja leģiona pirmo brigādi. Bet, kad leģiona pirmās rotas iegāja tajā Polijas daļā, kas skaitījās piederīga Krievijai, atklājās, ka šīs teritorijas poļi nemaz nevēlas karot pret Krievijas impēriju. Viņi uzskatīja, ka leģions ir vācu viltība. Plāns sacelt poļus pret Krieviju izgāzās. Leģionu nosūtīja tālāk uz Austrumu fronti Ukrainas teritorijā, taču 1916. gadā izrādījās, ka vienoties ar vāciešiem par Polijas nākotni būs grūti, un poļi atteicās zvērēt uzticību ķeizaram Vilhelmam II. Pilsudskis krita nežēlastībā; tika ieslodzīts cietumā. Tikmēr Krievijā bija saformēts cara armijas ģenerāļa Dovbora–Musņicka poļu korpuss. 1918. gadā vācieši korpusu atbruņoja, taču tas jau ir cits stāsts. Tātad Pirmajā pasaules karā poļu armijas bija abās pusēs.
