Karsto punktu reportieris Jānis Zvērs 0
TV3 žurnālista Jāņa Zvēra pamatdarbs ir veidot reportāžas no pasaules karstajiem punktiem. Viņa moto nav, riskējot ar dzīvību, par katru cenu mesties satraucošo un bīstamo notikumu virpulī, lai iegūtu iespaidīgākus kadrus, bet būt klāt īstajā vietā un īstajā laikā, parādot televīzijas skatītājiem patieso situāciju konflikta skartajā reģionā un vienkāršo cilvēku dzīvi.
Cik ilgi tu jau veido reportāžas no pasaules karstajiem punktiem? Atceries pirmo filmēšanu?
Atmiņā palicis brauciens uz Franciju, kur 2015. gada sākumā divi musulmaņu brāļi nošāva satīras žurnāla “Charlie Hebdo” redaktoru un četrus karikatūristus. Pavisam bija 12 bojāgājušie. Tas bija pirmais lielais terora akts, kas šokēja pasauli, un toreiz Francijā bija ieradušies korespondenti no visas pasaules. Arī mēs safilmējām piemiņas vietu un aizbraucām uz viesnīcu. Sākām montēt materiālu, kad televīzijā parādījās karstās ziņas un gandrīz vienlaikus ārā sāka gaudot sirēnas – izrādījās, dažus kvartālus no mūsu viesnīcas košeru veikalā sākusies ķīlnieku krīze. Protams, pametām montāžu un skrējām uz notikuma vietu. Tuvāk par pārsimts metriem mūs nelaida, taču brīdī, kad ierunāju tekstu, aizmugurē atskanēja sprādziens un šāvieni, cilvēki sāka kliegt. Tas bija pirmais nopietnais piedzīvojums – reizē bailes, neziņa un adrenalīns –, žēl, ka slacīts ar cilvēku asinīm, bet tāds nu ir karsto punktu žurnālistu darbs. Šokējoši, ka, paejot mazliet tālāk, ļaudis mierīgi sēdēja kafejnīcās, dzēra kafiju un pļāpāja, it kā nekas nebūtu noticis. Tas liecina par mūsdienu dzīves uztveri. Par spīti visam, dzīve turpinās.
Kā tu iesaisties karsto sižetu veidošanā? Kurš pieņem lēmumu sūtīt tevi uz notikuma vietu?
Viss atkarīgs no finansēm, jo braucieni ir dārgi. Latvijas mediju tirgus ir samērā mazs, kurā izdevīgākā situācijā atrodas sabiedriskie mediji. Lēmums braukt tiek pieņemts TV3 vadības līmenī, un pēc tam seko zvans man. Ir gadījies saņemt zvanus arī vēlu vakarā, kad, piemēram, esmu braucis ar divriteni uz nakts tirgu pēc ogām, un tad savi plāni jāmaina. Tas ir aizraujoši. Tas gan nenotiek bieži, jo pārsvarā mani braucieni jau ir ieplānoti. Bet, ja kādreiz nevaru, brauc cits žurnālists.
Pēc izglītības tu neesi žurnālists.
Esmu vēsturnieks. Studējot vēsturi Latvijas Universitātē, vasarās sāku piestrādāt televīzijā, un tā arī tur paliku, jo vēsture un žurnālistika tomēr ir diezgan draudzīgas nozares. Man likās pārāk garlaicīgi sēdēt arhīvos un dzīvot tikai grāmatu pasaulē, akadēmiskā, terminu piesātinātā vidē. Žurnālistika arī var būt stāstoša, pētnieciska, un te jūtos labāk. Pirms tam pastrādāju arī Latvijas Radio. Tur bija interesants atgadījums 13. janvāra grautiņu laikā. Doma laukumā notika Tautas sapulce, un es kopā ar Valsts policijas priekšnieku Intu Ķuzi stāvēju uz Radiomājas balkona, kad man trāpīja protestētāju mesta jēla ola, kas acīmredzot nebija domāta man. Pēc tam sākās grautiņi pie Saeimas nama, un mani nosūtīja lejā ziņot no notikuma vietas, ko es arī darīju, pie durvīm stūrītī ierāvies, lai nedabūtu pa galvu ar kādu ķieģeli, kas lidoja Saeimas virzienā. Tas bija līdz šim Latvijā kaut kas nebijis.
Pastāsti par kādu no pēdējiem saviem ārzemju braucieniem!
Pēdējie braucieni bija uz Libānu un Ukrainu. Libānā kopā ar operatoru apmeklējām sīriešu bēgļu nometnes, kur runājām ar to iemītniekiem. Tur izveidota visa nepieciešamā infrastruktūra, pat skolas atrodas teltīs. Dabūjām kārtīgu kultūršoku, jo Libānā joprojām ir daudz sabombardētu māju, milzīgas atkritumu kaudzes uz ielām, kas tiek vienkārši sadedzinātas, visur vīri ar automātiem, betona bluķi pie viesnīcām. Vakaros bieži pazuda elektrība, un pēc brīža pilsēta iedūcās kā liela kamene, jo bija sākušas darboties dīzeļelektrostacijas. Piedzīvojām arī incidentu. Latvijas ģenerālkonsuls Libānā bija noorganizējis mums šoferi un miesassargu. Pēdējā dienā, braucot pa pilsētu, operators filmēja namus un nejauši nofilmēja Drošības policijas ēku. Mašīna tika apturēta, operators un miesassargs iesaukti iekšā un pratināti, bet mēs ar šoferi palikām uz ielas. Pēc brīža sākās panika, jo šoferis bija pazudis un drošībnieki domāja, ka mašīnā ielikts spridzeklis. Vēlāk noskaidrojās, ka šoferis aizmucis personisku iemeslu dēļ, jo kādreiz te strādājis, bet laikā neizmaksātas algas dēļ kādu piekāvis un izsludināts meklēšanā.
