Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Trešdiena, 7. decembris, 2016
5. maijs, 2015
Drukāt

Karš par mieru. Maienburga luga “Māceklis” Jaunajā Rīgas teātrī

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Skats no Jaunā Rīgas teātra izrādes "Māceklis".

Uzziņa

Mariuss fon Maienburgs, "Māceklis", iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī

Skolēna milzīgā pārliecība par to, ka viņš zina, kas ir labi un kas nav, kļūst par milzīgu pārbaudījumu visiem cilvēkiem, ar ko viņš kontaktējas. Viņš ir sācis studēt Bībeli, un viņa uzskati par morāli ir ļoti prasīgi. Tie nepiedod kļūdas. Sabiedrība gribētu, lai šis jaunais mesija apklustu. 
Viņi grib mieru, bez interpretācijām.

Režisors: Viesturs Meikšāns, scenogrāfs Reinis Suhanovs, kostīmu māksliniece Monika Pormale.

Lomās: Elita Kļaviņa, Vilis Daudziņš un Gatis Gāga.

Nākamās izrādes: 12., 13., 23. maijā.

Es jums iemācīšu mīlēt Maienburgu – šķiet, ar šādu devīzi, pārfrāzējot Raiņa un Aspazijas jubilejas gadā aktuālo teicienu par Raini, šosezon strādā režisors Viesturs Meikšāns, trīs dažādos Latvijas teātros (Valmieras teātrī, Jaunajā Rīgas teātrī un “Dirty Deal Teatro”) iestudējot trīs vācu mūsdienu autora Mariusa fon Maienburga lugas.

Salīdzinājumā ar Valmieras teātrī tapušo Maienburga triloģijas pirmo daļu – izrādi “Apjukums” – Jaunajā Rīgas teātrī iestudētais “Māceklis” šķiet pārdomātāks, intelektuālāks un izteiksmes līdzekļu izvēlē konsekventāks darbs. Izrādes vēstījums ir skarbs – mūsdienu sabiedrībā reliģija ir ietekmēšanas līdzeklis, vēl viens ierocis cīņā par varu, kas izpaužas kā cietsirdīgas intelektuālas spēlītes.

Maienburga lugas darbība galvenokārt notiek skolā – no ārpasaules noslēgtā mikrokosmosā, kur valda konvencionāli noteikumi un kur cilvēciskas attiecības visupirms reglamentē lugas varoņu ieņemtās sociālās lomas. Tieši tādēļ lugas personrādītājā līdzās varoņu vārdiem iekavās norādīts viņu sociālais statuss vai profesija – bioloģijas, vēstures, sporta, reliģijas skolotājs, skolas direktors, skolnieks, skolniece u. c., kas vienlaikus nosaka arī viņu pasaules skatījumu. Lugā mērķtiecīgi attēlotas dažādas situācijas un konteksti, kuros cilvēka individuālā pārliecība saduras ar vispārpieņemtajiem priekšstatiem par to, kas ir “pareizi” un “normāli”. Skolā ticības mācība tiek pasniegta kā viens no mācību priekšmetiem, taču, kad reliģija iziet ārpus normētajiem rāmjiem un kāda skolēna reliģiskā pārliecība saduras ar citās stundās mācīto, sākas izrādes sarežģījums, kas pamazām nobriest un finālā kulminē gluži vai absurdā “karā par mieru”.

Režisors, tāpat kā dramaturgs, nenostājas neviena pusē un vienādi demokrātiskā atsvešinājumā attēlo gan reliģisku fanātismu, kas balstīts skrupulozā Bībeles teksta citēšanā, gan absolūtu racionālismu, kas apšauba Dieva esamību. Uz šā fona līdz absurdam precīzi iezīmēta arī trešā – vidusceļa – pozīcija, ko, mēģinot samierināt divas karojošās puses, iemieso Viļa Daudziņa skolas direktors – bezprincipu cilvēks, kurš gatavs darīt visu, lai uzturētu “mieru”.

