Karstas asinis 0
Prospēra Merimē 1845. gadā sarakstītās noveles “Karmena” vēstījums ir samērā vienkāršs – tajā tēlota vīriešu pasaule, kurā kā stihija, izjaukdama esošo hierarhiju, sistēmu un struktūru, ielaužas nepieradinātā, bezkaunīgā čigāniete Karmena, stāstnieka lomu atvēlot tieši vīriešiem – pa daļai paša autora balsij, pa daļai – Karmenas dēļ apcietinātajam Hosē, kurš kļuvis par kaislību upuri.
Arī lietuviešu režisora Rolanda Atkočūna Dailes teātrī iestudētā izrāde “Karmena”, kuras pamatā izmantoti Merimē darba, krievu autora Dmitrija Minčonoka lugas “Karmena citādi” un Žorža Bizē kanoniskās operas libreta motīvi, būtībā vēsta par šo pašu tēmu, kaut arī aktieriski un idejiski iestudējuma centrā izvirzās Ilzes Ķuzules-Skrastiņas atveidotā Karmena.
Rolanda Atkočūna iestudējums apliecina, ka stāsts par sievieti, kas neiekļaujas “sistēmā”, pat 21. gadsimtā, kad valda nosacīta dzimumu vienlīdzība, joprojām ir saistošs, tikai – citā kontekstā. Merimē darbā Karmenas brīvība vairāk ir sociāls jēdziens (dumpinieciskums kā dzīves programma, atsakoties iekļauties jebkādās sabiedrības noteiktās eksistences un uzvedības normās), bet Dailes teātra izrādē brīvība vairāk šķiet garīgs, ne fizisks jēdziens. Šī Karmena ir nezināms karstasiņu svešķermenis, kas neaprēķināmi migrē pa skatuvi – kamēr pārējās izrādes sievietes riņķo ap vīriešiem kā naktstauriņi ap lampu, Ilzes Ķuzules-Skrastiņas varone fiziskajā veidolā šķiet it kā nepiesieta zemei, un arī sirdī un prātā Karmena ir spējīga “lidot”, vienīgā no visiem izrādes varoņiem nepievērsdama nekādu uzmanību laicīgās dzīves vērtībām.
Aktrises izmantotais izteiksmes līdzekļu arsenāls (kaut nedaudz atgādina izrādē “Liec Dievam pasmieties” Magdalēnas lomā redzamās dumpinieciskuma izpausmes) ir teju neierobežots, zīmējot daudzkrāsainu varones portretu – no vīrišķīgi ieplestām kājām un nesmalkas zobstarpu urbināšanas, līdz spējai jau nākamajā mirklī nostāties uz akas vāka kā antīkai skulptūrai, eksponējot slaidu, tumši iedegušu kāju. Karmenu iekarot cenšas teju visi izrādes vīrieši, bet ne tik daudz kā sievieti (jo apkārt viņai tēlots plašs sievišķības spektrs – no Kristīnes Nevarauskas labi ģērbtās, bagātās un skaistās Mikaēlas līdz Ērikas Eglijas karstasinīgajai bandas barvedei Fraskitai), cik alkstot iegūt viņai piederošo spēju būt brīvai – pat tad, kad viņa fiziski ir saslēgta rokudzelžos.
Līdz brīvībai neaizsniedzas ne Daiņa Grūbes precīzi iemiesotais Eskamiljo, kurš šķiet fanātiski pārņemts ar uzvaru vēršu cīņās, ne Arta Robežnieka pašironiski un atmaskojoši atveidotais kapteinis Cuniga, kurš sevi uzskata par visvarenu un visu sasniegušu, un sākotnēji pat ne Hosē. Artūrs Skrastiņš Hosē lomu atveido it kā divās daļās, starp kurām trūkst kāda pavediena: 1. cēlienā varonis ir atbildības sastindzināts, padevīgs pakalpiņš, kas cenšas uzrāpties pa karjeras kāpnēm, lai būtu savas līgavas vērts, bet 2. cēlienā aktieris mēģina rādīt salauztu personību, kas gatava uz visu, jo vairs jau nav ko zaudēt, taču tā arī nepārvar iekšējo pašrefleksiju līmeni un spēlē jau gatavu rezultātu, kas vairs nav tik interesants.