Savukārt Ukrainā biju gadu pēc Maidana, palūkoties, kas notiek Kijevā un Odesā, vai pēc revolūcijas cerības uz labāku dzīvi ir piepildījušās. Vietējie cilvēki te ļoti smagi pārdzīvo nodotos ideālus. Plaši izplatīta ir visa veida piesavināšanās visaugstākajā līmenī, tādēļ organizācijas, kas vāc humāno palīdzību frontiniekiem, to nogādā turp bez vidutājiem.
Dodoties uz pasaules karstajiem punktiem, neesi aizdomājies, ka patiesībā dodies dzīvības briesmās?
Nav jau tik traki. Parasti uz vietas mums līdzi dodas arī miesassargs, kas liek justies drošāk. Protams, adrenalīna līmenis tajā brīdī ir augsts, gribas dabūt labu kadru, taču pašiem arī jādomā par drošību, tādēļ mīnu laukos vai pāri frontes līnijām nelienam. Vienmēr kopā ar operatoru izvērtējam, vai ir vērts riskēt. Līdz šim man ir paveicies – esmu liels un garš – mani grūti nolaupīt.
Kā filmēšanas laikā sadarbojies ar operatoru?
TV3 operatori ir ļoti gudri, pieredzējuši un cilvēciski saprotoši. Reizēm pietiek vien ar acu skatienu norādīt, kur jāfilmē. Zinu, viņiem nepatīk, kad tiek traucēti filmēšanas brīdī, tomēr dažkārt uzsitu uz pleca, ja garām brauc kāds sižetam noderīgs auto vai notiek neplānota darbība. Arī pats mēģinu atrast interesantas detaļas, kas labāk ilustrētu stāstu. TV3 reportieru rīcībā ir pieci operatori. Visvairāk sanācis strādāt kopā ar Juri Bindaru, kurš, ierāvies loga ailē, zem ložu saplēstu stiklu krusas filmējis barikāžu laikā Bastejkalnā. Ar Sergeju Medvedevu biju Libānā, ar Ivo Veisu Grieķijā, reportējot par “Grexit” notikumiem. Jāpiemin arī ziņu producenti Alvils Vīksne un Anita Brauna, kas vienmēr ar dzirkstelēm acīs atbalsta manas trakās idejas par reportāžām no ārzemēm. Uz viņa fona esmu vien pienapuika.
Nu gluži pēc pienapuikas tu neizskaties. Cik tev gadu?
Trīsdesmit viens, bet TV3 strādāju septiņus gadus.
Esi brīvs puisis, ja reiz tik droši dodies pasaulē?
Nē. Esmu precējies, taču mana sieva ir ļoti saprotoša, jo pati strādā par stjuarti lidsabiedrībā “Air Baltic”. Ar bērniem nesteidzamies, jo gribam vēl paceļot un pabaudīt dzīvi.
Vai tev ir sapnis, kurp tu gribētu doties veidot reportāžu?
Pašlaik pasaulē valda relatīvs miers, bet ziņu specifika ir tāda, ka nekad nevar zināt, kas notiks un kurp būs jādodas rīt. Taču gribētos būt par liecinieku kādam reāli nozīmīgam pasaules notikumam un aizbraukt uz Ziemeļkoreju.
Tavuprāt, kāda būs pasaule pēc pieciem desmit gadiem?
Kad studēju vēsturi, lasīju Semjuela Hantingtona darbu “Civilizāciju sadursme”, kurā viņš jau pirms divdesmit gadiem prognozēja, ka nākotnē cīņa vairs nebūs starp valstīm, bet ideoloģijām un reliģijām. Diemžēl vēsture rāda, ka cilvēce savā attīstībā nevar iztikt bez kariem un konfliktiem. Pasaulē joprojām valda saspīlējums, agri vai vēlu kaut kas atgadīsies, bet ceru, ka ne mūsu platuma grādos. Par spīti tam, vajag priecāties par dzīvi, domāt, kā mainīt sevi, palīdzēt saviem draugiem un tuviniekiem, nevis “cepties” sociālajos tīklos par lietām, kuras nevaram izmainīt.
Pieturzīmes
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez kustībām – vingrošanas, riteņbraukšanas, longborda (liels skrituļdēlis pieaugušajiem), kas dod enerģiju.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Zinātkārs, neatlaidīgs, pozitīvi noskaņots.
Būtiskākais sasniegums darbā?
No cilvēkiem saņemt uzslavu par labi izdevušos reportāžu.
Labākā izklaide?
Vasarā braucu ar velosipēdu vai longbordu. Ideāli, ja sanāk aizbraukt nopeldēties jūrā. Ziemā slidoju un snovoju, ja ir atbilstoši laika apstākļi, bet pēdējā laikā tādi gadās arvien retāk.