Režisora jaunpienesums, visus lugas varoņus pārmaiņus liekot atveidot trīs aktieriem – Elitai Kļaviņai, Gatim Gāgam un Vilim Daudziņam –, Maienburga darbam piešķir gluži jaunu un, kā šķiet, daudz oriģinālāku jēgu. Trīs aktieri performeri, kuri gandrīz divas stundas garajā izrādē neatslābstošā intensitātē spēlē un spēlējas pusmetra 
attālumā no ­skatītājiem, rada gluži vai apdullinošu priekšstatu par to, cik paradoksālas un patiesībā nežēlīgas ir cilvēku savstarpējās attiecības, cīnoties par varu.

Viestura Meikšāna “Māceklis” ir vienlaikus intelektuāls un emocionāls stāsts, kurā pārsteidzošā kārtā daudz vairāk nekā par reliģiju tiek runāts par vispārcilvēciskām vērtībām – savstarpēju cieņu, dažādām mīlestības formām (tai skaitā bērnu un vecāku, vīrieša un sievietes un viendzimuma attiecībām) un ar tām saistītajiem sabiedrības aizspriedumiem. Režisors, latviskojot Maienburga lugas nosaukumu (“Märtyrer” – “Moceklis” – vācu val.), sarunai par šīm sarežģītajām filozofiskajām tēmām izraudzījies pārsteidzoši atbilstošu shēmu – mācekļa un skolotāja attiecības, kas, no vienas puses, rada bibliskas asociācijas, bet, no otras puses, iezīmē arī precīzu un universālu cilvēcisko attiecību modeli, kurā divas puses cenšas viena otru pārliecināt par sava viedokļa pareizumu.

Izrādes filozofisko koncepciju precīzi balsta scenogrāfa Reiņa Suhanova iekārtotā spēles telpa, skatītājus apsēdinot divās pretējās “nometnēs” abpus garai skatuves mēlei, kas rosina asociācijas ar pasaulslavenā poļu režisora Ježija Grotovska Laboratorijas teātrī 1963. gadā iestudēto izrādi “Traģisks stāsts par doktoru Faustu”, kur skatītāji sēdēja abās pusēs diviem kopā saliktiem galdiem jeb platformām, uz kuriem notika darbība. Zīmīgi, ka arī Grotovska izrādē tāpat tika pētītas cilvēka attiecības ar Dievu, interpretējot Faustu kā mocekli/mācekli, kas pārdevis dvēseli nelabajam.

Scenogrāfa radītā spēles platforma savā ziņā noteikusi aktieru skatuviskās eksistences veidu, kurā nedaudz teatrāls izteiksmīgums (sevišķi Elitas Kļaviņas un Viļa Daudziņa atveidotajos tēlos) mijas ar patiesiem, emocionāliem tuvplāniem. Izrādē īpaši pārliecina Gata Gāgas darbs, kurā vajadzīgajās attiecībās izdevies sabalansēt intelektuālo vēstījumu ar smeldzīgi cilvēcisku patiesīgumu.

Aktieri, sekundes simtdaļas laikā pārlecot no vienas lomas otrā, demonstrē ne tikai individuālu meistarību, bet arī ansambliskumu – izrādē, šķiet, nav nevienas liekas kustības, neviena lieka vārda, tādēļ tā paiet vienā elpas vilcienā, ne uz mirkli neatslābinot skatītāja uzmanību.

Vārds skatītājiem

Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju programmu direktors, lektors: “Māceklis” raksturojama kā formas un satura ziņā lieliski noslīpēta izrāde. Idejiski tik aktuāla, turklāt to var skatīties ar neatslābstošu interesi. Lai gan relatīva īsa, tā ir intensīva uztveres ziņā. Ideju sadursme tajā ir tik precīza, ka nav viegli izšķirties – kuram taisnība. Karojoša reliģiozitāte un tikpat uzbrūkošs ateisms, mēģinot uzvarēt, faktiski iznīcina viens otru.”

Lauma Abramoviča, studente: “Mariusa fon Maienburga luga precīzi iezīmē paaudžu un ticības atšķirības, ko septiņās lomās izrādē ataino trīs aktieri. Lomu maiņai nav grūti izsekot līdzi, jo aktieri spējuši tās izveidot gana atšķirīgas. Saistošs šķiet telpas iekārtojums, kad skatītāji sēž skatuves “mēles” abās pusēs, tādējādi simbolizējot divas frontes, kuru sadursme izrādes kontekstā ir stāsta galvenā vadlīnija.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+