“Karmena” ir izrāde, ko ir aizraujoši skatīties, pat zinot sižetu, jo režisora interpretācijā stāsts par Karmenu no melodramatiskas dēku noveles ir izaudzis par meditatīvu, metafizisku skatuves darbu. Iestudējumam vispārinājumu vispirms jau piešķir no Minčonoka lugas ņemtās filozofiskās, par vēršu cīņām reflektējošās pasādes, kas iestarpinātas pamatsižetā kā enerģiski uzlādēti toreadoru monologi, kurus avanscēnā, maksimāli koncentrējušies, izpilda Gints Grāvelis, Gints Andžāns, Mārtiņš Počs, Artūrs Dīcis. Taču izrādes “neikdienišķums” slēpjas dziļāk – tas lielā mērā sakņojas uz skatuves panāktajā atmosfērā – vizuālo un audiālo izteiksmes līdzekļu un aktierspēles mijiedarbē.
Iestudējuma temps ir izteikti nesteidzīgs, ļaujot skatītājam jau kopš pirmajām minūtēm iegrimt spāniski “karstu asiņu” atmosfērā, kuras radīšanā neuzkrītoši, bet precīzi piedalās visi izrādes līmeņi: Ingas Raudingas radītie nesteidzīgie, vēršu cīņas stilizējošie deju priekšnesumi; Giedrjus Puskuniģa un Jura Vaivoda radītais skaņu un mūzikas pavadījums, kurā dzirdami gan spāņu mūzikas un Bizē operas motīvi, gan no tālienes ieplūstoši sirēnu, mašīnu motoru un ļaužu klaigu trokšņi; neuzkrītoši, bet konceptuāli mainīgā Jevgeņija Vinogradova gaismu partitūra. Laiks un telpa izrādē kļuvis par relatīvu jēdzienu – tā vien šķiet, ka scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša radītā skatuves telpa plešas kā horizontālē, tā vertikālē, kā fiziskajā, tā metafiziskajā dimensijā. Te redzamas milzīgas metāla sijas un noputējušu logu ailas, te līdzās bez konflikta novietots dīvāns un aka, te kā nosacīta “miera osta”, kur apstāties, lai uzkrātu spēkus nākamajai vēršu cīņai, funkcionē Pētera Liepiņa visu redzošā, bet samiernieciski mierīgā Hosiaina pārvaldītā bāra lete. Tā nav ne īsti iekštelpa, ne ārtelpa, ne īsti senatne, ne mūsdienas, bet vienkārši vieta (vienalga, reāla vai apziņas telpa), kurā “šeit un tagad” risinās mūžīgais duelis starp vērsi un toreadoru, starp vīrieti un sievieti, starp bailēm un izaicinājumu būt brīvam.
Neilgi pēc pirmizrādes iestudējuma 2. cēlienā šis trauslais līdzsvars gan kādā brīdī izzuda, sākot dominēt dekoratīvai skatuves darbībai, taču Dailes teātra “Karmenai” laika gaitā nenoliedzami iespējams nobriest par Lielu izrādi.
UZZIŅA
“Karmena”, Andalūzijas sapņi 2 cēlienos pēc Prospēra Merimē darba un Dmitrija Minčonoka lugas “Karmena citādi” motīviem, iestudējums Dailes teātra Lielajā zālē
Režisors un dramatizējuma autors: Rolands Atkočūns, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute, komponists Giedrjus Puskinigis, gaismu māklinieks: Jevgeņijs Vinogradovs.
Lomās: Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Arturs Skrastiņš, Dainis Grūbe, Kristīne Nevarauska, Artis Robežnieks, Ērika Eglija, Lelde Dreimane u. c.
Nākamā izrāde: 29. septembrī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Līga Elerte: “Man pietrūka skaļuma, košuma, jutos kā latviešu–lietuviešu Karmenā. Skatuve patika – aizpildīta gan ar dekorācijām, gan aktieriem, mūzika – patika, bet…”
LEVanaga: “Vērienīga skanīgas mūzikas un skaistas smeldzes piepildīta izrāde. Izdevies sezonas noslēgums!”
Ingrīda Krieviņa: “Šī ir tā retā izrāde, kurā man patika viss – scenogrāfija, mūzika, tērpi un, protams, pārliecinoša aktierspēle.”
dailesteatris.lv, twitter.
